RĪGA, 14. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Viens no pazīstamākajiem Lielā Tēvijas kara varoņiem Latvijā bija Imants Sudmalis (1916.-1944.). Leģendāra personība – Liepājas zemessargs, baltkrievu partizāns, Rīgas pagrīdnieks – nav nekāds brīnums, ka nacionālisti viņu ienīst.
Tāpēc Imanta Sudmaļa piemērs daiļrunīgi liecina, kā mūsdienās Baltijas valstīs cenšas dzēst no vēstures etniski "tīro" valstu un SS leģionu apoloģētiem nepatīkamās lietas.
Komunisma idejas no skolas sola
Sudmalis dzimis Vendenē (tagadējās Cēsis) skolotāja ģimenē, tomēr audzis Liepājā – viņa ģimene pārcēlās uz turieni pēc Pilsoņu kara, ko Latvijā dēvē par Brīvības karu.
Jau pusaudža gados Imants aizrāvās ar komunisma idejām un iestājās komjauniešu organizācijā. Par skrejlapu izdošanu un izplatīšanu (starp tām bija arī viņa paša sacerētā uzruna skolēniem) 1935. gadā notiesāts uz četriem gadiem piespiedu darbu. Tomēr Sudmaļa pagrīdes darbību sods neapturēja. 1940. gadā viņu arestēja vēlreiz – par darbu nelegālajā avīzē "Komunists".
Pēc Latvijas sovjetizācijas 1940. gada vasarā Sudmalis iznāca brīvībā un kļuva par nu jau legāli izdotās Liepājas avīzes "Komunists" redaktoru. Toreiz viņš iestājās Latvijas Komunistiskajā partijā.
No pirmās kara dienas
Lielā Tēvijas kara pirmajā dienā Liepājā tika izveidota komjauniešu trieciena vienība. To komandēja Sudmalis – viņš nedēļu piedalījās pilsētas aizsardzībā. Vienība cēla nocietinātas pozīcijas, dzēsa ugunsgrēkus un cīnījās pirmajās rindās.
1941. gada 28. jūnijā Sudmalis kopā ar biedriem izlauzās no pilsētas un devās uz austrumiem – frontes virzienā. Jūlijā, būdams Iecavas apkaimē, viņš nolēma palikt Latvijā un censties organizēt pretošanos uz vietas. Pie šī brīža mēs vēl atgriezīsimies.
Pagaidām atzīmēsim, ka pēc nesekmīgiem mēģinājumiem organizēt pretestību, 1942. gada aprīlī Sudmalis devās tālāk un pievienojās baltkrievu partizāniem, kuri strādāja Vitebskas un Pleskavas apgabalos. Vairākus mēnešus ar segvārdu "Andersons" viņš piedalījās operācijās pret okupantiem. Izcēlās cīņās un tika nosūtīts uz Maskavu, kur sastādīja analītisku pārskatu partizānu kustības organizācijas jautājumos Baltijas teritorijā. Galu galā viņš saņēma uzdevumu – nokļūt Rīgā un stāties vietējās pagrīdes kustības priekšgalā.
Tumšs plankums
Pēc atgriešanās no brīvās zemes Sudmalis vairākus mēnešus turpināja cīņu partizānu nodaļās Pleskavas apgabalā un Latvijā, līdz 1943. gada jūlijā beidzot nokļuva Rīgā, kur ķērās pie sava uzdevuma. Viņam ātri izdevās saorganizēt vietējos pagrīdniekus un aktivizēt viņu darbību, sakārtot sakarus ar pagrīdi citās pilsētās un partizāniem.
Pagrīdnieki organizēja vairākas diversijas. Piemēram, tika sarīkoti sprādzieni Iecavas pagasta valdes ēkā un vācu hospitālī Bauskā. Tomēr skaļākā un neviennozīmīgākā operācija bija sprādziens Doma laukumā Rīgā 1943. gada 13. novembrī.
Tur bija ieplānots vācu varasiestāžu organizēts protesta mītiņš pret lēmumiem, kas tika pieņemti 1943.gada oktobrī antihitleriskās koalīcijas sabiedroto ārlietu ministru konferencē Maskavā. Piemēram, ministri vienojās "turpināt karadarbību pret Ass valstīm, ar kurām viņi atrodas kara stāvoklī, līdz minētās valstis nenoliks ieročus uz bezierunu kapitulācijas pamata".
