Pret pazīstamo krievu publicistu no Rīgas ierosinātas vairākas krimināllietas, lai arī visa Aleksejeva "pretvalstiskā darbība" saistīta ar viņa darbu portālā IMHOclub.lv, kurā dažādi cilvēki korekti diskutēja par Latvijas un citu valstu pagātni, tagadni un nākotni. Nekā krimināla, nekādu ekstrēmistisku aicinājumu.
Tomēr ierēdņus tracināja arī Aleksejeva talants – viņam nekad nevajadzēja līst pēc sakāmā azotē, un viņš bieži publicēja savā lapā Facebook indīgus un patiesus rakstus par situāciju valstī. Galu galā arī viņu ir ķērusi atriebe. Jurija Aleksejeva intervija publicēta portālā Stoletie.ru.
- Kādas, pēc jūsu domām, ir pret jums ierosināto krimināllietu perspektīvas?
- Nu, laikam jau jāsāk ar īsu izziņu. Latvijas Valsts drošības dienests (VDD) pret mani ierosinājis divas krimināllietas saskaņā ar sešiem pantiem. No tiem briesmīgākais paredz sodu par darbībām, kas kaitē Latvijas Republikai, veiktām grupā pēc iepriekšējas vienošanās. Par to man spīd no pieciem līdz piecpadsmit gadiem cietumā. Jā, es nejokoju. Līdz PIECPADSMIT. Tā viņi domā sodīt mani par to, ka pirms deviņiem gadiem laidu klajā internetā diskusiju laukumu "IMHOclub". Sak, resurss nodarījis Latvijas valstij tik šausmīgu ļaunumu, ka par to pienākas teju vai augstākais soda mērs. Starp citu, paradokss: mans IMHOclub nav slēgts, nav aizliegts, tas vēl joprojām pastāv tīmeklī un strādā. Tas ir, pašai vietnei nav nekādu nozieguma pazīmju, toties par tā ORGANIZĒŠANU man pienākas tāds sods.
- Tas taču ir kaut kāds sirreālisms, īstākais Kafka... Cik ilgi, jūsuprāt, var vilkties šo lietu izskatīšana?
- Atbildēšu uz jautājumu pēc būtības: pret mani ierosinātajām krimināllietām nav nekādas perspektīvas. Otrā lieta tiek izmeklēta jau gandrīz DIVUS GADUS. Viņi velk garumā izmeklēšanu, kā mācēdami. Pirmā lieta, ko pret mani ierosināja pirms trim gadiem, jau tālajā 2017. gadā, nodota tiesā. Tur ir tādas glupības, ka tiesnese velk garumā izskatīšanu, kā var. Iedomājieties: pirmā tiesas sēde pirmajā lietā bija 2020. gada februārī, otrā – maijā, nākamā būs septembrī. Skaitām: trīs tiesas sēdes gadā... Lai novestu līdz spriedumam, būs vajadzīgas vismaz 15-20 tādas sēdes... Tātad spriedumu tajā es sagaidīšu ne ātrāk kā pēc pieciem gadiem. Baidos pat minēt par otro lietu, kas vēl tiek šausmīgi "izmeklēta". Šķiet, spriedumu tajā uzklausīs mani mazmazbērni...
- Krievijas liberālās aprindas vienmēr ir gatavas celt traci (jeb, kā tagad modīgi teikt, - haipu) par kaut kādu kārtējo "asiņainā režīma" upuri, kas nomocīts "par patiesību" (Golunovs un tā tālāk). Nevar būt, ka viņi neko nezinātu par jums – Rīgā ir emigrantu vietnes "Medūza" redakcija. Vai kāds no "godājamajiem" ir izteicies jūsu atbalstam?
