Viņas ir gatavas zaudēt visu, pat dzīvību titula "Allāha līgava" dēļ. Tikai dažām izdodas mainīt likteni un izrauties no reliģisko maldu gūsta. Intervija ar meiteni, kam izdevās paglābties no nāvējošā slazda, – portālā RIA Novosti. Varones vārds ir mainīts drošības apsvērumu dēļ.
Prologs
Ar Aminu sarunājām tikties kafejnīcā Piemaskavā. Uztraucos – ja nu neatnāks, es tik ilgi mēģināju viņu pierunāt aprunāties. Taču pēc dažām minūtēm man iepretim sēdēja platīna blondīne ar zaļām lēcām un smalkām melnām uzacīm, kas parādīja viņas dabisko acu krāsu. Amina runā skaidri, vienmērīgi, kustības ir plūstošas, lēnas, akcents tik tikko samanāms. Amina ir dagestāniete.
— Paldies, ka tomēr atnāci.
— Agri vai vēlu es pati būtu atnākusi, atbild meitene un iztaisno plecus.
Amina atzīst, ka bieži domājusi, kā pastāstīt par sevi, taču bailes atgriezties agrākajā dzīvē bija pārāk stipras. Viņa darīja visu iespējamo, lai dzēstu pagātni no atmiņas. Tagad viņai ir cits vārds, mainīta āriene un stils.
Amina dod priekšroku dekoltē, nevis hidžabam, sarkanam manikīram, nevis īsti apgrieztiem nadziņiem bez lakas un augstpapēžu apaviem. Tādu izmaiņu nebūtu, ja ne veiksmīgā bēgšana no tuviniekiem, kuri kļuvuši par ISIS (Krievijā un vairākās citās valstīs aizliegts teroristisks grupējums – red.) teroristiem.
Pirmā daļa. Bērnība
Tagad Aminai ir divdesmit viens gads. Tiesa, precīzi viņa to nekad nav zinājusi. "Esmu dzimusi vietā netālu no Mahačkalas un Derbentas. Divu gadu vecumā zaudēju tēvu un paliku mātes aizbildnībā. Viņa mīlēja daudzkrāsainus hidžabus un staigāja tajos mājās. Ne acu neatraut. "Mamm, es gribu būt tāda kā tu!" es skaļi sapņoju.
Amina stāsta par bērnību mazā ciemā Dagestānā, kur vienīgā izklaide bija iknedēļas gājiens kopā ar mammu uz tirgu iepirkties. Stingrā audzināšana un visu Korāna prasību ievērošana norūdīja meitenes raksturu. Paškontrole ir galvenā nostādne dzīvē.
"Mēs dzīvojām stingri pēc šariāta. No četru gadu vecuma gavēju bez ēdiena un ūdens. Nekad neaizmirsīšu, kā Ramadana laikā māte mani modināja namazam pulksten trijos naktī. Atceros, kā visu laiku mācījos ajatus un suras (Korāna pantus – red.). Mācības skolā nekad nav bijusi starp manas ģimenes prioritātēm. Par savas dzīves jēgu mamma uzskatīja palīdzību "pravieša Muhameda bērniem". Tā viņa sauca potenciālos pašnāvniekus," atceras Amina.
Otrā daļa. Precētas sievas dzīve
"Man bija vienpadsmit gadi, kad viss sākās, - viņa turpina. – Lakatam nobriedu agri. Islāms saka: ja tu valkā hidžabu, laiks domāt par vīru. Drīz mamma sāka meklēt līgavaini. Viņa sūtīja mani strādāt nelielā grāmatnīcā. Tā bija mūsu pašu mājās, otrajā stāvā. Veikalā bieži ieradās vīrieši. Mēs pārdevām reliģisku literatūru. Toreiz es vēl nezināju, ka tā bija ekstrēmistiska."
Amina stāsta, ka pēc tēva nāves māte iestājusies radikālo islāmistu grupējumā. Viņas uzdevums bija humānās palīdzības un produktu piegāde teroristiem. Nometne bija mežā, un māte to noteikti apmeklēja reizi nedēļā.
"Kad vaicāju, kurp viņa dodas un kad atgriezīsies, mamma mani aprāva: "Tas tev nav jāzina, kur es esmu. Kad atnākšu, tad atnākšu."
