RĪGA, 12. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Latviešu zemnieka dēls strauji kāpa pa karjeras kāpnēm Krievijas impērijas, pēc tam – Sarkanajā armijā, tomēr Krievijā viņu vēl joprojām visās enciklopēdijās dēvē par vācieti un norāda kļūdainu dzimšanas gadu.
Pastāstīsim beidzot, kad īsti dzimis latvietis, kurš sasniedzis augstāko pakāpi Sarkanajā armijā, - ģenerālpulkvedis Maksis Andreja dēls Reiters, Brjanskas frontes komandieris, cilvēks, kam piešķirts viens no retākajiem apbalvojumiem pasaulē.
Mīklas biogrāfijā
Līdz 1986. gadam valdīja uzskats, ka Maksis Reiters dzimis pirms simt gadiem Piltenes apkaimē. Latvijā nosvinēja apaļo jubileju. Tomēr vēsturnieki visu sabojāja: viņi rūpīgi izpētīja baznīcas grāmatas un bija ļoti pārsteigti.
Iepriekš tika uzskatīts, ka 1886. gada 12. aprīlī (pēc jaunā stila – 24. aprīlī) Meļķu viensētā pie Zirgenes dzimušais Reiters saņēmis Mārtiņa vārdu, bet vēlāk viņš nolēmis, ka vārds Maksis viņam piestāv labāk. Tomēr noskaidrojās, ka 1886. gadā Andreja un Grietas Reiteru ģimenē dzimis Kristaps, un tas noticis pavisam citā vietā – Padures apkaimē netālu no Kuldīgas, kur cēlusies Reiteru dzimta. Savukārt Mārtiņš Reiters patiešām dzimis 12. aprīlī Meļķu viensētā, tikai piecus gadus vēlāk – 1891. gadā!
Toties jāatzīmē pulkveža Leonīda Sandalova asā acs: viņš par savu paziņu Reiteru stāstīja, ka viņš runājis "ar nelielu, taču manāmu latviešu akcentu" un "izskatījās daudz jaunāks" nekā rakstīts pasē.
Ko iesākt? Nolēma aizritējušo jubileju uzskatīt par 95.dzimšanas dienu, bet simtgadi svinēt vēlreiz 1991. gadā. Taču, kad tā pienāca, kā viegli noprotams, nevienam vairs nebija nekādas daļas par Staļina laiku komandiera jubileju un vēsturiskiem atklājumiem viņa biogrāfijā...
Šķiet, ka paša pulkveža ģimene Maskavā šo faktu zināja. Tikai tur viņu nez kāpēc padarīja vēl mazliet jaunāku: kapakmenī Novodevičjes kapos iekalts 1892. gads. Tomēr visos izziņu avotos Krievijā līdz šim tiek norādīts nepareizais dzimšanas gads. Jocīgi: Vikipēdijā rakstā latviešu valodā norādīts 1891. gads, bet krievu un citās valodās – 1886. gads.
Latvietis, nevis vācietis
Ko nu tur runāt par dzimšanas gadu! Daži apstrīd pat ģenerāļa tautību. Dīvaini, tomēr viņu dēvē par vācieti. Lai nu vēl bezjēga Volodimirs Rizuns, kurš raksta ar skaļo Viktora Suvorova pseidonīmu! Piemēram, tautā plaši izplatījusies viņa frāze no "Ledlauža" par to, ka "vācu komunists" Maksis Reiters – disciplinēts vācietis, jau Pirmajā pasaules karā bija pulkvedis Krievijas armijā, prūšu parauga zaldāts". Tomēr nesen nākusi klajā enciklopēdija "Krievijas vācieši", kurā viņiem pieskaits arī "Maksimiliāns Andrejevičs Reiters, padomju karavadonis". Tā ir kļūda! Lai arī vācu valodu Reiters pieprata kā dzimto.
Pat baznīcas grāmatas, kurās reģistrēta Reitera, viņa brāļu un māsu dzimšana, liecina: dzimta piederējusi pie latviešu luterāņu draudzes. Protams, uzvārds ir vācisks, taču ko gan Baltijā pārsteigsi ar vācu izcelsmes uzvārdu? Ulmaņus, Kirhenšteinus, Dambergus, Zatlerus?!