- Ziniet, ir tāda veca anekdote: Santa Klauss lido ar saviem briežiem pāri Āfrikai. Apakšā izbadējušies melni bērneļi stiepj viņam pretī izkāmējušas rociņas: Santa, dod mums kādu dāvaniņu... Bet Santa no augšas: "Nē-ē-e! Manas dāvanas domātas tiem bērniem, kuri KĀRTĪGI ĒD! Dažus "Medūzas" žurnālistus pazīstu personīgi. Viņu ofiss ir piecpadsmit minūšu gājiena attālumā no manas mājas. Protams, viņi zina, kā Latvijas varasiestādes mani spiež pie sienas. Taču viņu "tiesību aizsardzība" ir domāta tiem žurnālistiem, kuri "kārtīgi ēd". Cilvēks no "Medūzas" konkrēti par mani teica, ka "ar Latvijas tēmām viņi nestrādājot". Tā lūk! Mani ignorē ne tikai "Medūza". Kad Latvijas Žurnālistu savienības priekšsēdētājam pavaicāja, sak, varbūt kaut kā atbalstīsim Aleksejevu, viņš atbildēja: pagaidīsim tiesas spriedumu. Kā tad, "atbalstīja", jā. Paldies.
- Kas tagad notiek Latvijas politikā, iekšējā un ārējā? Kādas aktuālas tendences redzamas?
- Latvijas politikā notiek tieši tas pats, kas noticis visus pēdējos 30 gadus. Šīs valsts nākotne nevienu pie varas stūres esošo jau sen vairs neinteresē. Un nekad nav interesējusi. Viņi nākuši pie varas nevis ar mērķi celt "valsts nākotni", bet gan parūpēties paši par savējo. Latviešu politiskā mentalitāte ir iekārtota tā: ja atrodi kaut ko "labu", nozodz, pārdod, par dabūto naudiņu uzbūvē sev ērtu mājiņu laukos. Ar vistiņām, ar kādu puscūci, bet bērnus un mazbērnus, kad paaugsies, aizsūti uz Lielbritāniju mācīties. Kad izmācīsies, iekārto ierēdņu vietās Latvijā. Plašākā mērogā viņi nedomā.
- Visas pasaules uzmanība pievērsta ASV, viņu priekšvēlēšanu batālijām. Kam "jūt līdzi" Latvijas valdība amerikāņu demokrātu un republikāņu kaujā, un kāpēc tā?
- Jocīgs jautājums. Iedomājieties: kafejnīcā Amerikā sēž līdzjutēji un skatās, teiksim, beisbolu. Oficiants iznēsā popkornu un alu. Oficiantam nav ne jausmas par spēles noteikumiem, viņš ar grūtībām atšķir komandas, kas ar ko spēlē... Viņš pat nedrīkst iejaukties "līdzjutēju" sarunā, citādi vēl dabūs ar krūzi pa pieri. Viņam tikai laikus jāatnes alus. Pēc tam – jāsaņem dzeramnauda no līdzjutējiem, kuru komanda vinnējusi... Tāds oficiants ir Latvija. Viņai nav jājūt līdzi!
- Vai, pēc jūsu domām, Latvijas krieviem nāktu par labu, ja viņi skaļi paustu solidaritāti amerikāņu melnajiem? Sak, gan jūs, gan mēs esam nacionālās apspiešanas upuri, mēs arī ciešam no diskriminācijas.
- Nē. Atšķirībā no nēģeriem Amerikā, krievu "ņegru" tiesības Latvijā PATIEŠĀM ir ierobežotas jau trīsdesmit gadus. Jā, viņiem nav pat savas valsts pilsonības. Mēs nesēžam uz vietējo nodokļu maksātāju kakla kā nēģeri Amerikā. Mēs neaplaupām vietējos veikalos. Netirgojam narkotikas. Mēs smagi strādājam un dzīvojam, maksājot nodokļus, uz kuru rēķina pastāv latviešu birokrātija. Paralēle nav pareiza.
- Kāpēc krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju, kas aizstāvētu viņu intereses? Varbūt "Saskaņa", atbrīvojusies no Nila Ušakova, vēl spētu par tādu tapt?