Spridzeklis iedarbojās divarpus stundas pirms mītiņa sākuma, trīs garāmgājēji (arī desmitgadīgs skolnieks) tika nogalināti, divi – ievainoti. Tiesa, pat tad, ka sprādziens būtu noticis laikus, no tā vispirms būtu cietuši vienkāršie cilvēki. Protams, kas to lai zina, varbūt pagrīdnieki cerēja, ka laukumu pārbaudīs policaji un sapieri, atradīs mīnu un atcels vai atliks mītiņu. Lai nu būtu kā būdams, tas ir vienīgais tumšais plankums Sudmaļa cīņu ceļā, un tagad uz to vienmēr ar pirkstu rāda viņa nīdēji.
Īsts cilvēks un cīnītājs
Sprādziens notika pusotru mēnesi pēc SS reihsfīrera Heinriha Himlera vizītes Rīgā. Viņš pieprasīja sīvāk cīnīties pret padomju pagrīdniekiem un partizāniem. Tāpēc sprādziens lika SD un policajiem sarosīties. Tiem, kuri norādīs uz sprādziena organizatoru pēdām, tika solīti 300 tūkstoši reihsmarku.
Diemžēl muļķu fašistu pretizlūkošanas dienestā nebija, un jau pēc pāris mēnešiem viņi bija Sudmalim uz pēdām. Pagrīdnieks tika arestēts 1944. gada 18. februārī. Jāpiebilst, ka Sudmalis zināja, ka ir iekritis, un viņš pats būtu varējis glābties. Tomēr laiku pirms aresta viņš veltīja, lai brīdinātu biedrus.
13. aprīlī Imantam Sudmalim tika piespriests nāves sods par sprādziena organizēšanu Doma laukumā, un 1944. gada 25. maijā viņu pakāra.
Pirms nāves viņam izdevās nodot pēdējo ziņu: "Pēc dažām stundām izpildīs nāves spriedumu... Atskatos uz noieto ceļu un neko sev pārmest nevaru: šajās cilvēcei izšķirošajās dienās es biju cilvēks un cīnītājs. Kaut nu tikai nākotne būtu labāka un laimīgāka! Tai jābūt tādai! Nevar būt, ka tik daudz asiņu izliets velti..."
Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu no 1957. gada 23. oktobra Imantam Sudmalim pēc nāves tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums.
Interesantākais piemineklis
Patiešām, viņš cīnījās un mira kā varonis. Un, šķiet, ar Sudmali saistīts interesantākais piemineklis, kas veltīts Lielā Tēvijas kara notikumiem Latvijā.
Pēc kara Padomju Latvijā Sudmaļa dzīvesstāstam tika veltīta īpaša uzmanība, par viņu daudz rakstīja, cēla pieminekļus, aprunājās ar viņa paziņām, pētīja cīņu ceļu. Tāpēc labi zināms, ko Sudmalis darīja no 1941. gada jūlija līdz 1942. gada aprīlim, kad centās saviem spēkiem veidot partizānu nodaļu pie Iecavas.
Viņš centās sapulcēt vietējos iedzīvotājus un padomju gūstekņus, kuri bija izdalīti darbiem laukos. Konspiratīvās tikšanās notika Zīdeņu viensētā, kur viņš kalpoja. Pirtī.
Vienību sapulcēt neizdevās, tomēr ar dažiem vietējiem iedzīvotājiem viņš sadraudzējās. Vēlāk, kad Sudmalis atgriezās no "Lielās zemes", viņš Zīdeņos glabāja spridzekļus (arī to, ko izmantoja Doma laukumā) un ieročus. Vēlāk, jau pēc kara vietējie iedzīvotāji parādīja slēptuves ar šautenēm, ko pagrīdnieki nepaspēja izmantot.
Te nu atbildīgajām personām dzima vienkārša, taču skaista ideja.
