Austriešu fotogrāfs un dizainers Georgs Valners ar vilcienu ieradās no Zalcburgas un devās garā ceļojumā pa Transsibīrijas maģistrāli. Intervijā RIA Novosti viņš pastāstīja, kā pārvarējis gandrīz desmit tūkstošus kilometru, kāpēc vietkarte ir drošāka nekā kupeja, kā sabrukuši viņa stereotipi par Krieviju, kā arī par ceļabiedriem – "teju vai slepenajiem aģentiem".
Jau no bērnības mīlu ceļot vilcienā.
Man patīk lēnais temps, kādā tu ierodies pie mērķa, nevis vienkārši nokļūsti tur, izkāpjot no lidmašīnas. Man patīk gulēt vagonā – tās ir ļoti neparastas izjūtas. Tāpēc pērnvasar kopā ar žurnālisti Marinu Dmuhovski un Aņutu Prohorovu izvēlējāmies tādu ceļošanas veidu.
Marina bija Starptautiskās biatlona savienības sabiedrisko sakaru menedžere Zalcburgā. Tur arī iepazināmies. Aņuta, viņas draudzene, ilgu laiku dzīvojusi un strādājusi Dubaijā, aizrāvusies ar psiholoģiju.
Mans bērnības sapnis – kļūt par mašīnistu.
To īstenot neizdevās, toties brauciens pa Transsibīrijas maģistrāli tuvināja to, turklāt deva iespēju "iekarot Krieviju" – tā pajokoja mans draugs.
No Austrijas Vladivostokā var nokļūt ar vienu pārsēšanos.
Vajag tikai iesēsties vilcienā Nica-Maskava, bet pēc tam – pa taisno. Tomēr man gribējās vairāk apskatīt, tāpēc galu galā nomainīju 13 sastāvus: vispirms devos uz Poliju, pēc tam Poznaņā sēdos vilcienā Berlīne-Maskava, no Krievijas galvaspilsētas jau braucām no vienas pilsētas uz otru – līdz Transsiba galam.
Ceļojumi ar vilcienu un attieksme pret tiem Austrijā un Krievijā ir ļoti atšķirīgi.
Pie mums uzskata, ka braukt četras stundas vilcienā – tas ir ļoti daudz. Cilvēkiem ir grūti iedomāties, kā tas ir – pavadīt vagonā vairāk nekā diennakti! Vēl Eiropā ceļā gandrīz vienmēr darbojas mobilais internets, bet Krievijā, kad nav sakaru, tu vienkārši liec telefonu pie malas. Vari papļāpāt ar ceļabiedriem vai paskatīties pa logu.
Dažkārt mēs divas diennaktis pavadījām vilcienā, un par to man bija liels prieks.
No rīta nevajag agri celties, vari visu dienu skatīties pa logu, palaikam kaut ko uzkost. Man ļoti iepatikās saulrieti pār lielajām upēm – Volgu un Amūru. Neiedomājami skaisti! Mani pārsteidza arī tas, cik patīkamas ir ilgas pieturas. Izkāp no vilciena, nopērc ko ēdamu, pastaigājies.
Ceļā mēs desmit reizes nakšņojām vilcienā.
Viesnīcās apmetāmies Ņižņij Novgorodā, Kazaņā, Jekaterinburgā, Krasnojarskā, Irkutskā, Olhona salā, Ulanudē, Blagoveščenskā, Habarovskā un Vladivostokā. Visur mums bija interesanti piedzīvojumi, trāpījās interesantas tikšanās. Piemēram, esmu aizrāvies ar alpīnismu, tāpēc viens no spilgtākajiem iespaidiem bija ceļš pretī virsotnēm netālu no Krasnojarskas.
Man ļoti iepatikās alpīniste Irina, ko satikām vietējā rezervātā "Stolbi".
Neskatoties uz cienījamo vecumu – 60 gadi – viņa mani uz klints apsteidza. Angļu valodā viņa īsti labi nerunāja, bet es ne vārda nevaru pateikt krieviski. Taču mēs abi zinām alpīnistu terminoloģiju un varējām aprunāties. Toties mani krievu draugi mūs nesaprata.
Mani pat iesvētīja par "stolbistu".
