3. septembrī telekanālā "Rossija 1" notiks dokumentālās izmeklēšanas filmas "Beslana" pirmizrāde. Filma ir veltīta traģiskajai ķīlnieku sagūstīšanai Beslanas 1. skolā. Režisors Aleksandrs Rogatkins pastāstīja RIA Novosti par mītu un pieņēmumu atmaskošanu, aculiecinieku atmiņām un darbu pie filmas.
– Aleksandr, ko jaunu skatītāji uzzinās no jūsu dokumentālās filmas?
– Stāsts jau ir vecs, 16 gadus tas plēš sabiedrību daļās. Nekas šausmīgāks un briesmīgāks nav bijis mūsu jaunāko laiku vēsturē, tādēļ, protams, tas piesaistīs visu žurnālistu uzmanību. Bet lieta ir tajā, ka pēdējā laikā ļoti daudz cilvēku parazitē uz šīs traģēdijas. Un tiek izvirzīta masa alternatīvu teoriju un stāstu, masa mītu un leģendu, kas balstās uz Jurija Saveļjeva ziņojuma – tolaik viņš bija deputāts no frakcijas "Dzimtene" un parlamentārās (terorakta apstākļu izmeklēšanas – red.) komisijas loceklis.
Saveļjevs nevēlējās parakstīt oficiālo ziņojumu un nāca klajā ar savu, alternatīvo ziņojumu septiņos sējumos, kur apgalvoja, ka nekādu pašdarinātu spridzekļu teroristiem nebija, ka uz zāli šāva specvienības no uguns metējiem, kas arī kalpoja par tik liela ķīlnieku skaita bojāejas iemeslu. Redz, nevēlējās atlaist teroristus un nolēma nogalēt visus. Un šo te ideju visus šos gadus musina mūsu liberālie opozīcijas mediji, musina Rietumos.
– To taču vairākkārt apstrīdēja…
– Prokuratūra pārbaudīja šo versiju. Un pat zinātniski rūpnieciskajai apvienībai "Bazaļt", kura izstrādā un ražo granātmetējus, uzdeva pārbaudīt to. Maskavas apgabala poligonā uzbūvēja šīs te sporta zāles sienas modeli no tiem pašiem ķieģeļiem, no tā paša apmetuma, baterijas iekāra, tāpat kā skolā, sienas biezums bija kā reizi divi ķieģeļi. Un centās iešaut tai ar granātmetējiem, ložmetējiem, uzbrukuma granātmetēja. "Bazaļt" eksperti nonāca pie secinājuma, ka tobrīd, 2004. gadā, nepastāvēja nedz tāds granātmetējs, nedz uguns metējs, nedz uzbrukuma granātmetējs, kurš spētu caursist divu ķieģeļu biezu sienu un iztaisīt šādu izgāzumu.
Un cits eksperiments, kura gaitā pie šīs sienas nolika krēslu ar pašdarinātu spridzekli, deva līdzīgu rezultātu. Taču uz šī te Saveļjeva ziņojuma balstās daudz gan "Novaja gazeta", gan "Eho Moskvi", gan "Radio Svoboda" žurnālistu izmeklēšanu. No gadu pie gada viņi atkārto šo te mītu, kuram nav apstiprinājuma.
Un jau atkal, Saveļjevs uzstāj, ka, kad bērni skrēja prom, teroristi nešāva uz ķīlniekiem. Rāda kaut kādas fotogrāfijas, redz, skatieties, pagalms ir tukšs, neviena nav. Taču tās ir dīvainas lietas, jo ir lērums citu fotogrāfiju, ķīlnieku liecību. Tas pats fotogrāfs, uz kuru viņš atsaucas, saka: "Cilvēki, kas saka, ka teroristi nešāva uz ķīlniekiem, tas melo." Nu un pluss, protams, šajā filmā ir daudz cilvēku stāstu, traģēdiju, kā cilvēki visus šos gadus dzīvo ar to, kā veido jaunas ģimenes, turpina laist pasaulē bērnus.
– Pastāstiet par filmēšanas procesu: kur bija galvenās grūtības?
– Grūtību nebija nekur, principā. Gan liecinieku ir daudz, gan bijušo ķīlnieku ir daudz. Taču kāds atsakās, kāds nevēlas atcerēties, kāds, tieši pretēji, ar prieku dalās detaļās. Mēs jūlijā sākām filmēt, paspējām līdz 3. septembrim pabeigt filmu. Liels formāts iznāca. Attieksme visiem ir labvēlīga. Un komiteja "Beslanas mātes" arī mums sniedza komentārus, lai gan viņas pieturas pie alternatīva profesora Saveļjeva viedokļa. Vismaz uz vairumu jautājumu mēs saņēmām atbildes.