Labi, ar dzimšanas datumu un tautību nu būtu tikuši skaidrībā. Taču vai patiešām Reiteram bija augstākā dienesta pakāpe latviešu vidū Sarkanajā armijā? Bet kā tad Fabriciuss un Berzarins?!
Jans Fabriciuss Friča dēls (1877.-1929.) ir pirmais četrkārtējais PSRS augstākā apbalvojuma (tobrīd) – Sarkanā karoga ordeņa kavalieris, neapšaubāmi, leģendāra personība. Patiešām, pēdējā viņa dienesta pakāpe – 14. kategorijas komandieris. Tā ir Sarkanās armijas augstāko komandieru kategorija, kas atbilda frontes, apgabala, armijas komandiera postenim. Dzīves beigās Fabriciuss bija Kaukāza Sarkankarogotās armijas komandiera palīgs, tātad, aptuveni ģenerālleitnants. Bet Reiters bija ģenerālpulkvedis.
Iespējams, zinošs lasītājs iebildīs: bija taču arī ģenerālpulkvedis Nikolajs Erasta dēls Berzarins (1904.-1945.), padomju spēku ieņemtās Berlīnes pirmais komandants! Pirmkārt, viņš bija armijas komandieris, bet Reiters – frontes komandieris. Otrkārt, tie ir maldi – Berzarins nebija latvietis. Vienu laiku latviešu presē viņa uzvārdu pat rakstīja kā "Bērzzariņš", nevis Berzarins, lai uzsvērtu viņa latviešu izcelsmi. Taču paskatīsimies uz viņa apbalvojumu sarakstu. Precīzi teikts: tautība – krievs. Tātad, ja arī viņam ir latviešu saknes, pats Berzarins sevi par latvieti neuzskatīja.
Starp citu, dažādu padomju frontes komandieru posteņos Lielā Tēvijas kara gados bija tikai 44 cilvēki. Un viņu vidū bija latvietis. Interesants fakts: vairāk nekā trešā daļa no viņiem – 17 cilvēki Oktobra revolūcijas laikā bija "vecās armijas" virsnieki. Viņu vidū bija arī Reiters. Jā, gan Padomju Savienībā, gan Krievijas impērijā latvieši bija pilntiesīgi pilsoņi un valstspiederīgie, viņiem pavērās plašas karjeras perspektīvas.
Brīvprātīgais
Zemnieka dēls Maksis Reiters absolvēja reālskolu Lībavā (tagadējā Liepāja) un nolēma izmantot iespējas. Reiteru ģimene bija pārtikusi, tomēr zēns negribēja sēdēt uz kakla vecākiem. Tāpēc viņš, pierakstījis sev dažus gadus (tagad jau zinām, ka viņam vēl nebija 17 gadi), 1906. gadā stājās dienestā 1. Sibīrijas strēlnieku pulka kā brīvprātīgais. Šādi brīvprātīgie cara armijā saņēma zināmas priekšrocības.
Pēc dienesta brīvprātīgie kārtoja īpašu eksāmenu. Pēc tā viņiem piešķīra praporščika pakāpi. Reiters gāja tālāk – viņš iestājās Irkutskas karaskolā (tajā pašā, kur savulaik mācījās Oskars Kalpaks, vērā ņemama figūra Pilsoņu karā Latvijā) un pēc tās absolvēšanas atgriezās savā pulkā 1911. gada janvārī.
Makša Reitera karjera Krievijas impēriskajā armijā ir iespaidīga: nepagāja ne desmit dienesta gadi, kad viņš jau ieņēma posteņus štābā. Tāds straujš augšupkāpiens bez labiem sakariem varēja liecināt tikai par vakarējā zemnieka smago darbu un talantu. Karjeru veicināja arī Pirmais pasaules karš.