Tā ir brīva klinšu kāpēju apvienība Krasnojarskā ar savu subkultūru. Mājās ar alpīnismu nodarbojos ar drošības jostu. Reizēm dodos īsos, taču tehniski sarežģītos maršrutos. Rezervātā "Stolbi" maršruti ir daudz augstāki un bīstamāki.
Tur mēs uzkāpām augstā klintī – Vectēvā. Bija grūti un riskanti.
Nedomāju, ka kādreiz gadīsies doties tādā pārgājienā bez drošības jostas! Atpakaļceļā Irina veda mūs gar sienu, kurā iegravēti bojāgājušo stolbistu vārdi. Tas bija atskurbinoši.
Krievijā man ļoti gribējās iznomāt "Ņivu" un pavizināties pēc sirds patikas.
Reiz kādā nelielā ciemā mani draugi pamanīja mašīnu, piegāja pie saimnieces un apjautājās, vai nevarētu to aizlienēt. Viņa piekrita! Tas bija neticami! Nedomāju, ka Austrijā kāds cilvēks vienkārši ļaus svešiniekam pavizināties savā mašīnā.
Vladivostokā pēc priekšnesuma mūsdienu mākslas centrā "Zarja" pie mums pienāca kāds jauns vīrietis un pastāstīja par saviem draugiem un nelegālām autosacīkstēm. Tajā pašā naktī apciemojām dragreiseru tikšanās vietu. Es pat piedalījos braucienā! Tas bija ļoti izraujoši, bija arī bīstamas virāžas.
Reiz mūsu kupejā brauca divi pasažieri.
Viņi neko negribēja stāstīt par savu darbu un nenosauca vārdus diktofonā. Gluži vai kā slepenie aģenti. Viens bija izmeklētājs, specialitāte – aviokatastrofas. Otrs kādreiz armijā strādājis pie raķetēm "Kosmos". Neko vairāk viņš nepastāstīja! Vēl tagad moka ziņkāre, - ko īsti viņš tur darīja?
Pirms brauciena uz Krieviju man stāstīja, ka tā ir lieliska valsts, taču, jo tālāk uz austrumiem, jo mazāk civilizācijas.
Jābaidās esot gan no dabas, gan cilvēkiem. Muļķības! Var jau būt, ka gadījusies cita pieredze, it īpaši, ja cilvēks ceļojis vienatnē un neprot krievu valodu. Bet mēs bijām trijatā, turklāt vēl divas krievietes, tāpēc valodas barjeras nebija.
Interesanti, ka dažkārt cilvēki šķita drusku nelaipni.
Taču, uzzinājuši, ka esmu ārzemnieks, visi sāka smaidīt, kļuva ļoti mīļi. Man šķiet, tieši tāpēc Krievija ir ļoti interesanta ceļojumam. Šeit neizturas vienaldzīgi pret ārzemju viesiem, atšķirībā no valstīm, kas cieš no pārlieka tūristu pieplūduma.
Stereotips par to, ka krievs dzer vodku, šķiet, atkāpies pagātnē.
Mēs redzējām, kā vienu pasažieri izdzina no vilciena, jo viņš bija piedzēries. Ceļot pa Krieviju var droši. It īpaši trešajā klasē (vietkarte – red.), kur daudzi brauc kopā ar ģimenēm un katrs redz visus ceļabiedrus.
Projekts Mesto47 ir pārvērties par cilvēkstāstu sēriju, kas atklājas gan kalnu virsotnē, gan mazā ciemā, gan pie tējas naksnīgā vilciena.
"Tas ir godīgs stāsts par Krieviju, par parastiem cilvēkiem: ceļabiedriem vilcienā un nejaušiem garāmgājējiem, ko sastapām pilsētās pa ceļam. Ideja dzima krogā Zalcburgā. Mesto47 – tas ir nejaušs skaitlis, kas simbolizē liktenīgu tikšanos nejaušību, paskaidroja Marina Dmuhovska. – Kupejā bijām trijatā: es – žurnālista lomā, Georgs – radošais līderis un fotogrāfs, mana draudzene Anna – psiholoģes lomā."
"Kad koronavīrusa pandēmija beigsies, ceru atgriezties, - piebilda Georgs. – Es ļoti gribu apskatīt Jaroslavļu un Novosibirsku."