Zēns zaudēja brīvību 1944.gada septembrī un atkal iznāca brīvē 1945.gada aprīlī. Viņš ļoti labi atceras, kas viņu apcietināja un kas – atbrīvoja. Par savu likteni viņš pastāstīja portālam RIA Novosti.
Pietrūka patronu nošaušanai
Bogdans nokļuva koncentrācijas nometnē pēc Varšavas sacelšanās apspiešanas. Tajā viņš piedalījās kopā ar tēvu. "No 1944.gada 1.septembra Varšavā turpinājās sacelšānās pret vāciešiem. Es dzīvoju Ohotas rajonā. Tas bija viens no diviem rietumu rajoniem. Kad vācieši sāka apspiest sacelšanos, viņi sāka no rietumu rajoniem – no Ohotas un Voļas. Kad dumpinieki bija spiesti pamest mūsu rajonu, jo viņiem pietrūka munīcijas, mūsu mājā iegāja vācieši," viņš stāsta.
"Sākās kratīšanas, laupīšanas. Mūs piekāva, gribēja nošaut," atceras bijušais ieslodzītais.
No nošaušanas viņu līdz ar daudziem citiem izglāba patronu trūkums. "Mēs gaidījām sliktāko, jo 1.septembrī, tiklīdz sākās sacelšānās, Hitlers deva pavēli nošaut visus Varšavas iedzīvotājus. Tā rīkojās pirmās sešas dienas – slaktēja visus. Taču pēc tam SS vadība ziņoja komandieriem, ka trūkst munīcijas un nav iespējams nošaut tik lielu skaitu cilvēku. Tad sāka šaut tikai vīriešus un dumpiniekus, pārējos veda uz koncentrācijas nometnēm vai nogādāja Vācijā, darba nometnēs," atcerējās Bartņikovskis.
Galu galā viņa mājas iedzīvotājus līdz ar citiem kājām aizdzina uz pagaidu koncentrācijas nometni Pruškovā, netālu no Varšavas. Pēc tam bija Aušvica. "11.septembrī mūs sadzina preču vagonos un aizveda nezin kur. Pēc veselas dienas ceļā vilciens ieradās Aušvicā," stāsta pans Bogdans.
"Mans nometnes numurs – 192731. Vēl mums bija sarkani trijstūri uz apģērba, kas apzīmēja politiskos ieslodzītos, un burts "P", kas norādīja uz poļiem. Tā mani piereģistrēja 1944.gada 12.septembrī, kad mani kopā ar māti atveda uz koncentrācijas nometni," viņš atcerējās.
Esesieši un krematorijas liesmas
Puisēns uzreiz saprata, ka Aušvicā iznīcina cilvēkus, tomēr liktenis viņam uzmaidīja, - viņš palika starp dzīvajiem. "Vispirms ieraudzījām esesiešus ar ieročiem rokas, prožektorus, kuri mūs apgaismoja, un ieslodzītos svītrotā apģērbā. Mūs izdzina no vagoniem, tūlīt atdalīja vīriešus, sievietes un bērnus un nosūtīja uz barakām. Tur bija tikai poļi. Man bija 12 gadi, tādus, kā es, pie mātēm neatstāja, tūlīt nosūtīja uz vīriešu nometni," stāstīja Bartņikovskis.
"Domājām, ka visus noteikti noslepkavos, jo jau pirmajā dienā ieraudzījām krematorijas skursteņus. No tiem pastāvīgi lauzās liesmas, vairākus metrus uz augšu. Mēs zinājām, ka tur iznīcina cilvēkus, taču laikā, kad mūs ieslodzīja Aušvicā, vācieši tur slepkavoja ebrejus no Ungārijas un čigānus. Laikam jau mūs domāja iznīcināt vēlāk, taču tā iznāca, ka nepaspēja," viņš turpināja.
Janvārī lielu skaitu Aušvicas-Birkenavas ieslodzīto nosūtīja darbos uz Vāciju, kur viņi būvēja rūpnīcas un tīrīja ielas pēc uzlidojumiem. "1945.gada 11.janvārī grupu ieslodzīto, arī mūs ar mammu veda uz Vāciju. Vācieši organizēja četras sieviešu grupas ar bērniem un izveda uz Berlīni, mēs novācām sabumboto māju gruvešus Tilgardenas rajonā," viņš stāstīja tālāk.