Tajā Reiters karoja 1. Sibīrijas strēlnieku divīzijas sastāvā Rietumu frontē. Komandēja rotu, pēc tam – bataljonu. 1916. gada sākumā tika smagi ievainots, un pēc hospitāļa turpināja dienestu Kaukāza armijas štābā. 1917. gada septembrī Reiteru, saskaņā ar dažiem datiem, jau pulkveža pakāpē iecēla par adjutantu 12. armijas štābā. Tomēr komandējuma laikā viņš saslima ar tīfu un ārstējās Valkas slimnīcā. Kad vācieši februārī okupēja pilsētu, Reiters nokļuva gūstā un Krievijā atgriezās tikai 1919. gada februārī. Viņš mēģināja bēgt no gūsta jau ātrāk, taču nesekmīgi.
Šaubu nebija
Valstī plosījās Pilsoņu karš. Reiters nešaubījās, kurā pusē nostāties, un brīvprātīgi iestājās KĀK spēku Vitebskas kājnieku pulkā. Šajā un citās Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas vienībās Reiters cīnījās pret Dzelzs divīziju un igauņu baltgvardiem Latvijā, pret Judeņiču pie Pleskavas un Bulaku-Balahoviču pie Ostrovas. Komandēja pulkus un brigādes.
1920. gada vasarā kaujās pie Varšavas tika ievainots, par izcilību kaujā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1921. gada martā piedalījās Kronštates dumpja apspiešanā – viņa brigāde viena no pirmajām iebruka cietoksnī. Šajās cīņās Reiters atkal tika ievainots, par prasmīgo komandiera darbu un personīgo drosmi otru reizi apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni. 1922. gadā Reiters iestājās Komunistiskajā partijā un piedalījās cīņās pret somiem Karēlijā – viņi kārtējo reizi mēģināja atņemt novadu, izmantojot hibrīdkara metodes.
Pēc Pilsoņu kara Reiters turpināja dienestu armijā un pakāpeniski kāpa pa karjeras kāpnēm un pilnveidoja zināšanas dažādos kursos. Liela kara nebija, tomēr tas nenozīmē, ka nebija cīņu – 1929. gadā viņš komandē divīziju Tālajos Austrumos.
Pavēlniecība pievērsa uzmanību Reitera organizatora spējām – viņam labāk izdevās organizēt sagatavošanos kaujām un dienestu aizmugurē – ar to viņa karjera saistīta 30. gados. Pie tam viņš ir daudzpusīgs – interesējas ne tikai par kara zinībām, bet arī par mākslu, mīl operu. Daudz lasīja gan māksliniecisko, gan vēsturisko literatūru.
Represijas armijā Reiteru neskāra gandrīz nemaz. Tikai uz sešiem mēnešiem, no 1938. gada decembra līdz 1939. gada jūnijam viņš bija atvaļināts no SA rindām. Lielā Tēvijas kara sākumā viņš bija ģenerālleitnants un pildīja Ziemeļkaukāza kara apgabala spēku komandiera pienākumus.
Armijas un frontes komandieris
No Lielā Tēvijas kara sākuma Reiters vienu pēc otras ieņēma Centrālās un Brjanskas frontes aizmugures komandiera vietnieka amatus. Taču tas nenozīmē, ka viņam nenācās piedalīties kaujās: 1941. gada decembrī Jeļeckas operācijā viņš guva smagu ievainojumu un pēc ārstēšanās kļuva par Ziemeļkaukāza kara apgabala spēku komandieri.
Tur viņš pabija neilgi: 1942. gada februārī Reiters atkal nonāca aktīvajā armijā – Rietumu frontes spēku komandiera palīgs formēšanas jautājumos, bet 1942. gada martā kļuva par 20. armijas komandieri. Kopā ar to viņš piedalījās vienā no nežēlīgākajām Rževas kaujas epizodēm – Pogorelovas-Gorodiščenskas operācijā. Reitera armija izcēlās un guva lielākos panākumus, pārraujot vairākus vācu aizsardzības lokus un pavirzoties uz priekšu par 40 kilometriem.
