RĪGA, 25. oktobris — Sputnik. Zinātnieki no ASV un Kanādas fiksējuši klimata pārmaiņu vēsturi, pētot dibennogulumus arktiskajā ezerā Kanādā, vēsta RIA Novosti. Izrādījies, ka pēdējo trīs gadu tūkstošu laikā Ziemeļatlantijā nav bijis tik silts kā pašlaik. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā "Proceedings of the National Academy of Sciences".
Klimatologi no Masačūsetsas universitātes un Kvebekas universitātes izpētījuši nogulumus Sautsoututas ezera dibenā Kanādas Arktikā.
Šajā ezerā ideāli saglabājušies "gadu slāņi". Tie satur titāna minerālus, kas atbrīvojušies kalnu iežu gadsimtiem ilgajā erozijā. Izmērot titāna koncentrāciju slāņos, zinātnieki noteikuši ikgadējās relatīvās temperatūras un atmosfēras spiediena pārmaiņas reģionā.
Okeāna virsmas temperatūra Atlantijas ziemeļos ir pakļauta cikliskām pārmaiņām. Ar šo klimatisko parādību, kas pazīstama kā Atlantijas multidekāžu svārstība (AMS), saistīta virkne klimatisko parādību Ziemeļamerikā – sausums un vētras. Pie tam līdz šim zinātniekiem nebija izdevies noskaidrot AMS ciklu precīzu ilgumu, jo instrumentālie novērojumi sākušies tikai pirms 160 gadiem, bet viens cikls ilgst vismaz 60 gadus.
Kad Atlantijas ziemeļos valda zema temperatūra, lielākajā daļā Kanādas Arktikas un Grenlandē vērojams zems atmosfēras spiediens un otrādi. Zemas temperatūras apstākļos sniegs kūst lēnāk, titāna koncentrācija nogulumos ir augstāka, savukārt zemāks titāna saturs norāda uz augstāku temperatūru.
"Analizējot šos stabilos sakarus, mums izdevās saprast, kā mainījusies Atlantijas okeāna virsmas temperatūra pēdējo 2,9 tūkstošu gadu laikā – patlaban tie ir pilnīgākie dati," Masačūsetskas universitātes informācijā presei citēts pirmais raksta autors Fransuā Lapuants (Francois Lapointe) no Klimatisko sistēmu pētījumu centra.
"Mūsu pētījums ļaus klimatologiem labāk izprast mehānismus, uz kā balstās ilgtermiņa pārmaiņas Atlantijas okeānā," piezīmēja otrs autors Pjērs Frankuss (Pierre Francus) no Kvebekas universitātes Nacionālā zinātniski pētnieciskā institūta INRS.
Zemāko temperatūru zinātnieki fiksējuši intervālā starp 1400. un 1600. gadu mūsu ērā – šo laiku vēsturnieki dēvē par mazo ledus laikmetu. Augstākie rādītāji konstatēti pēdējo desmit gadu laikā.
Pētnieki vēsta, ka viņu iegūtie rezultāti atbilst citiem neatkarīgajiem datiem, kas saņemti Atlantijas okeāna dibennogulumus Atlantijas okeānā Islandes rajonā un pie Venecuēlas krastiem, tātad izraudzītais temperatūras vērtējuma kritērijs ir drošs.
Patlaban sasilšana Arktikā notiek divas trīs reizes ātrāk nekā citos planētas rajonos. Autori uzskata, ka tas varētu būt saistīts ar AMS siltās fāzes temperatūras korelāciju ar kopējo globālā temperatūras pieauguma tendenci.
"Pēdējos gados vasarā šajā reģionā pārsvarā vērojams augsts atmosfēras spiediens – skaidras debesis un temperatūra līdz 20 grādiem pēc Celsija skalas saglabājas vairākas dienas, pat nedēļas pēc kārtas. Tas neatgriezeniski ietekmējis sniega segu, ledājus un mūžīgo sasalumu," atzīmēja Lapuants.
Pētījuma dati rāda, ka Atlantijas okeāna virsējie slāņi kļuvuši anomāli silti aptuveni no 1995. gada. 2019. gadā ledus sega Grenlandē zaudējusi vairāk nekā 500 miljardus tonnu masas – tas ir rekordaugsts rādītājs, saistīts ar neredzēti stabilo augsto atmosfēras spiedienu.
Autori uzskata: ja tuvāko 1-2 gadu laikā AMS nepāries vēsajā fāzē, nākamvasar gaidāma vēl intensīvāka ledus kušana Kanādas Arktikā un Grenlandē. Tas savukārt draud ar tālāku Pasaules okeāna līmeņa celšānos un citām no ekoloģijas viedokļa nepatīkamām sekām.