Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

Kaujās izlūkus centās nesūtīt priekšējā līnijā - viņi ir unikāli speciālisti. Tomēr viņi bija pietiekami labi apmācīti, lai zinātu, kad ir jāmetas uz priekšu un jāziedo dzīvība, lai arī runa ir par vienkāršu kājnieku cīņu. Tāds brīdis pienāca arī Nikolaja Spriņģa dzīvē.
Sputnik

RĪGA, 13. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Labi zināms, ka izlūki ir divīzijas acis un ausis, bieži vien – arī garās rokas. Tie ir arī elitārie kājnieki – ārkārtas gadījumā, kad pat gvardiem notrīc rokas, bet ienaidnieks ir jāaptur par katru cenu. No dažiem drosminiekiem bija atkarīgas tūkstošiem cilvēku dzīvības. Viņus pelnīti cienīja biedri no citām vienībām, viņi varēja atļauties dažu labu brīvsoli, kādi militārajai mašīnai nav raksturīgi. Taču par to izlūki maksāja augstu cenu. Tāpat kā gvardes staršina Nikolajs Jakova dēls Spriņģis (1916.-1944.). Viņš ziedoja dzīvību par savu senču zemi – par Latviju.

Tikai gudri, tikai drosmīgi, tikai brīvprātīgie

PSRS bruņotajos spēkos katrā strēlnieku divīzijā bija jābūt atsevišķai izlūku rotai. Arī Sarkanās armijas latviešu daļas nebija izņēmums. Piemēram, 201. latviešu strēlnieku divīzijā bija 112.izlūku rota. Kad vienība tika pārformēta par gvardi, to nosauca par 45.atsevišķo gvardes izlūku rotu. Tās karavīri strādāja priekšējā līnijā un pretinieka tuvākajā aizmugurē. Dziļāk vācu pozīciju aizmugurē nokļuva tikai frontes un aģentūras izlūku grupas.

Šajā vienībā ņēma tikai brīvprātīgos. Un ne jau kuru katru – izlūkdienests prasa nosprausto uzdevumu nestandarta risinājumus. Tātad tur nebija ne muļķu, ne gļēvuļu. Tomēr divīzijas izlūkam vajadzīga arī aukstasinība. Kā tas ir: ložņāt uz vēdera fašistiem zem deguna, ik brīdi riskējot ar dzīvību? Pie tam vēl nenogalināt ienaidnieku, bet sagūstīt dzīvu un sargāt kā acuraugu, jo viņa rīcībā esošās ziņas ir ļoti nepieciešamas komandieriem.

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

Nav nekāds brīnums, ka izlūki bija pirmie starp tiem gvardiem, ko 43. divīzijas politiskā nodaļa ieteica uzzīmēt māksliniekam Berngardam Dannengiršam (1894.-1972.), kad viņš ieradās vienībā pie Staraja Rusas. Viņa skicē redzami seši latviešu izlūki, kuri izcēlās kaujās 1943. gada pavasarī: gvardes seržanti Georgs Grīnbergs, Nikolajs Spriņģis, gvardes sarkanarmietis Nikolajs Martinovs, gvardes jefreitori Vasilijs Pičugins, Aleksandrs Mincāns, Alberts Buls.

No Nikolaja Spriņģa vēstules māsai Sofijai: "Patiesību sakot, pašam par sevi nekā daudz stāstāma nav, dzīve rit savu gaitu: atpūta, izlūkošana, cīņa ar fričiem, un atkal tas pats pēc kārtas. Ļoti grūti ir aprakstīt atsevišķus gadījumus, un tas aizņemtu daudz laika un papīra, turklāt, pats nezinu, kāpēc, pēdējo nedēļu nervi ir pamatīgi saspringti. Galvā nepatīkama dūkoņa, grūti sakopot domas. Varbūt tāpēc, ka pretinieka smago mīnu sprādzieni divas reizes mani apdullināja un apbēra ar zemi, un es ceru, tas drīz pāries... Protams, ir arī bojāgājušie, tomēr karā bez upuriem neiztikt, atliek tikai atriebties tiem, kuri vainīgi mūsu biedru nāvē."

