RĪGA, 1. janvāris — Sputnik. Jau trešo gadu Kirils Potapovs no Jekaterinburgas nešķiras no vilkiem, tikai vienā aplokā ar viņiem nenakšņo. Dzīvniekus viņš izglāba agrā bērnībā – pieņēma no zooloģiskā dārza, kur viņiem bija lemta dzīve šaurā krātiņā ar betona grīdu. Kirils ilgi pētīja dzīvnieku paražas, baroja no rokas. Tagad viņš kļuvis par vilku "ģimenes locekli". Jaunais vīrietis vada bloku Instagram, kurā stāsta par saviem pieradinātajiem vilkiem. Lappuse ir ļoti populāra. Uzņēmējs ir pārliecināts: tikai retajam pasaulē ir izdevies tā pieradināt plēsīgos dzīvniekus. Ar Kirilu Potapovu aprunājās korespondente Irina Halecka, intervija publicēta RIA Novosti.
"Mani pūkainie bērni"
Kirils vairs neatceras, kad ieguva savu pirmo mīluli, – no dzīvniekiem viņš nešķiras kopš agras bērnības. Starp mājdzīvniekiem bijuši kaķi, suņi, truši, pīles un pat čūskas. Lielu plēsēju nebija, toties par viņiem Kirils lasīja grāmatās.
"Man vienmēr patika ārstēt dzīvniekus, palīdzēt viņiem, pētīt viņus. Tuvinieki pareģoja biologa nākotni, tomēr liktenis bija lēmis citādi: es kļuvu par lingvistu. Otrā augstākā izglītība – pašvaldību pārvalde. Patlaban strādāju reklāmā, man ir savs bizness. Dzīvnieki ir tikai aizraušanās, uz viņu rēķina es neko nepelnu," pastāstīja Potapovs.
Alfa un Oglītis – pirmie vilki Kirila mājās – dzimuši privātās audzētavās. Tos viņš nopirka pēc sludinājuma. Rakša un Akela nosaukti par godu grāmatas "Mauglis" varoņiem, un pie uzņēmēja viņi nokļuvuši no pašvaldību zooloģiskajiem dārziem.
Potapovs nosprauda sev šķietami nesasniedzamu mērķi – pieradināt vilkus. Viņš atzina, ka bija ļoti grūti rūpēties par dzīvniekiem. Mazie vilcēki niķojās gluži kā mazi bērni: te puncītis sāp, te zobiņi aug. Brokastis, pusdienas un vakariņas – stingri pēc pulksteņa, ēdienkarte – tik bagāta, ka dažs cilvēks apskaustu.
Par to Kirils pastāstīja sociālajos tīklos. Vispirms – tāpat vien, taču drīz vien pamanīja, ka interese par viņa lapu manāmi pieaugusi. Tagad viņa lapai seko vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku, un, spriežot pēc viņu lapām, pārsvarā interesējas publika no ārvalstim: no Šveices, Itālijas, Turcijas.
"Interesanti, jo vilku, tāpat kā tini vai lūsi ir visgrūtāk pieradināt. Bet man izdevās. Esmu atdevis viņiem visu savu mīlestību, visus spēkus. Viņi ir mani pūkainie bērni. Tikai retajam izdevies panākt tādu uzticības līmeni, līdz kadam esmu nonācis es. Jā, vilks var dzīvot līdzās cilvēkam, tādu stāstu ir papilnam. Taču sēdēt pie viņiem midzenī, izvilkt gaļu no mutes – to ne katrs varēs. Ko nu tur runāt par vilkiem, pamēģiniet atņemt svaigu gaļu mazam mājas sunītim!" Kirils neslēpti lepojas.
Viņš var stundām ilgi, ar īpašu maigumu runāt par saviem "bērniem". Triju gadu laikā viņu raksturi nav mainījušies – kādi bija bērnībā, tādi palikuši. Alfa ir mierīga, Oglītis, gluži pretēji, ļoti aktīvs. Katram dzīvniekam Kirils atradis pieeju: "Vilki ir visemocionālākie starp plēsējiem un ļoti gudri. Viņi spēj mīlēt, viņiem zināma pašuzupurēšanās, viņi zina, kas ir sēras, var skumt pēc tuviniekiem. Redzams, kad viņi dusmojas, skumst, priecājas. Ja audzini vilku kā paša bērnu, viņa raksturu pazīsti līdz sīkumiem."
Šī gada aprīlī Alfai piedzima pirmie mazuļi. Par to Kirils stāsta ar īpašu aizkustinājumu, jo pats pieņēma dzemdības un pirmais paņēma rokās vilcēnus. Alfa ilgu laiku nevarēja dzemdēt, galu galā viņu nācās vest uz klīniku. Visu šo laiku Potapovs bija kopā ar viņu. No sešiem vilcēkiem izdzīvoja tikai Vita. Vilcēna vārds tulkojumā no latīņu valodā nozīmē "dzīvība".
"Pēc tam Alfa sev uzplēsa šuvi, tā, ka zarnas izlīda. Turēju tās rokās, kamēr vedu pie ārsta. Tas bija pārdzīvojumiem pilns mēnesis manā dzīvē, taču viss beidzās labi," atceras uzņēmējs. Viņa lapas lasītāji vērīgi sekoja jaunās māmiņas dzīvei un centās uzmundrināt saimnieku.