1951. gada vasarā Brīvdabas muzeju Rīgā papildināja jauns eksponāts – Iecavas kolhoznieku dāvana: turp pārveda pirtiņu no Zīdeņiem, kā Zemgales koka arhitektūras tipisku paraugu un ievērības cienīgu ēku, kas saistīta ar izcila partizāna un pagrīdnieka – tolaik vēl "vienkārši" Ļeņina ordeņa kavaliera Imanta Sudmaļa dzīvi.
Emigrantu aprindas ziņu uztvēra ar sašutumu: komunisti cenšas svētu lietu, etnogrāfiju izmantot padomju varas propagandai! Taču viņi neko nevarēja padarīt.
Pionieri un komjaunieši regulāri organizēja piemiņas pasākumus Brīvdabas muzejā pie šī eksponāta.
Tomēr te nāca nacionālā neatkarība. Nacionālisti sāka rīkoties visās frontēs. Sudmalim veltītos pieminekļus nojauca, viņa vārdā nosauktās ielas pārdēvēja.
Tika klāt arī pirtiņai. Nē, to nenodedzināja un nenojauca. Vienkārši pielika klāt plāksnīti. Trijās valodās. Lūk, kāds teksts, piemēram, bija redzams 2006. gadā:
PIRTS
Celta 19. gs. beigās bijušā Bauskas apriņķa Iecavas pagasta "Zīdeņos" (tagadējā Bauskas rajonā). Muzejā no 1951. gada. Pirtij divas telpas - vējtveris un mazgāšanās telpa, kurā iemūrēta krāsns. Pirts atbilst attiecīgā laika un novada celtniecības tradīcijām. Šajā pirtiņā 1941. g. vācu okupācijas laikā slepenas sanāksmes rīkojis terorists Imants Sudmalis.
THE BATH HOUSE
Built at the end of the 19th century in "Zīdeņi" of the parish of Iecava in the former Bauska district (present dictrict of Bauska). Brought to the museum in 1951. The structure has two spaces - anteroom and bathing chamber with a stove.
БАНЯ
Построена в конце XIX века на хуторе "Зидени" Иецавской волости Баусского уезда. В музей перевезена и восстановлена в 1951 году. Это обыкновенная курная баня с небольшим предбанником.
Acīmredzot šķita lieki skaidrot ārzemniekiem, kas bija Sudmalis, toties latviešus informēja – Sudmalis bija terorists. Pēc triumfējošās "trimdas" pārliecības, visiem Brīvdabas muzeja vietējiem apmeklētājiem bija jāzina, kas viņš tāds ir.
Tomēr gadi gāja, un uzraksts atkal izmainījās. Laikam jau nolēma, ka labāk būtu pat tādā formā neatgādināt nevienam, ka vispār ir bijis tāds Imants Sudmalis, kurš uzdrīkstējies cīnīties pret nacismu. Lūk, kas rakstīts jau 2019. gadā:
PIRTS
Celta 19.gs. beigās bijušā Bauskas apriņķa Iecavas pagasta "Zīdeņos" (tagadējā Iecavas novadā). Muzejā no 1951. gada. Pirtij vējtveris un mazgāšanās telpa ar krāsni bez skursteņa. Pirts atbilst attiecīgā laika un novada celtniecības tradīcijām.
THE BATH HOUSE
Built at the end of the 19th century in "Zideni" of the parish of Iecava in the former Bauska district. Brought to the museum in 1951. The structure has two spaces - anteroom and bathing chamber with a stove.
БАНЯ
Построена в конце XIX века на хуторе "Зидени" Иецавской волости Баусского уезда. В музей перевезена и восстановлена в 1951 году. Это обыкновенная курная баня с небольшим предбанником.
Protams, priecē, ka eksponāts vismaz ir saglabājies. Šogad 25. maijs iekrīt pirmdien. Ja nebūtu ārkārtējās situācijas, cilvēki, kuri saglabājuši atmiņā latviešu pagrīdnieku varoņdarbus, varētu ne tikai nolikt ziedus pie Sudmaļa un viņa biedru kapa Raiņa kapos, bet arī pēc tam sapulcēties Brīvdabas muzejā un pieminēt bojāgājušos padomju varoņus. Zem mierpilnām, brīvām debesīm, par kurām viņi cīnījās.