Uzmetumā mākslinieks norādīja tikai izlūku vārdus. Tomēr apbalvojuma dokumenti atklāj ziņas gan par viņu varoņdarbu, gan taktiku. Toreiz, aprīļa sākumā frontes iecirknī, kur atradās 43.gvardes divīzija, ļoti vajadzēja sagūstīt "mēli". Parasti pie pretinieka devās grupa, kurā bija 3-5 izlūki. Vēl viena vai divas grupas vienību piesedza, nepieciešamības gadījumā novērsa pretinieka uzmanību no sagūstītājiem. Izlūku rota bija sadalīta vados, tāpat kā jebkura cita. Tomēr gūstekņa saņemšanai tika vāktas grupas no dažādiem vadiem, uzdevumu pildīja tam vislabāk piemērotie karavīri.

Veiksmīga "mēles" saņemšana

Cīņas pie Staraja Rusas un Demjanskas bija nežēlīgas, vietām sarkanarmieši cieta lielus zaudējumus. Piemēram, 1943. gada martā Penno ciemā varoņa nāvē gāja garnizons: divi bataljoni no 182.strēlnieku divīzijas 171.pulka un 365.atsevišķā lielgabalu-artilērijas bataljona rota. Pie savējiem izlauzās tikai 7 sarkanarmieši. Bija skaidrs, ka vācieši centīsies iet tālāk, un bija vajadzīgas papildu ziņas. Latviešu divīzija un tās kaimiņi vairākkārt centās sagūstīt "kontroles gūstekni", taču nesekmīgi. Tomēr komandieri uzstāja – tas jāpaveic par katru cenu.

Miera svētki un drošības pasākumi: kā Rīga atzīmē Uzvaras dienu pandēmijas apstākļos

11.aprīļa naktī mežā pie Penno 15 latviešu izlūkiem paveicās. Viņi rīkojās, kā mācīts: nodrošinājuma grupas piesedza sagūstītāju grupu. Izlūki šķērsoja dzeloņstiepļu žogus, mīnas, izveidoja eju maskēšanās valnī. Kad sagūstītāji satika skaitliski lielāku pretinieka vienību, viņi neapjuka. Izlūki metās tuvcīņā, nogalināja 17 vāciešus, vienu, ilgi gaidīto "mēli" sagūstīja, sveiku un veselu nogādāja štābā, kur viņš deva vērtīgas ziņas par vācu gaidāmo uzbrukumu šajā frontes iecirknī. No cīņas atgriezās visi izlūki, bija tikai ievainotie. Lūk, ko stāsta apbalvojumu lapas.

Sagūstītāju grupas kaujinieki tika apbalvoti ar Sarkanā Karoga ordeņiem:

- gvardes jefreitors Nikolajs Jakova dēls Spriņģis, nodaļas un sagūstīšanas grupas komandieris, dzimis 1916. gadā, latvietis, dzimis Našču ciemā Novgorodas rajonā toreizējā Ļeņingradas apgabalā, piedalījies cīņā par Maskavu: "Prasmīgi aizveda sagūstīšanas grupu pretinieka dislokācijas vietā un, saticis skaitliski pārāku grupu – 18 vācu karavīrus un virsniekus, ar sava ieroča uguni un granātām iznīcināja fašistu grupu un sagūstīja vienu vācu jefreitoru."

- gvardes jefreitors Aleksandrs Donāta dēls Mincāns, izlūks, dzimis 1922. gadā, latvietis, komjaunietis, dzimis Borisovkas ciemā Krasnojarskas novadā, vienu reizi ievainots: "Prasmīgi, nicinot nāves briesmas, iekļuvis pretinieka dislokācijas vietā, sadursmē ar vācu karavīru grupu atbruņoja vienu vācu jefreitoru un nogādāja dzīvu mūsu vienību dislokācijas vietā."

