RĪGA, 30. janvāris — Sputnik. Krievijas valsts vadītājs Vladimirs Putins 2001. gadā, tiekoties ar Latvijas toreizējo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, uzdeva skarbus jautājumus, taču saruna bija konstruktīva – puses bija ieinteresētas attīstīt abpusējās attiecības Vīķes-Freibergas bijušais palīgs Jānis Grigalis atklāja intervijā "Argumenti nedeļi".
Intervijā tika atsaukta atmiņā Vīķes-Freibergas tikšanās ar Putinu Maskavā 2001. gadā. Pēc tās eksprezidente nosauca Krievijas valsts vadītāju par simpātisku personību un labu vadītāju.
Grigalis atklāja dažas sarunas nianses, piemēram, to, ka daļa pārrunu notika vācu valodā – to pārvalda arī Vīķe-Freiberga.
"Vispirms saruna ritēja vāciski. Freibergas kundze runā vācu valodā, taču toreiz atbildēja latviski. Dabisks process. Bet es pārtulkoju krievu valodā. Beidzot prezidents Vladimirs Putins ierosināja atteikties no vācu valodas, lai netērētu laiku, un es tulkoju mūsu prezidentei latviski, bet Krievijas prezidentam atbildēju viņa dzimtajā valodā," stāstīja Grigalis.
Viņš atcerējās, ka tikšanās ilga pusotru stundu un bija "patīkama". "Protams, bija arī asi jautājumi, taču tā tam ir jābūt," viņš piebilda. Kā piemēru viņš minēja vienu no tādām tēmām.
"Putina kungs pavaicāja, kāpēc pie mums (Latvijā) 60% programmu televīzijā ir vietējās. Pavaicāja skarbi. Freibergas kundze minēja piemēru no starptautiskās prakses: piemēram, Kanādā televīzijā 60% ir vietējo programmu, 40% - amerikāņu. Sak, mēs esam Eiropas valsts un pieturamies pie starptautiskajiem noteikumiem," stāstīja Grigalis.
Viņš uzsvēra, ka tikšanās patiešām aizritējusi labi.
"Abi prezidenti tikai sāka savus soļus vēsturē. Taču tas, ka viņi gribēja sadarboties un attīstīt valstu attiecības, ir fakts! Bija tāda interese. Kāpēc mainīja viedokli? Es nevaru komentēt to, ko nezinu! Es tur vairs nestrādāju," viņš konstatēja.
Iepriekš arī pati Vīķe-Freiberga stāstīja par sarunām ar Putinu, nosauca viņu par "hameleonu", ļoti talantīgu un pasaules mērogā nozīmīgu personību.
Tāpat viņa apgalvoja, ka Putins centies panākt savu ar "iebiedēšanas taktikas" palīdzību, un stāstīja, cik skarbi atbildējusi Putinam: sak, viņas tautieši ar savām Latvijas pasēm labāk brauks uz Parīzi un Londonu, nevis uz Sibīriju lopu vagonos.
Pavisam citādi par abu valstu vadītāju vēlāko tikšanos Austrijā un sarunu stāsta pazīstamais latviešu žurnālists Lato Lapsa, kurš 2010. gadā laida klajā grāmatu "Va(i)ras virtuve".
"Nu, bet kāds tad bija rezultāts? Ar ko izskaidrojama V. Vīķes-Freibergas un viņas pārstāvju izteiktā mazrunība par šo tēmu? Un kāpēc visi materiāli par šo tikšanos joprojām ir noslepenoti? Vienam no šīs grāmatas autoriem tika dota iespēja iepazīties ar atsevišķiem fragmentiem no ziņojuma par tikšanos, - nekādas kopēšanas, nekādas fotografēšanas, iespējams tikai ātri uzmest acis sarunas atstāstam. Un jāsaka, ka ātrumā pārlasītais dod pietiekamu skaidrību par īpašās slepenības iemesliem, - atreferējumā diplomātiski bija pateikts tas, ko kāds no V. Vīķes-Freibergas prezidentūras laika premjeriem sev
neraksturīgi strupi, pat rupji raksturo ar šādiem vārdiem: "Viņa šajā sarunā pilnībā izgāzās. Viņa nebija gatava, turklāt neņēma vērā faktu, ka nepārvalda krievu valodu. Putins gan bija labi sagatavojies un tad viņš izdr... viņu par visiem jautājumiem – par naftas tranzītu, par krievvalodīgo jautājumu. Un
viņa tur stāvēja un klausījās, kā viņš viņu tur strostēja. Pilnīga izgāšanās..."
Ko nozīmē šis "izdr..." un šī "pilnīga izgāšanās"? Kas tad īsti notika "Alpu namiņā"? V. Putins sarunai bija ļoti labi sagatavojies, savukārt V. Vīķe-Freiberga, šķiet, bija gatavojusies uz draudzīgu sarunu un nez kāpēc iedomājusies, ka tieši tā arī būs. Tā nu pēc Latvijas prezidentes laipnajiem ievadvārdiem sākās "zīdaiņu slaktiņš": V. Putins no līdzi paņemtās mapes vilka ārā vienu faktu pēc otra – galvenokārt par krievvalodīgo tiesību tēmu.
Uz virkni faktu V. Vīķei-Freibergai nebija, ko atbildēt – un lielākoties nevis tāpēc, ka Krievijas prezidenta minētais būtu tik patiesībai atbilstošs, bet gan tāpēc, ka viņa vienkārši izrādījās atklāti nekompetenta tāpat kā viņai līdzpaņemtie ļaudis (reizē ar tulku no Latvijas puses namiņā bija klāt arī M.Bondars un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš, par kuru vēlāk ministrijas gaiteņos klīda it kā viņa vārdu atstāsts – tā iekšēji sarcis viņš neesot nekad mūžā). Par NATO paplašināšanu V. Putins vispār atteicās runāt, un sarunas gaitā V. Vīķe-Freiberga pazemojās tik tālu, ka sāka pat dot solījumus Latvijas valsts vārdā (tostarp piešķirt pilsonību visiem Latvijā dzimušajiem bērniem, pilngadību sasniedzot) un beigu beigās atklāti lūdza sarunu divatā, kas jau notika vāciski. Šī sarunas daļa jau bija salīdzinoši
draudzīgāka, bet Latvijai neko, izņemot pamatīgi slēptu pazemojumu, nedeva arī tā," savā grāmatā stāsta Lapsa.