Kad Aminai apritēja 13 gadi, radi paziņoja: "Tu esi iepatikusies vienam puisim. Pēc trim dienām – nikahs (musulmaņu laulību ceremonija – red.), gatavojies."
Senas kaukāziešu tradīcijas nosaka, ka meitenei ir jāatzīst vecāku izvēle, lai arī viņa nekad nav redzējusi savu nākamo vīru. Tāda ir paraža. Ģimenes dzīves sākumam pietiek ar vietējā imama svētību.
"Mani ietērpa baltā hidžabā un aizveda uz citu māju, kur bija atsevišķa istaba. Mūsu mājās nebija vietas kāzu naktij. Atceros – biju šausmīgi pārbijusies. Kauns – to es atceros no nevainības zaudēšanas. Jā, vīrs pret mani bija labs, centās būt pieklājīgs, nebija rupjš. Es viņu iemīlēju par labsirdību, par cēlsirdību, vai saproti? - Amina cenšas paskaidrot. – Tiesa, mums izdevās satikties ne vairāk kā trīs reizes. Viņš teica, ka dzīvo mežā."
Amina atklāti atzīst, ka vīrietim izdevies radīt viņā, trīspadsmit gadus vecā meitenē, patiesas jūtas. Viņa sapņoja, ka kļūs grūta, būs daudzbērnu māte, taču viss mainījās, kad gadu pēc precībām māte paziņoja: "Tavs vīrs ir miris. Viņu nogalināja." Tā Amina četrpadsmit gadu vecumā kļuva par atraitni.
"Tūlīt pat man sāka meklēt jaunu līgavaini. Nez kāpēc – atkal mežā. Šoreiz nojautu kaut ko nelabu, taču pat nesapratu, ko tieši. Man talkā nāca internets."
Amina stāsta, ka paslepus no mātes sakrājusi naudu tālrunim un SIM kartei. Tīmeklis meitenei ļāva saskatīt, kāda dzīve ir patiesībā. Drīz vien Amina noprata, ka neviļus nokļuvusi teroristu-pašnāvnieku bandā. "Pastāvīgi skatījos video par dažādām pilsētām un valstīm. Lielpilsētā ir vieglāk noslēpties. Tad arī izplānoju bēgšanu. Man parādījās mērķis – aizbēgt uz Maskavu. Tas viss apkārt – it kā nemaz nebija mana dzīve, ne mans liktenis. Man gribējās par katru cenu tikt prom no mātes." Meitene nevilcinājās.
Trešā daļa. Bēgšana
"Atvēru skapi. Augšējā plauktā bija nauda – grāmatnīcas peļņa. Man izdevās to nozagt un nokļūt līdz Maskavai. Atceros, kā skrēju prom garā hidžabā, lai neviens nenojaustu. Līdzi paņēmu tikai sporta somu. Klupdama no bailēm, nokļuvu līdz tirgum un ātri iesēdos pirmajā taksometrā. Vienkāršo telefonu, uz kuru parasti zvanīja mamma, atstāju mājās. Biju tik apjukusi, ka nez kāpēc nopirku ģitāru vietējā veikalā."
Pēc dažām minūtēm Amina piebilst, ka pirms bēgšanas apgriezusi savus garos, biezos matus, lai pilsētā viņu neviens nepazītu. Līdzi paņēma džinsus, krekliņu un svīteri – lai būtu ko pārģērbt un nepiesaistīt uzmanību Maskavā.
"Pierunāju taksometra vadītāju nopirkt man biļeti vienā virzienā, samaksāju viņam lielu naudu par palīdzību – desmit tūkstošus rubļu. Kad iesēdos vilcienā, visu laiku atskatījos – ja nu kāds seko. Taču neviens uz manu pusi neskatījās, neviens mani nemeklēja. Vilcienā man noticēja uz vārda, ka esmu pilngadīga, pasi neuzprasīja. Visiem meloju, ka atbraucu apciemot vecākus, bet tagad atgriežos galvaspilsētā. Lakats man nav vajadzīgs – apsedzu galvu, lai paps nerātos. Un vispār es esmu muzikante – re, ģitāra," stāsta Amina.