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

- gvardes jefreitors Alberts Ivana dēls Buls, izlūks, dzimis 1916. gadā, latvietis, komunistiskās partijas kandidāts, dzimis Nirzas ciemā pie Ludzas, piedalījies cīņās par Maskavu, vienu reizi ievainots, vienu reizi kontuzēts: "Nokļuva aiz pretinieka maskēšanās vaļņa. Sāka tuvcīņu. Ar rokas granātu un automāta šāvieniem likvidēja 4 ienaidnieka karavīrus."

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

- gvardes jefreitors Vasilijs Klavdija dēls Pičugins, izlūks, dzimis 1921. gadā, krievs, dzimis Krasnij Jar ciemā Baškīrijā: "Demonstrējot patiesu drosmi un vīrišķību, ar sava automāta šāvieniem, kinžalu un granātu likvidēja 3 hitleriešus."

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

Izcilākie kareivji no pieseguma grupām izpelnījās Sarkanās Zvaigznes ordeņus:

- gvardes seržants Georgs Kristofora dēls Grīnbergs, nodaļas un piesegšanas grupas komandieris, dzimis 1922. gadā, latvietis, dzimis Pleskavas pilsētā, vienu reizi ievainots, Ļeņingradas aizsardzības dalībnieks, saņēmis nozīmīti "Izcils ložmetējnieks": "Strādājot atbalsta grupas sastāvā, atrodoties pie pretinieka maskēšanās vaļņa, ar automāta uguni un rokas granātām atbalstīja sagūstīšanas grupu tuvcīņā un likvidēja divus hitleriešus."

- gvardes vecākais seržants Nikolajs Konstantīna dēls Bolozecs, izlūks, dzimis 1923. gadā, baltkrievs, komjaunietis, dzimis Novosibirskas apgabalā, piedalījies Ziemas karā pret Somiju, apbalvots ar medaļu "Par drosmi": "Demonstrējot patiesu drosmi un vīrišķību, atbalstīja sagūstīšanas grupu tuvcīņā. Būdams ievainots, nevēloties novājināt biedru grupu, atkāpšanās laikā patstāvīgi nokļuva savā nodaļā. Nevienlīdzīgā cīņā ar granātu likvidēja 3 fašistus."

- gvardes sarkanarmietis Nikolajs Ivana dēls Martinovs, izlūks, dzimis 1923. gadā, krievs, komjaunietis, dzimis Ribisnkas pilsētas Jaroslavļas apgabalā, piedalījies kaujā par Smoļensku, divas reizes ievainots, apbalvots ar medaļu "Par drosmi": "Sarežģītos laikapstākļos izveidoja koridorus mīnu laukos, dzeloņstiepļu nožogojumos un pretinieka maskēšanās valnī. Pie ienaidnieka vaļņa ar sava automāta uguni sekmēja kontrolgūstekņa sagūstīšanu."

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

- gvardes sarkanarmietis Arvīds Gustava dēls Šakalis, izlūks, dzimis 1909. gadā, latvietis, no Saldus apkaimes, brīvprātīgais, vienu reizi ievainots: "Strādājot atbalsta grupā, ar sava automāta uguni piesedza sagūstīšanas grupas darbības. Ar automātu un granātu likvidēja 3 hitleriešus."

Viņu biedri, gvardes jefreitors Jevgēņijs Vanags (1922.-1987.), kurš pēc kara ieņēma Latvijas PSR Vēstures muzeja direktora amatu, un gvardes leitnants Harolds Zirins (1910.-1974.), kurš dienēja jau 112. atsevišķajā izlūku rotā, bet toreiz bija 43.divīzijas 121.gvardes strēlnieku pulka štāba priekšnieka palīgs, arī uzzīmēja dažus izlūkus.

To starpā bija arī viņu komandieris Nikolajs Spriņģis: vienkāršs, jautrs puisis ar trofejas automātu. Starp citu, to viņš nelietoja tāpat vien, lai palepotos: pirms armija saņēma ložmetējpistoles PPŠ un PPS ar plakanajām radziņa magazīnām, izlūkiem bija ļoti neērti ložņāt ar PPŠ, kam vēl bija masīvais patronu disks.