- "Saskaņa" nemaz nav "atbrīvojusies" no Ušakova. Viņš pats aizbēga eirodeputātos, bīdamies no kriminālvajāšanas par korupcijas shēmām. Tur nepārprotami bija sazvērestība ar latviešu naciķiem: sak, es ātri, ātri eju prom no Rīgas mēra posteņa, atdodu to tam, ko jūs iecelsiet, bet jūs par to mani neaiztiksiet. Par to viņu arī palaida vaļā. Krieviem Latvijā nav spēcīgu partiju vienkārši tāpēc, ka krievi Latvijā jau sen ir sulīgi nospļāvušies par Latviju. Starp citu, tāpat kā latvieši. Jau 2000. gadu sākumā visiem kļuva skaidrs, ka šai valstij nākotnes nav. Un ir absolūti bezcerīgi mēģināt te kaut ko bīdīt. Latvija nevienam nav vajadzīga. Ne Amerikai (viņa par to jau gadus divdesmit ir aizmirsusi), ne Eiropas Savienībām (kam tā ir gluži kā čemodāns bez roktura), ne Krievijai (kura to pastāvīgi jauc ar Lietuvu, un drīz jauks ar Lībiju), ne pašu iedzīvotājiem (kuri jau pa pusei ir izklīduši un turpina bēgt prom).
- Ja ņemt visus pagājušo gadu Latvijas prezidentus, kurš no tiem bija pats labākais (variants – pats nekaitīgākais)? Ko domājat par tagadējo prezidentu Egilu Levitu?
- Sākšu ar to, ka, atšķirībā no Krievijas, Latvijas prezidents ir tīri reprezentatīva figūra, tātad pati par sevi – "nekaitīga". Latvijas prezidents ir kā žurnāla "Playboy" vāks. Kaut kas tāds, kas piesaista skatienu, ceļ žurnāla pārdošanu kioskos. Taču mēs saprotam, ka "Playboy" sejas (un krūtis) – tas vēl nav REDAKTORS. Un žurnāla saturs no vāka nav atkarīgs. Tāpēc Latvijas prezidentus varu vērtēt tikai kā "bildes uz vāka" – kā ilggadējs dažādu avīžu un žurnālu redaktors, kas ilgus gadus pats tiem zīmējis vākus. Manuprāt, "vāks-Levits" ir nožēlojamākais un neveiksmīgākais starp visiem Latvijas "vākiem". Pat emigrantu vecmāmiņa no Kanādas Vaira Vīķe-Freiberga savulaik bija interesantāka. Viņa vismaz bija harizmātiska, lai arī aprobežota. Bet prezidentam Levitam ir viena vienīga priekšrocība – viņš ir ebrejs. Latvijā tas ir neparasti...
- Augustā Rīgā notiks ārkārtas vēlēšanas. Vai dosiet prognozi – kas tur, jūsuprāt, uzvarēs? Vai situācija pilsētā stabilizēsies?
- Situācija Rīgā jau sen ir stabila. Tik stabila, cik vien stabila var būt situācija kapos. Un deputātu pēcpušu nomaiņa uz krēsliem pilsētas domē neko nemainīs. Pa drusciņai zaga iepriekšējie, pa drusciņai zags nākamie. Daudz zagt neizdosies, jo Rīga ir nabaga. Un tam jau sen nav nozīmes, kas tur uzvarēs. Godīgi sakot, es jau vairs pat nesekoju līdzi tām nanajiešu (latviešu) zēnu cīņām. Varu garantēt tikai vienu: pseidokrieviskā partija "Saskaņa" jau vairs nevadīs pilsētas saimniecību. Tas ir garām.
- Savulaik jūs rakstījāt par "bēgļiem no režīma", no Krievijas, kuri Latvijā saņēmuši uzturēšanās atļaujas un tagad aplej dzimteni ar samazgām. Vai pēc dažiem Baltijā nodzīvotiem gadiem un saskarsmes ar tās realitāti šie cilvēki nemaina savu viedokli?