Vēlāk viņa atcerēsies, kā sarunājusies ar pavadonēm, kā viņas cienājušas meiteni ar tēju un konfektēm, kā pēc tam viņa mierīgi runājusies ar ceļabiedriem kupejā, kuri visu ceļu viņu iztaujāja par dzīvi. "Gāja kā pa sviestu. Jā, katrā pieturā es nodrebēju šausmās, ka mani noķers un aizvedīs atpakaļ. Taču viss ritēja kā pēc scenārija."
Ceturtā daļa. Maskava
Bija novembris, kad Amina iebrauca Maskavā. "Stāvēju un drebēju salā bez vējjakas un cepures centrā, triju staciju laukumā. Mugurā bija tikai svīteris. Vispirms metos pie taksometra. Kamēr izlikos, ka pazīstu pilsētu, ātri meklēju internetā bērnunamu adreses. To biju ieplānojusi jau agrāk, sapratu, ka man ir tikai četrpadsmit gadi. No mammas paslepus nopirkto telefonu noslēpu somā. Galu galā šoferis aizveda mani uz nejauši izraudzītu vietu un apturēja mašīnu pie pelēkas garas sētas."
Amina bija pārbijusies. Pie sliekšņa mani apturēja apsardze. Meitene acumirklī izstāstīja visas paroles un slepenās tikšanās vietas un asarām acīs lūdza direktori nesūtīt viņu atpakaļ uz Dagestānu. "Runāju haotiski. Atceros, kā raudāju, un pieaugušie uz mani skatījās ar absolūtu neizpratni."
Burtiski pēc dažām minūtēm ieradās policija. Beidzot mīkla atklājās. Izrādījās, ka visu šo laiku Amina tika izsekota. Viņu māju Dagestānā novēroja likumsargi. Vadītāji, pavadones, ceļabiedri vilcienā – visi bija speciālās operācijas dalībnieki.
"To uzzināju tikai bērnunamā. Man izdevās aizbēgt, tikai pateicoties speciālajai misijai, kas bija organizēta Ziemeļkaukāzā. Tagad mans iemīļotais žanrs ir detektīvs."
Pēc bēgšanas Amina trīs gadus dzīvos sociālās reabilitācijas centrā Maskavas ziemeļaustrumos, ar viņu strādās psihologi. Pēc tam viņai atradīs aizbildni, adoptēs, palīdzēs iegūt izglītību un pat sarīkos kāzas ar krievu puisi.
"Tiesa, nesen šķīros. Taču tam nav nozīmes. Varu teikt vienu: viss, kas manā dzīvē bijis labs, saistīts ar bēgšanu un bērnunamu – tur darīja visu iespējamo, lai es iemācītos dzīvot no jauna."
Epilogs
Amina pagriežas pret logu, skatās uz gājēju pāreju. Viņa ar pirkstiem sarīvē deniņus un piespiež plaukstas pie mutes.
— Tu raudi?
— Nē. Es bieži atceros Dagestānu. Zemās debesis, tveici, kapsētu aiz pagrieziena. Bieži redzu sapņos mammas lakatus. Lillā, zili, dzelteni. Tie plīvo virs galvas, danco saulē. Es basām kājām eju garām smacīgajam tirgum, bet mamma grib uzsiet man galvā lakatu.
"Nevajag, mamm, laid vaļā, nevajag," es saku aizelsdamās. Bet viņa stāv maliņā un mīdās no vienas kājas uz otras, it kā gribētu bēgt, bet nevar. It kā gribētu kaut ko pateikt, bet nespēj," saka Amina, rīdama asaras.
"Zini, es sapņoju kļūt par kinologu, taču saprotu, ka tas nav iespējams. Pār mani gulstas dzimtas zīmogs. Tas rakstīts arī mātes miršanas apliecībā – teroriste."
Paiet dažas minūtes. Amina atzīst: viņa pati ar pirkstu kartē parādījusi karavīriem vietu, kur slēpās bandītiskās pagrīdes locekļi.
Aminas māte tika nogalināta speciālo uzdevumu vienības apšaudē pret teroristiem 2013. gada septembrī. Līdz ar viņu – vēl četri kaujinieki.
Dagestānas Republikas Antiteroristiskās komisijas ekspertu padomes darba grupas vadītāja Sevila Novruzova pastāstīja, ka radikālie islāmisti ik gadus Krievijā savervē vismaz 500 sievietes. Viņu vidū ir teroristu sievas, vientuļas meitenes un nepilngadīgās. Potenciālās pašnāvnieces vidēji ir 17-27 gadus vecas.