Amerikāņu veterāns aicinājis nemazināt PSRS lomu Otrajā pasaules karā

Nikolajs Spriņģis ir latvietis, tomēr dzimis Novgorodas apkaimē, kurp viņa tēvs Jakovs pārcēlās jau Krievijas impērijas laikā labākas dzīves meklējumos. Viņš strādāja par atslēdznieku kūdras ieguvē Orodežas rajonā.

Bērnu ģimenē bija daudz – 9 brāļi un māsas. Dažu liktenis ir ļoti interesants. Karls Spriņģis (1903.-1987.) kļuva par ģeologu, atklāja vairākas rūdas atradnes Kolimā, pēc kara – Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes dekāns, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas loceklis.

Roberts Spriņģis (1904.-1937.) – komjaunatnes aktīvists, Tomskas pilsētas komitejas LĻKJS sekretārs, nošauts par piederību trockiskai organizācijai un kontrrevolucionāru darbību. Viņš nav vienīgais represētais ģimenē – 1937. gadā Ļeņingradā bija nošauts arī viņa onkulis Matvejs Spriņģis, bezpartejisks kolhoznieks...

Un toreiz PSRS dzīvoja valsts drošības kapteinis Martins Jakova dēls Spriņģis, dienējis NKVD gan pirms kara, gan tā gados. Vai tiešām tas būtu mūsu varoņa brālis? Pagaidām tas ir tikai pieņēmums – vēl neesmu atradis nekādas papildu ziņas.

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

Taču atgriezīsimies pie izlūkiem. Šī epizode ir tikai viena notikumiem bagātajā cīņu ceļā. Vairākus gadus latviešu divīzijas izlūki ķēra "mēles", meklēja pretinieka apšaudes punktus, izmētāja propagandiskus materiālus vācu valodā ienaidnieka aizmugurē. Par laimi, lielākā daļa varoņu piedzīvoja ilgi gaidīto Uzvaru un nokļuva Latvijā. Diemžēl ne visi.

No Nikolaja Spriņģa vēstules māsai Sofijai: "Pēc uzdevuma izpildes Jauno (1944.) gadu sagaidīju blindāžā bieza meža vidū. Atcerējos pagātni un sapņoju par nākotni. 2. janvārī no agra rīta atkal biju uzdevumā. Aizgāju tik agri, ka pat nepabrokastoju (godīgi sakot, bija slinkums celties). Atgriezos ļoti vēlu. Laiks bija briesmīgs: sniegs un vējš plosās no visa spēka. Veselu dienu klīdām maskēšanās tērpos kā spoki. Gājām apskatīt vienu pilsētu, kas vēl ir vāciešu rokās. Starp citu, tur mūsu tēvs cīnījās iepriekšējā pasaules karā. No izlūkošanas atgriezos noguris, vienā reizē paēdu brokastis, pusdienas un vakariņas un uzreiz gāju gulēt. Tas arī būtu viss par mani. Domāju nosūtīt pāri dzejoļu, kuri man jau ir. Tikai nespried pārlieku bargi: es taču esmu karavīrs, ne dzejnieks."

Tikai uz priekšu

Izlūks ir vērtīgs cīnītājs, viņa apmācībā ieguldītas lielas pūles, viņam nav jābūt priekšējā līnijā. Aizsardzībā izlūku rota atradās divīzijas aizmugurē un no turienes devās meklēt vāciešus un novērot. Uzbrukumā izlūku rota bieži tika izmantota kā divīzijas komandiera strēlnieku rezerve un uzturējās līdzās viņa novērošanas punktam.

Izlūks ir arī gudrs kareivis – pat nebūdams virsnieks, viņš spēj skaidri novērtēt taktisko situāciju. Un saprast, kad jāziedo dzīvība, lai arī vienkāršā kājnieku cīņā, nevis pretinieka aizmugurē.

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

No 1944. gada jūlija 43. gvardes divīzija 130. latviešu strēlnieku korpusa sastāvā cīnījās Latvijā. Divarpus mēnešu laikā Spriņģis četras reizes devās ienaidnieka aizmugurē. Pa rāciju ziņoja par pretinieka pārvietošanos un atrašanās vietu. Nepieciešamības gadījumā iesaistījās sadursmē. 5. augustā novērsa tilta uzspridzināšanu Mežratīšu viensētas tuvumā. Pie tam viņa vadītā grupa vienmēr atgriezās bez zaudējumiem.

