RĪGA, 18. oktobris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Mītiņš notika dienā, kad Saeima izskatīja likumu par dzīvojamo telpu nomu trešajā lasījumā. Tā mērķis ir reglamentēt iedzīvotāju un mājokļa īpašnieku tiesības, kā arī likvidēt statusu "denacionalizētās mājas iedzīvotājs" un atcelt beztermiņa līgumus.
Tuvojoties parlamentam, jūsu korespondents nejauši sadzirdēja divu labi ģērbtu kungu sarunas fragmentu:
- Kā apnikuši tie aktīvie ubagi! – viens bija sašutis.
- Vēl viņiem par maz, - piebalsoja otrs. – Viņiem tak iedeva kompensāciju, ko vēl viņiem vajag?
Ja kungi būtu pārvarējuši riebumu un piegājuši aprunāties ar mītiņa dalībniekiem, viņi būtu uzzinājuši, ka protestē tie denacionalizēto māju iedzīvotāji, kuri atzīti par pārlieku bagātiem – viņiem nepienākas mazturīgā statuss, tātad nepienākas arī kompensācija vai sociālais mājoklis. No 1. janvāra viņiem lemts bomžu liktenis.
Vai bomžu Latvijā ir daudz?
Padomju laikā bomža statuss bija tikai dažām asociālām personām, bet tagad tā dēvē nabadzīgos, un formāli tam atbilst pat daži miljonāri. Jāskatās gan: vai par bomžiem uzskatīt tos, kam Latvijā nav nekustamā īpašuma vai tos, kuri nav deklarējušies nekur Latvijā? Ne vienu, ne otru skaits nav zināms.
Nav zināms arī, cik daudzi īrē dzīvokļus saimnieku mājās. 90. gados saimnieku mājās dzīvoja 220 tūkstoši cilvēki. Gandrīz 10% iedzīvotāju. Tiem, kuri šeit dzīvoja no padomju laika, bija denacionalizēto māju iedzīvotāju statuss. Tie, kas ievācās vēlāk, maksāja vairāk, taču nekāda statusa viņiem vairs nebija. Vienkārši īrnieks.
Cik viņu ir šodien? To neviens nezina. Daļa māju saimnieku neremdināmās rijības dēļ nonākušas avārijas stāvoklī. Citi, izmitinājuši komunālo dzīvokļu iemītniekus, sataisīja lielus un dārgus apartamentus, ko izdevīgi iznomā. Vēl daļa no lieliem dzīvokļiem uztaisīja mazus un iznomā tos. Vai pārdeva mājas. Vārdu sakot, tagad neviens nevar pateikt, cik daudziem tagad nav sava nekustamā īpašuma, cik daudzi īrē mājokļus. Teorētiski, viņu skaits nav mainījies. Tikai tagad – bez statusa un tiesībām.
Nav zināms, cik daudziem jaunais likums atņems agrāko statusu "denacionalizētās mājas iedzīvotājs".
"Tādus datus varētu savākt statistikas pārvalde, taču viņi to darīs, tikai saņēmuši Ekonomikas ministrijas rīkojumu, - pastāstīja Latvijas denacionalizēto un municipālo māju īrnieku un dzīvokļu īpašnieku asociācijas valdes līdzpriekšsēdētāja Natālija Jolkina. – Esam vairākas reizes pieprasījuši datus Ekonomikas ministrijai, lai uzzinātu viņu skaitu, tomēr vienmēr esam saņēmuši noraidījumu."
Kopā ar Jolkinu lietū protestēja vien 35 cilvēki. Vai šis skaits liecina par patieso statusa anulēšanas rezultātā cietušo cilvēku skaitu? Nedomāju. Zināms tikai tas, ka Rīgā kompensācijas saņemšanas reģistrā ir 225 cilvēki. Tie ir denacionalizēto māju iedzīvotāji no padomju laikiem un mazturīgie. Kur ir pārējie? Viņu apņemšanos cīnīties par savām tiesībām krietni vien sagrauzusi 30 gadus ilgā jaunā dzīve jaunajā valstī. Daudzi problemas atrisinājuši saviem spēkiem. Simtiem tūkstošu, zaudējuši visu, sāka celt dzīvi no jauna. Desmitiem izdarījuši pašnāvības un pirmsnāves zīmītēs apsūdzēja valsti un jaunos saimniekus.
Kā Ļeņingradas blokādē
Pagaidām ir arī tādi, kas turējās pie sava statusa un beztermiņa līguma un cīnās par savu mājokli.
Valentīnai Matisonei ir 83 gadi, viņa dzīvo Čaka ielā 26A. Dzīvo jau 75 gadus. 1945. gada beigās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas vadība aicināja viņas tēvu atjaunot sagrauto valsti. Ģimenei iedeva dzīvokli. Valentīna mācījās Latvijā – gan skolā, gan universitātē. Viņai ir augstākā tehniskā izglītība, visu mūžu viņa nostrādājusi zinātniski pētnieciskajā institūtā "Sistēma".
"Pirms trim gadiem mūsu māju nopirka ārzemju biznesmenis Aleksandrs Ļisenko, - stāstīja Valentīna, drebēdama lietū. – Kopā ar mūsējām viņš nopirka vēl trīs kaimiņu mājas. No šī brīža sākās cīņa par izdzīvošanu. Vispirms viņš nogrieza gāzi un pieprasīja, lai mēs pamestu dzīvokli. Mēs nopirkām elektrisko plītiņu un nodzīvojām bez gāzes vairākus mēnešus. Tad par to, lai es pamestu savu simtmetrīgo dzīvokli, viņš piedāvāja 5 tūkstošu eiro kompensāciju. Es atteicos, un viņš vispirms nogrieza centrālo apkuri, pēc tam atslēdza ūdeni un kanalizāciju. Es nopirku sildītājus un sāku nēsāt ūdeni kā blokādes laikā Ļeņingradā. Nodzīvojām vēl gadu."
