RĪGA, 8. jūlijs — Sputnik. Buboņu mēra pāriešana no viena cilvēka pie otra ir iespējama tikai personīga kontakta laikā, turklāt ārpus susliku dzīves areāla robežām šī slimība izplatās ļoti reti, sarunā ar RIA Novosti pastāstīja Somova Epidemioloģijas un mikrobioloģijas zinātniski pētnieciskā institūta Eksperimentālās virusoloģijas vadošā zinātniskā līdzstrādniece Gaļina Kompaņeca, komentējot ziņas par to, ka lopkopim Bajanas-Nūras pilsētā Iekšējā Mongolijā (Ķīna), kā arī diviem cilvēkiem Mongolijas rietumu daļā, reģionā, kas robežojas ar Altaja Republiku, diagnosticēts buboņu mēris.
"Dabiskie mēra perēkļi ir atrodami gandrīz visā pasaulē. Viens no perēkļiem Eirāzijā atrodams Ķīnas ziemeļos, tāpat arī Iekšējā Mongolija un pierobežas teritorija. Tā pārnēsātāji ir susliki. Mēra ierosinātājs starp viņiem tiek nodots gan tieša kontakta laikā, gan ar blusas kodumu. Cilvēki var inficēties, kontaktējoties ar slimu dzīvnieku vai blusas koduma gadījumā," pastāstīja virusoloģe.
Viņa piezīmēja, ka pēdējā gadījumā fiksēts kontakts ar slimu dzīvnieku – susliks noķerts un nodīrāts.
"Beigts vai dzīvs – tam nav nozīmes. Baktērijas dzīvo asinīs un izdalījumos pietiekami ilgi. Patogēns ir ļoti kontagiozs – lai inficētos, pietiek ar dažām mikroba šūnām, tāpēc mēris tiek uzskatīts par īpaši bīstamu infekciju. Tālākā buboņu mēra nodošana starp cilvēkiem iespējama tikai tiešā kontaktā ar slimnieku, vai jau smagākā slimības formā, piemēram, plaušu mēra gadījumā," teica speciāliste.
Viņa piebilda, ka ar buboņu mēri var saslimt mediķi, kuri strādā ar pacientu, taču, piemēram, slimnieka kaimiņi gaisa-pilienu ceļā neinficēties.
Virusoloģe paskaidroja, ka baktērija iekļūst asinīs caur ādas ievainojumu un nonāk līdz limfātiskajam mezglam – tas ir pirmais šķērslis patogēna ceļā. Limfātiskajā mezglā patogēns sāk vairoties, mezgls iekaist un palielinās – tas ir bubonis, tik liels, ka saskatāms zem ādas.
"Laba veselības stāvokļa gadījumā baktērijai nevajadzētu nonākt tālāk, šajā līmenī infekcija lokalizējas. Taču, ja tā nokļūs tālāk asinīs, plaušās, var veidoties plaušu forma, un tas jau ir bīstami. Tā var izplatīties gaisa-pilienu ceļā," skaidroja Kompaņeca.
Viņa atzīmēja, ka lokāli buboņu mēra gadījumi laiku pa laikam tiek fiksēti Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā un Ķīnā – cilvēki medī suslikus un lieto tos uzturā.
"Agrāk Vladivostokā risku radīja žurkas, kas var pārnēsāt mēra patogenu. Lielās ostas pilsētās tika veidotas pretmēra stacijas, jo žurkas kuģos varēja atnes mēri. Vladivostokā ir pretmēra stacija, tās darbinieki ķer žurkas un izmeklē – vai nav atrodams mēra ierosinātājs," pastāstīja Kompaņeca
Viņa uzsvēra, ka infekcijas dabiskajos perēkļos tā attīstās pati par sevi, neatkarīgi no cilvēka.
"Susliki skraida, slimo un, kamēr cilvēks ar tiem nesaskarsies, viņš nesaslims. Agrākajos gadsimtos, kad savvaļas grauzēji sastapās ar žurkām un tās ienesa infekciju pilsētā, bija uzliesmojumi, tostarp arī plaušu mēra uzliesmojumi. Taču pēc tam parādījās antibiotikas, un tagad mēs varam kontrolēt šo slimību – buboņu mēri tās ārstē. Tomēr pilnībā no tā atbrīvoties mēs nevaram," paskaidroja virusoloģe.
Viņa atgādināja, ka susliki nav migrējoša suga un nevar izplatīt slimību lielā teritorijā. Risks rodas gadījumā, ja susliki ir spiesti mainīt dzīves vietu kritisku apstākļu – plūdu vai zemestrīces dēļ. Taču parasti to areālu tik un tā ierobežos uztura bāze, klimats un citas sugas.
"Tāpat retumis gadās, ka tūristi mēģina ievest no ārzemēm eksotiskos dzīvniekus, nezinot, ka tie varētu būt pārnēsātāji. Tie ir atsevišķi gadījumi. Dabisko perēkļu teritorijām tuvējos rajonos, uz robežas ar Ķīnas ziemeļu rajoniem pastāvīgi rit kontrole, tur kontrolē mēri, dažkārt atrod dzīvniekus ar pozitīvu analīzi," noslēgumā piezīmēja speciāliste.