"Es neesmu vadonis, es esmu draugs"
Savā lapā Kirils cenšas sagraut stereotipu par to, ka vilki ir bīstami dzīvnieki. Tos dēmonizē pasakās, multiplikācijās. "Taču patiesībā ir gluži otrādi," viņš saka. Vēl vairāk, Kirils apgalvo, ka šie plēsēji principā nevar būt dusmīgi un agresīvi pret cilvēkiem. Viņš uzskata, ka vilki cieš no antropofobijas – paniski baidās no cilvēkiem, jo ir gadsimtiem ilgi slepkavoti. "Viņi nekad neuzbruks cilvēkam, ja cilvēks pats viņus neapdraud. Tātad niknie vilki ir vienkāršs mīts."
Pat pa telefonu Kirils vilku klātienē runā mazliet klusāk. "Nekad neesmu viņu klātbūtnē pacēlis balsi, ne reizi neesmu rājies. Viņi sajutīs agresiju un vairs neuzticēsies man, sāks baidīties," viņš paskaidroja. Arī vilki uz viņu nekad nav rūkuši.
Katrai publikācijai veltītajos komentāros – aptuveni desmit viens otram līdzīgi paziņojumi: "Es arī gribu mājās vilku, kur jūs to nopirkāt?" Kirils uzsver, ka dzīvoklī tādu dzīvnieku turēt nevar, turklāt ir maldīgi salīdzināt to ar suni.
"Vilki ir ļoti iecirtīgi. Viņiem neko nedrīkst aizliegt, lai nekļūtu par vadoni. Ir jābūt draugam. Nekādu "fu"," māca Potapovs.
Daži lietotāji atzina, ka mainījuši attieksmi pret dzīvniekiem un tagad vēlas nodarboties ar dzīvniekiem. "Nesen viena sieviete uzrakstīja, ka viņas meita, smēlusies iedvesmu manā Instagram, skolā sagatavojusi pārskatu par apkārtējās vides aizsardzību. Tagad viņa domā, kā veltīt dzīvi šai tēmai. Nosūtījām viņai atklātni: es parakstīju, bet Oglītis "nokompostrēja" ar ilkņiem."
"Stirnu notriecām, ko iesākt?"
Pa jokam Potapovs dēvē sevi par dzīvnieku fanu. Pirms sākt darbu ar vilkiem, viņš izlasīja ne vienu vien desmitu grāmatu. Sadraudzējās ar biologiem no universitātēm, pat no Maskavas valsts universitātes. Nesen viņš kopā ar zinātniekiem devās ekspedīcijā uz Kamčatku – pētīja vaļus un zobenvaļus, jūras lauvas un lāčus. Drīz vien viņš kā brīvprātīgais dosies uz rehabilitācijas centru Johanesburgā – palīdzēs kopt leopardus, degunradžus un lauvas. Pēc tam Potapovs plāno pastrādāt arī kopā ar amerikāņu ihtiologiem – pavērot baltās haizivis. Viņš uzkrājis tik plašu pieredzi, ka nākas pārdomāt, kā to nodot citiem. Tā dzimusi ideja veidot plēsēju un mājdzīvnieku rehabilitācijas un monitoringa centru.
Centrs taps netālu no Novoipatovo ciema Sverdlovskas apgabalā. Rajona vadība un uzņēmums "Uraļskije ņivi" atbalstīja projektu un uzdāvināja tā vajadzībām zemi 100 hektāru platībā. Tādu ekoloģisko klasteru Krievijā (arī visā pasaulē) vēl nav, uzsvēra Potapovs. Patvērumu tajā radīs ne tikai savvaļas dzīvnieki, bet arī saimnieku pamestie mājdzīvnieki, bez vecākiem palikuši mazuļi, izkropļoti dzīvnieki, no cirkiem un zooloģiskajiem dārziem izglābti dzīvnieki.
No malumednieku rokām cietušus dzīvniekus centrā ārstēs un socializēs vai nogādās ierastajā dzīves vidē. Mājdzīvniekiem tiks meklētas jaunas mājas.
Jau tagad Kirila palīdzību meklē dažādi cilvēki. Pat vairākas reizes nedēļā viņam zvana nepazīstami cilvēki no dažādiem valsts nostūriem: "Mēs te stirnu notriecām uz ceļa, ko darīt?"
"Raud pa telefonu, sūta fotogrāfijas, man pašam sirds sažņaudzas. Galva reizēm riņķī iet, tomēr cenšos visiem palīdzēt. Vakarā, pirms eju gulēt, atbildu uz visiem komentāriem. Tā arī aizmiegu – ar telefonu rokas."
Centrā plānots atvērt arī zooskolu bērniem, kurā viņi varēs pilnībā iedziļināties floras un faunas izpētē. "Patlaban skolās ir mūzikas nodarbības, tēlotājmākslas pulciņi, bet iedziļināšanās dzīvnieku pasaulē nav. Dažkārt ar interesi klausos, ko saka cilvēki, pieejot pie aplokiem zooloģiskajā dārzā. Reiz dzirdēju bērna sarunu ar tēvu pie lauvu būra. Zēns prasa: "Kas tas tāds?" Vecāks, apskatījis dzīvnieka krēpes, droši saka: "Tas ir tīģeris, dēliņ."
Brīvajā laikā Kirils raksta grāmatu bērniem par saviem mīluļiem. Iepriekš viņš laida klajā apģērbu kolekciju ar vilku simboliku. Vēl viņš ieraksta savu plēsēju gaudas un gatavojas laist klajā "Vilku operu" – tālruņa zvana melodiju kolekciju. Visu nopelnīto naudu viņš velta dzīvnieku uzturēšanai un jaunu plašu aploku izbūvei.