- O! Tas ir jocīgi. Tagad Baltijā ir liels skaits bēgļu no "Putina asiņainā režīma". Smiekli nāk: pirmos mēnešus pēc "bēgšanas" viņi klīst pa visādiem vietējiem medijiem, aplej ar samazgām "nolādēto Rašku" un peldas slavas staros. Pēc tam viņi pieklust. Sāk apjēgt, kāda ir starpība starp tūrismu un emigrāciju. Sāk apjēgt, ka Baltijas tautiņas ir dziļi ksenofobas un sevī ieslēgtas. Jā, tūristu zonā restorānā tevi apkalpos krieviski un uzsmaidīs (tikai naudu maksā), bet ikdienā tu viņiem neesi vajadzīgs. Turklāt vietējie krievi aborigēnu valodu prot, bet viņi – ne. Tā nu tie "jaunemigranti" sāk plunčāties, kā s...s āliņģī. Vietējie krievi viņus nepieņem (mēs esam pārliecināti "sovoki" un "vatņiki), bet aborigēni vispār neredz nekādu starpību starp krieviem. Vienalga, vai tu dzīvo Baltijā piektajā paaudzē, vai esi atbraucis pirms gada, viņiem ir viens spriedums: čemodāns-stacija-Krievija! Nu, bet ja tu vēl nesaproti šejienes mēli, tad tev vispār ir beigas.
Taču ir tāds "emigranta sindroms". Cilvēks pieņēmis krasu lēmumu: pamest Dzimteni, lai meklētu "brīvību". Atbrauc, gaidīdams "demokrātijas atplestās rokas", bet viņu – kā velk ģīmi pret galdu. Vienu, otru, trešo reizi... Viņš saprot, ka pieļāvis kolosālu kļūdu, ka VIŅŠ TE NAV VAJADZĪGS! Bet atgriezties ir kauns – prombraucot pārāk daudz ir sarunāts... Un emigrants sāk domāt, kā savu kļūdu attaisnot? Kā to izdarīt? Iespēja ir tikai viena: pārliecināt SEVI par to, ka Dzimtenē viņam klājās simtkārt sliktāk. Lūk, no kurienes nāk samazgas un "nolādētā Raška". Bet naktīs viņi raud spilvenā, atceroties "krievu bērzus".
- Sociālajos tīklos aizvien biežāk vīd jauni cilvēki, dzimuši Latvijā, ar krievu vārdiem un uzvārdiem, kuri par Krieviju atsaucas ar dziļām nievām, pat naidu...
- Varu teikt: pirms sešiem gadiem krievu informācijas telpā Baltijā nekā tāda nebija. Vilnis nāca pēc Eiromaidana Ukrainā. Tie ir "boti". Apmaksāti "Krievijas nīdēji". Rietumu fondi iegāzuši miljoniem krievu Internetā, lai pārformatētu krievu sabiedrisko viedokli. Latvijā arī radusies sava "botoferma" un ne viena vien. Iepriecina, ka viņu darbības rezultāts ir mazāks par nulli.
- Kāpēc Latvijā un visā Baltijā viens pēc otra veras ciet krievvalodīgie mediji? Vai tā ir varasiestāžu ļaunā griba vai "tirdziņš tā izšķīris"?
- Tas ir turpinājums atbildei uz iepriekšējo jautājumu. Jā, miljoniem ir iegāzti "Krievijas nīdēju" botofermās. Tagad ir skaidrs, ka tie miljoni NEDARBOJAS. Krievu smadzenes nav formatējamas, kaut tu viņiem ar televizoru pa galvu gāz. Tāpēc viņi nolēmuši iet no otras puses – piebeigt godīgos krievvalodīgos medijus. To paveikt ir vienkārši – godīgiem krievu medijiem miljonu nav. Bet mēs, godīgie krievu žurnālisti, publicisti, blogeri, esam aizgājuši internetā. Internetu te vēl nav aizlieguši, lai arī VIŅIEM to dikti gribētos.