Iespējams, tie bija Divupes pilsētu priekšteči. Par vissenākajām protopilsētām portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.
Kolektīvā darba augļi
Akmens un bronzas laikmetu mijā, pirms vairāk nekā trim tūkstošiem gadu auglīgās zezemes starp Dņepru un Dienvidbugu apdzīvoja zemkopji un lopkopji. Viņi atstājuši lielu skaitu artefaktu – mitekļus, kurgānus, sadzīves priekšmetus un darba rīkus. Arheologi viņus apvienojuši Tripoļjes-Kukutenas kultūrā.
Padomju laikos zinātnieki ar aerofotogrāfiju palīdzību konstatēja lielu arheoloģisko pieminekļu pēdas. Tie atgādināja apmetnes. Izrakumi apstiprināja hipotēzi. Lielākais no tiem ir Nebeļovka – trīs tūkstoši koka māju 320 hektāru platībā. No Nebeļovkas neatpaliek arī Maidaņecka un Taļjanki. Rumānijas, Moldovas un Ukrainas teritorijās atklāti divi desmiti tādu apmetņu.
Megaapmetnes projektētas pēc apļa principa: centrā – tukšs laukums, ko ieskauj divas ēku līnijas ar bufera zonu starp tām. Mājas izvietotas nomalē. 2000.gadu vidū ar ģeofiziskām metodēm tika fiksētas precīzās ārējās robežas dažās apmetnēs. Piemēram, Nebeļovkā atrasti grāvji – sešus kilometrus gari. Sensacionāls atklājums nāca izrakumu laikā 2012.gadā – divstāvu māja 20x40 metru platībā ar lielu atvērtu pagalmu. Smaili virs ieejas vainagoja pusmēness ar ragiem uz augšu – starp Tripoļjes kultūras artefaktiem bieži sastopams simbols. Visā Eiropā tolaik nebija grandiozākas ēkas. Orientācija uz debesspusēm, izmēri, lieli altāri pirmajā stāvā, vairāki kausi, maizes formas, liels skaits lausku, figūriņu, dzīvnieku kaulu kultūras slānī visapkārt norādīja, ka tas, domājams, ir templis, kurā notika rituāli un tika nesti upuri,
Lielākā daļa ēku, arī templis tika atrasti apdeguši. Tā ir viena no Tripoļjes kultūras mīklām. Ukraiņu un britu zinātniekiem izdevies pierādīt: mājas nodedzinātas tīšām.
Līdztiesīga savienība
Nebeļovka ir lielākā vara laikmeta apmetne Eiropā, iespējams, - pat visā pasaulē. Tā pastāvēja tikai septiņsimt gadus. Apmetnes nozīme un funkcijas vēl nav noskaidrotas. Pētnieki no Daremas universitātes (Lielbritānija) pievērsa uzmanību kādam paradoksam. No vienas puses, mērogs, lielais ēku skaits, nepārprotamās projektēšanas pēdas liecina par apmetnes fundamentalitāti, pastāvīgo raksturu. Ne velti tamlīdzīgus kompleksus uzskata par protopilsētām.
No otras puses, tur nav pārvaldes birokrātijas un sociālās nevienlīdzības pēdu, kas raksturīgas pilsētām. Visas ēkas ir vienādas, nekas nelīdzina par plaisu starp nabagajiem un bagātajiem. Dīvaini, ka apmetnes apkaimē nav grozīta dabas vide – tas būtu sagaidāms, ja tiek celta liela, pastāvīgi apdzīvota pilsēta.
Darba autori secinājuši, ka Nebeļovka funkcionēja vasarās ka rituālu sapulču vieta. Šurp veselām ģimenēm sabrauca cilvēki no nelielajām apmetnēm simt kilometru apkaimē. Viņi veda līdzi priekšmetus, traukus, produktus, sadzina mājdzīvniekus un kopā piedalījās rituālos. Vispirms viņi cēla sapulču namus un tempļus, iekārtoja laukumu tautas svētkiem, raka aizsarggrāvi. Miteklim tika celtas mājas, taču pēc viena vai vairākiem apciemojumiem tās nodedzināja. Līdz ar sala iestāšanos Nebeļovkā palika vien daži iedzīvotāji, kuri saglabāja pamata arhitektūru līdz nākamajai sezonai.
Savā nesenajā rakstā Džons Čapmans un viņa kolēģi secināja, ka megaapmetnes apvienoja sašķeltas līdztiesīgas apvienības, kas mita noteiktā teritorijā un ļāva tām justies kā vienotas kultūras daļai. No šāda viedokļa milzīgos ciemus ar zemu iedzīvotāju blīvumu var uzskatīt par alternatīvu pilsētām. Iespējams, tādi tiks atklāti arī citās pasaules daļās.
Dibinātāji un migranti
Patlaban valda uzskats, ka pirmās pilsētas ir parādījušās Mezopotāmijā, aptuveni tajā pašā laikā, kad Austrumeiropas mežastepē parādījās milzīgās apmetnes. Taču tādām struktūrām vajadzīga stingra pārvalde, jo tās kalpo nelielu valdošo grupu interesēm.
No 1976.gada britu zinātnieki pēta Telbrakas pilsētu Sīrijas ziemeļaustrumos. Lielākā uzmanība tiek pievērsta tās centrālajai daļai, kas reiz bija blīvi apdzīvota (pirmos izrakumus angļu arheologi sāka jau 1937.gadā). Ar aerofotogrāfijas un ģeofizisko metožu palīdzību noskaidrojās, ka apmetne aizņem daudz lielāku platību – tai bija priekšpilsētas ar nelielu iedzīvotāju skaitu.
Aptuveni pirms desmit gadiem zinātnieki no Hārvardas, Edinburgas universitātes un Makdonalda arheoloģisko pētījumu institūta Kembridžā izanalizēja artefaktu un ēku sadali un secināja, ka Telbraka pletās plašumā, pateicoties migrantiem, kuri apmetās nomalēs. Atnācēji dzīvoja atsevišķās grupās – domājams, tolaik nekādu integrācijas mehānismu nebija. Manāma pilsētas centrālās daļas autonomija, kur atradās birokrātija.
Līdz šim par senāko pilsētu uz Zemes tika uzskatīta Uruka tagadējās Irākas dienvidos. Leģenda vēsta, ka to dibinājis šumetu cars Gilgamešs. Taču tagad fakti liecina, ka Telbraka parādījusies agrāk.
Savukart par senāko no pastāvīgajām pilsētām tiek uzskatīta Jērika Jordānas upes rietumkrastā. Britu arheoloģe Ketlīna Keniona, kas tajā veica plašus izrakumus 50.gados, uzskatīja, ka tai ir desmit tūkstoši gadu.
Jēriku dibināja savācēji, kuri mita daļējās zemnīcās. Vēlāk veidojās plaša zemkopju komūna. Cilvēki ieskāva apmetni ar sienām un uzslēja 8,5 metrus augstu torni, iespējams pat, ne vienu vien. Pēdējo gadu atklājumi rāda, ka jau tolaik Jērikas iemītnieki būvēja sabiedriskās ēkas ražas glabāšanai, sapulcēm un, domājams, arī tempļus.