No 1942. gada septembra līdz 1943. gada jūnijam Reiters komandēja Brjanskas fronti. No jauna izcēlās Voroņežas-Kastornenskas uzbrukuma operācijā, kur viņa frontes spēki sakāva vācu 2. armiju un pilnībā sagrāva Ungārijas 2. armijas 3. korpusu. Par sekmēm operācijā apbalvots ar I pakāpes Suvorova ordeni (viņš bija viens no pirmajiem tā kavalieriem) un saņēma ģenerālpulkveža pakāpi.
Domstarpības ar Staļinu?
Pavisam drīz, 1943. gada oktobrī fronte tiks pārveidota par Baltijas fronti, pēc tam – par 2. Baltijas fronti, un 1944. gadā piedalīsies Latvijas atbrīvošanā. Diemžēl jau bez Reitera.
1943. gada jūlijā viņu pārcēla uz Voroņežas fronti (ar to viņš piedalījās Belgorodas-Harkovas uzbrukuma operācijā), pazemināts līdz komandiera vietniekam. Septembrī viņu pat pārcēla uz aizmuguri – komandēt Dienvidurālu kara apgabalu. Līdz kara beigām.
Kas īsti notika? Protams, Reiters nebija pats talantīgākais karavadonis, tomēr pietiekami augstā līmenī parādīja sevi cīņas laukā. Un būtu varējis turpināt cīņu, ja ne frontes komandiera, tad vismaz komandiera vietnieka postenī.
Stāsta, ka, plānojot Voroņežas-Kastornenskas operāciju, Brjanskas frontes komandieris Reiters ieteica to atlikt par vienu dienu. Tas nepatika Staļinam, kurš kontrolēja operācijas gatavošanu. Toreiz viņš asi norāja Reiteru. Arī karavīrs mēli aiz zobiem nemīlēja turēt un varēja indīgi atsist virspavēlnieka argumentus.
Tālākie notikumi pierādīja, ka Brjanskas frontes komandierim bija taisnība: laika plānošanai bija pārāk maz, un, lai arī padomju karavīru uzbrukums bija sekmīgs, tas nebija tik ātrs, kā gribētos. Pretinieks paspēja savilkt rezerves, un vācu spēki netika sagrauti. Šķiet, biedrs Staļins ģenerālim strīdu nepiedeva.
Piemiņa un aizmirstība
Pēc kara Reiters vairākus gadus bija Augstāko strēlnieku taktisko komandieru sastāva pilnveidošanas kursu "Vistrel" priekšnieks. Tomēr 1950. gada janvārī tika atvaļināts – ievainojumu un pārciestā tīfa sabojātā veselība ātri pasliktinājās, un 1950. gada 6. aprīlī, dažas nedēļas pirms dzimšanas dienas ģenerālpulkvedis Maksis Andreja dēls Reiters, vairāku karu varonis, aizgāja viņsaulē.
Memuārus karavīrs neatstāja, viņa vārds nebija slavas klāts. Žēl! Viņam būtu ko pastāstīt – biogrāfija ir ļoti interesanta. Kādus apbalvojumus viņš saņēmis? Piemēram, Maksis Reiters saņēmis vienu no retākajiem apbalvojumiem pasaulē – Tuvas Republikas Ordeni. Ar to apbalvoti vien 200 cilvēki, starp kuriem ir Staļins, Žukovs, Berija un Sokolovskis.
Kad 60. gados klajā nāca vairāki ģenerālpulkveža Leonīda Sandalova darbi, kurš pastāstīja, kā karojis kopā ar Reiteru, par viņu atkal ierunājās. Arī dzimtenē. Viena no centrālajām Ventspils ielām ieguvusi Reitera vārdu, "sarkanie pēddziņi" sameklēja viņa tuviniekus un uzstādīja pieminekli dzimtajā Ziras ciemā.
Kā jau stāstījām, arhīvu speciālisti pat noskaidroja precīzu viņa dzimšanas dienu, taču sākās perestroika. PSRS sabruka, bet mūsdienu Latvijā Reitera piemiņa ir dzēsta... Tomēr nav ne mazāko šaubu: ja kaut viens latvietis, piemēram, ASV armijā būtu sasniedzis tādas pakāpes, par viņu Latvijas Republika skandētu uz katra stūra.