RĪGA, 6. maijs — Sputnik, Aleksandrs Ržavins. Pašlaik, pieminot Latviju Lielā Tēvijas kara kontekstā, diemžēl runā galvenokārt par SS latviešu leģionāriem un pārējiem nacistu kolaboracionistiem un viņu noziegumiem. Patiesībā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju cīnījās labo spēku pusē – antihitleriskajā koalīcijā. Turklāt Latvijas iedzīvotāji un latvieši cīnījās pret fašistiem ne tikai no 1941. gada 22. jūnija līdz 1945. gada 9. maijam Sarkanās armijas rindās, bet arī ilgi pirms Otrā pasaules kara oficiālā sākuma.
Jāatzīmē, ka Latvija bija vienīgā Padomju Savienības republika, kur kaujas ritēja no pašas pirmās un līdz pat Lielā Tēvijas kara pēdējai dienai – no Liepājas varonīgās aizsardzības 1941. gadā līdz nežēlīgajām kaujām par Kurzemi 1945. gadā. Un visu šo laiku Latvijas iedzīvotāji bija aktīvi kara dalībnieki.
Bijušās Latvijas armijas karavīri dienēja Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Mūsdienās dažiem "vēsturniekiem" patīk atzīmēt tādus gadījumus, kā dezertēšana, padošanās gūstā un pat pāriešana ienaidnieka pusē. Protams, tā gadījās. Taču liela daļa latviešu no šī korpusa godprātīgi izpildīja savu pienākumu. Viņi apņēmīgi aizsargāja Puškina kalnus, pie Soļcām piedalījās vienā no pirmajiem veiksmīgajiem kontrtriecieniem.
1941. gada vasarā Padomju Savienības aizstāvībai nostājās Latvijas Darba gvarde. Pirmo reizi kopš Pilsoņu kara laikiem padomju vara deva strādniekiem rokās ieročus, un viņi nepievīla - viņi aizstāvēja Liepāju, apsargāja Rīgu, apturēja ienaidnieku Igaunijā, cīnījās un gāja bojā pie Ļeņingradas sienām. Sākumā bija daži Darba gvardes bataljoni, kas Igaunijā tika apvienoti pulkos. Līdz Ļeņingradai nonāca tikai viens no tiem, kas kļuva par 76. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku. Jūlijā tajā bija 1200 cīnītāji, bet novembrī bija palikuši tikai 300...
Izdzīvojušie strādnieku gvardes dalībnieki un 24. korpusa cīnītāji, kā arī brīvprātīgie no visas valsts papildināja Sarkanās armijas jauno vienību rindas. Jau 1941. gada augustā tika izveidota 201. strēlnieku divīzija, kura ziemā piedalījās Kaujā par Maskavu pie Narofominskas un Borovskas. Vēlāk tā pārtapa par 43. Gvardes latviešu strēlnieku divīziju, cīnījās pie Staraja Rusas, Narofominskas un Veļikije Luki.
Viņi izturēja visbriesmīgāko – pirmo – kara gadu un saņēma fašistu elitāro vienību triecienu. Mūsu tautieši cieta smagus zaudējumus un cīnījās plecu pie pleca ar saviem padomju biedriem, tādējādi liekot topošās Uzvaras pamatus. Un tie bija frontinieki, kuri cīnījās pret kareivjiem, nevis kaut kādi soģi, kuri prata tikai nogalināt un aplaupīt mierīgus, neapbruņotus civiliedzīvotājus.
Tomēr Latvijas iedzīvotāji un padomju latvieši cīnījās pret nacionālistiem un fašistiem jau tad, kad Rietumu demokrātijas vēl flirtēja ar ļaunumu. 1936. gada oktobrī Spānijas karalaukos un debesīs Sarkanās armijas latviešu virsnieki kāva vācu nacistus, itāļu fašistus un spāņu falangistus. Vēlāk daudzi no viņiem turpināja cīņu pret "brūno mēri" Lielā Tēvijas kara laikā.
Okupētajā Latvijā pret nacistiem cīnījās partizāni un pagrīdes cīnītāji. Vietējie partizāni un pagrīdnieki. Protams, kopā ar viņiem cīnījās arī citi padomju cilvēki – tie, kuri palika ielenkumā, bēgļi no karagūstekņu nometnēm, speciāli sagatavoti izlūki-diversanti, kuri ieradās no neieņemtās teritorijas.
Taču pirmie partizāni bija vienkārši Kurzemes strādnieki un zemnieki. Paši pirmie 1941. gada rudenī desantētie izlūki-diversanti bija latviešu komjaunieši, labi pazīstami ar situāciju.
Kara pirmajā gadā tās bija mazas atsevišķas grupas, bet 1944. gada vasarā ienaidnieka aizmugurē darbojās jau vairākas partizānu brigādes un sazarots pagrīdes tīkls.
1943. gadā tika izveidota 24. atsevišķa latviešu aviācijas eskadriļa, kas kļuva par 1. Latviešu nakts bumbvedēju aviācijas pulku. 1944. gada vasarā tika izveidota otrā latviešu strēlnieku divīzija – 308. Kopā ar 43. Gvardes divīziju tās tika apvienotas 130. Latviešu strēlnieku korpusā, kurš no 1944. gada 18. jūlija cīnījās par Latvijas atbrīvošanu no nacistiem un sagaidīja Uzvaru Kurzemē.
Pie tam latvieši karoja ne tikai Sarkanās armijas nacionālajās vienībās. Daudzi no viņiem cīnījās citās frontēs un citās vienībās gan armijā, gan flotē. Tie bija gan parastie kareivji, gan ģenerāļi. Viņiem bija vienalga, kādā vienībā dienēt, galvenais – sagraut ienaidnieku un atbrīvot savu Tēviju.
To viņi ar godu paveica. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju un latviešu karoja un izcēlās Sarkanās armijas, Sarkanā flotes, partizānu vienību un pagrīdes rindās. Daži cīnījās veselām ģimenēm.
Tuvākajās dienās Sputnik pastāstīs par dažiem no viņiem. Protams, godājamo varoņu bija tik daudz, ka nepietiks pat gada, lai pastāstītu par visiem. Tāpēc esmu pārliecināts, ka pēc 9. maija mūs gaida jauni un jauni stāsti par īstiem latviešu varoņiem.
Mūžīga piemiņa bojagājušajiem! Mūžīga slava uzvarējušajiem!