1944. gada oktobrī 130. latviešu strēlnieku korpuss lauzās pretī Rīgai no dienvidiem – Baldones un Ķekavas rajonā. Pretinieks kāpās atpakaļ, tomēr rādīja zobus.

Kopīgā Uzvara: kā 9.maiju nosvinēja citas valstis

5. oktobra naktī pie Galiņkroga viensētas Ķekavas dienvidu pusē vācieši atkal metās kontruzbrukumā. Tas bija spēcīgs. Gvardi apjuka un sāka atkāpties. Redzot to, gvardes staršina Spriņģis veda savus izlūkus palīgos. Viņam izdevās sakārtot strēlnieku ierindu, tomēr viņš pats gāja bojā.

Vadību uzņēmās viņa palīgs, 25 gadus vecais gvardes vecākais seržants Staņislavs Silagailis. Komunists, III pakāpes Slavas ordeņa kavalieris, piedalījies cīņā pie Staļingradas. Viņš bija dzimis Ačinskas apkaimē Krasnojarskas novadā, četras reizes ievainots.

Spēcīgā ložmetēju ugunī viņš izvilka no kaujas lauka divus ievainotus izlūkus un trešo reizi devās laukā. Te viņš pamanīja ienaidnieka rokas ložmetēja vienību. Atriebdamies par biedru nāvi, viņš apmētāja ložmetējniekus ar granātām, taču automāta uguns no flanga izdzēsa viņā dzīvību.

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

Tomēr galvenais bija paveikts: latviešu gvardi atguvās un 6. oktobrī atsāka uzbrukumu. Viņi atguva visas pozīcijas, ko vāciešiem bija izdevies ieņemt kontruzbrukumā.

Kaujā gāja bojā arī gvardes sarkanarmietis, izlūks Arvīds Vaivars, dzimis 1924. gadā Jaunjelgavā. Kara sākumā komjaunietis evakuējās uz Urāliem, bet 18 gadu vecumā iestājās armijā.

Pārapbedīšana un pēcnāves apbalvojums

Izlūkiem tie bija lieli zaudējumi vienas dienas laikā. Pēdējo divu kara gada laikā viņi zaudēja ne vairāk kā vienu vai divus biedrus dienā. Un tas notika ļoti reti. Bet te – uzreiz trīs, arī komandieris un vada komandiera vietnieks.

Pēc nāves viņi apbalvoti ar Tēvijas kara ordeņiem. Tomēr biedri nolēma, ka viņi pelnījuši ko vairāk. Pēc Rīgas atbrīvošanas viņi pārapbedīja visus trīs izlūkus Brāļu kapos. Tur katram kaujiniekam parasti veltīta atsevišķa piemiņas zīme, bet šiem kopā kritušajiem izlūkiem uzstādīts kopīgs kapakmens.

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā

 

Žēl, ka arī te gadījusies kļūda: Vaivars nez kāpēc paaugstināts līdz vecākajam seržantam, turklāt nav norādīts, ka viņi bijuši gvardi: ne Georga lentīte nav uzzīmēta, ne vārdos teikts. Toties tur gandrīz vienmēr ir ziedi – bojāgājušie varoņi nav aizmirsti!

I pakāpes Tēvijas kara ordeni un ziņu par Spriņga nāvi nosūtīja tēvam, kurš tolaik dzīvoja Piemaskavā. Viņam tika piešķirta pensija par dēla zaudējumu: 67 rubļi 20 kapeikas mēnesī. Tomēr 1947. gadā vecais Spriņģis atgriezās Latvijā un apmetās viensētā netālu no Valmieras – viņš bija nolēmis sagaidīt nāvi tuvāk dēlam, kurš miris savu senču dzimtenē, cīņā par tās brīvību no fašistiskajiem iebrucējiem...

Ziedoja dzīvības par savu senču zemi: Nikolajs Spriņģis un citi latvieši izlūku rotā