Te Bogdanam nepaveicās. Aušvicu atbrīvoja divas nedēļas pēc viņa aizvešanas, un viņš vēl ilgi Berlīnē krāva baržās Šprejas upē ķieģeļus no sagrautajām mājām.
Uzturs visās nometnēs bija vienāds.
"No rīta saņemām puslitru tā saucamās tējas, taču tā nebija tēja, tikai karsts ūdens ar kaut kādu zāli. Pusdienlaikā saņēmām 200 gramus maizes un puslitru zupas, bet zupā bija daži gabaliņi rāceņu vai kāpostu, nekādu tauku, tikai ūdens," viņš stāstīja.
Ilgi gaidītā brīvība
Ieslodzītos dzina darbos līdz 1945.gada 22.aprīlim, kad sākās kauja par Berlīni. "Ļoti labi atceros dienu, kad mūs vairs nedzina darbā. Vispirms bija dzirdama tikai artilērija, pēc tam aizvien tuvāk skanēja šautenes. Vēlāk kļuva dzirdama tanku rūkoņa, un parādījās padomju karavīri. No sirds nopriecājāmies, ka vāciešu vairs nav. Padomju kareivjiem nebija laika ar mums runāt. Viņi paprasīja, kur ir vācieši, un tūlīt gāja tālāk," stāstīja kādreizējais cietumnieks.
Vienu no saviem atbrīvotājiem viņš sastapa daudzus gadus vēlāk. "Pēc dažiem gadiem uzzināju, ka mūs atbrīvojuši kareivji no 150.kājnieku divīzijas. No tās pašas, kas aizgāja līdz Reihstāgam. Pēc kara mūs Polijā apciemoja padomju rakstnieki – kara veterāni. Ar vienu no viņiem iepazinos. Stāstīju, ka biju Berlīnē, viņš – ka atbrīvoja Berlīni. Izrādījās, ka viņš atbrīvojis tieši mūsu nometni. Atsaucām atmiņā apkaimi, Berlīnes rajonu un sapratām, ka todien esam bijuši vienuviet. Man bija 13 gadi, bet viņš bija karavīrs, un viņam nebija laika runām. Viņs bija sakarnieks. Viņu sauca Aļoša Smoļņikovs. Pēc kara mēs vairākas reizes tikāmies Maskavā un Varšavā. Mēs sadraudzējāmies," stāstīja Bartņikovskis.
Drīz vien bijušie ieslodzītie poļi devās uz dzimteni. "Laukumā sapulcējās liels skaits ieslodzīto. No nelielas mājiņas iznāca padomju virsnieks, pajautāja, kas mēs esam. Atbildējām, ka esam poļi no Varšavas. "Tad ejiet uz Varšavu, tā jau ir brīva," viņš teica. Tā nu mēs gājām kājām, caur vācu ciemiem. Tajos vairs nebija neviena cilvēka, visi bija aizbēguši. Policija un armija dzina vāciešus ārā no mājām, lai viņi bēgtu kopā ar karavīriem. Kādā ciemā divi padomju karavīri, uzzinājuši, ka esam poļi, atgriežamies no koncentrācijas nometnes, atnesa nokautu aitu un maisu rīsu," atcerējās vīrietis.
Viņu ļoti sarūgtina tagadējā politiskā situācija un mēģinājumi pārrakstīt vēsturi. Pans Bogdans neko nav aizmirsis.
"Mani tas ļoti sarūgtina. Es atceros, kas mani atbrīvoja, ka brīvību atguvu un varēju atgriezties mājās, pateicoties padomju karavīram un Sarkanajai armijai. Visu mūžu esmu pateicīgs padomju kareivjiem," viņš saka.
"Manuprāt, patlaban situācija Polijā nav nekāda labā. Es ļoti gribētu, lai mūsu valstis, mūsu tautas dzīvotu saticīgi, draudzīgi, mierā. Tādu, kā es, Polijā ir ļoti daudz. Es ceru, ka tas viss – visa šī tagadējā situācija – mainīsies," konstatēja aģentūras sarunbiedrs.