Tobrīd lielākā daļa iedzīvotāju jau pameta māju, viņi saprata, ka cīņa ir bezjēdzīga. Taču ne Valentīna. Mājā palika divi dzīvokļi ar iedzīvotājiem. Sanāca strādnieki un sāka nojaukt visas sienas un šķērssienas, lai kāpņu telpā 3 dzīvokļu vietā būtu 9. darbu rezultātā Valentīnai uz galvas teju vai nogāzās griesti viņas dzīvoklī. Viņa griezās ar sūdzību būvvaldē. Tā apturēja būvdarbus. Pārkaitinātais saimnieks piedāvāja 10 tūkstošus kompensācijā, ja iemītnieki tūlīt pametīs māju. Saņēmis atteikumu, viņš atslēdza elektrību. Pirms divām nedēļām viņš nojauca jumtu, lai ūdens tecētu cauri visai ēkai. Apakšā, kāpņu telpā, kur bija milzīgas ozolkoka durvis, viņš tās noņēma, lai iedzīvotājiem nebūtu pārāk karsti. Vārdu sakot, īsta XXI gadsimta koncentrācijas nometne ar visām ērtībām.
Valentīnai "veicas". Par visu mūžu un darbu republikas labā viņai pienākas tik liela pensija, ka viņa tiek uzskatīta par mazturīgo. Tātad, kā mazturīgā denacionalizētās mājas iedzīvotāja viņa var pretendēt gan uz kompensāciju, gan pašvaldības sociālo mājokli. Ne tik lielu, kā viņas dzimtais mājoklis, ne tik ērtā vietā. Tomēr ar elektrību, apkuri un citām ērtībām. Taču tas pienākas kaut kad vēlāk, kad pienāks viņas kārta. Kompensācija vai mājoklis. Neviens nevar saņemt vienu un otru. Un tagad, kamēr pienāks viņas rinda, sirmgalve tāpat karos ar saimnieku un sēdēs pati savās mājās lietū.
Pārāk bagāti, lai saņemtu pabalstu un pašvaldības mājokli
Pensionārei Klavdijai Vorobjovai, no vienas puses, situācija ir labāka – komunikācijas nav atslēgtas, tomēr saimnieks prasa, viņasprāt, pārāk augstu maksu. Par nelielo 30 kvadrātmetru dzīvokīti saimnieks vispirms pieprasīja 150 eiro mēnesī, pēc tam samazināja prasības lidz 75 eiro mēnesī. Klavdija nemaksā, parāds par dzīvokli aug. Arī viņa dzīvo denacionalizētajā mājā kopš padomju laika, pie tam dzīvokli saņēmusi no valsts par 18 gadus ilgu darbu uzņēmumā. No 1. janvāra viņa būs spiesta pamest dzīvokli, kurā nodzīvojusi 50 gadus, un pie tam pašvaldības mājokļu rindā viņu nereģistrē, kompensācija viņai nepienākas. Klavdija ir pārāk bagāta – viņas pensija mazliet pārsniedz 450 eiro, tātad viņa nav mazturīgā, viņai nav tiesību ne uz vienu, ne otru.
Mazturīgā statuss pie mums pienākas tiem, kuri dzīvo vieni paši un kuru ienākumi nepārsniedz 440 eiro, vai ģimenē un uz vienu ģimenes locekli sanāk 360 eiro. Pie tam par mazturīgajiem netiek uzskatītas personas, kam pieder vasarnīcas, dārzi un automašīnas.
Jāpastāsta arī par Ivaru Baltgaili – aktīvu Latvijas neatkarības cīnītāju un barikāžu dalībnieku. Viņš dzimis Rīgā padomju laikā. Uzlabojot dzīves apstākļus, ģimene pārvācās no viena dzīvokļa uz otru. 90. gados, kad sākās denacionalizācija, viņi dzīvoja saimnieka mājā. Pieņēma jaunos noteikumus, vecāki aizbrauca, bet Ivars noslēdza ar saimnieci līgumu uz 99 gadiem ar pienākumu veikt remontu, arī kapitālremontu. Jā, divas reizes remontēja. Ieguldīja remontos 17 tūkstošus latus – vairāk nekā 25 tūkstošus eiro. Tagad, sakarā ar jauno likumu, viņa līgums zaudē spēku – likums paredz, ka visi agrākie līgumi zaudē spēku un maksimālais līguma termiņš ir 10 gadi. Ivars arī nav pietiekami nabags, lai saņemtu kompensāciju vai pašvaldības mājokli. Arī denacionalizētās mājas īrnieka statuss viņam nepienākas. No mājām, kur dzīvoja padomju laikā, viņš izvācās, un tagad viņa situācija pat netiek ņemta vērā kompensāciju aprēķinos.
"Pie mums aprunāties iznāca deputāti, - stāstīja mītiņa organizētāja. – Bija Arvils Ašeradens, Jūlija Stepaņenko, Igors Pimenovs un citi. Daudziem tas bija jaunus, ka denacionalizēto māju iedzīvotājiem, uz ko neattiecas mazturīgo statuss, nekādas kompensācijas nepienākas. Viņi pārzināja problēmu kopumā, tomēr "pārāk bagāto" nelaimīgais stāvoklis viņus pārsteidza. Gribētos ticēt, ka viņi, uzzinājuši par mūsu situāciju, spēs pārliecināt kolēģus parlamentā paplašināt pabalsta saņēmēju loku."