RĪGA, 29. decembris – Sputnik. Nesen japāņu zinātnieki noskaidroja, ka vairāki gigantiskie ģeoglifi Naska plato Peru ataino ūdensputnus. Gadu iepriekš arheologi ar dronu palīdzību atklāja vairāk nekā piecdesmit jaunas figūras, daudz senākas. Par to, kas un kāpēc tās radījis, portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.
Sūtījums debesīm
XX gadsimta sākumā aviatori sāka lidojumus virs Peru rietumu piekrastes un ziņoja par gigantiskām figūrām uz Naska kalnu plato virsmas. Pārsvarā bija redzamas taisnas līnijas, trijstūri, trapeces un spirāles. Daži attēloja dzīvniekus: zirnekli, pērtiķi, putnus, cilvēku ("astronautu") un dīvainas fantastiskas būtnes.
Naska plato turpina ziemeļu virzienā Atakama tuksnesi, kas stiepjas gar Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrasti. Tas ir viens no sausākajiem reģioniem pasaulē. Gada laikā šeit reģistrēti desmit milimetri nokrišņu. Nav nekāds brīnums, ka ģeoglifi ir tik labi saglabājušies.
Vācu pētniece Marija Raihe visu savu mūžu veltījusi Naska ģeoglifu izpētei un saglabāšanai. Viņa panāca to iekļaušanu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Ciklopiskie zīmējumi, kam nav līdzīgu uz Zemes, piesaista Naska plato daudzus pētniekus. Kas un kad tos radījis? Ar kādu mērķi?
Atbildes uz abiem pirmajiem jautājumiem saņemtas, pateicoties jaunām un izsmalcinātām pētījumu metodēm.
Plato saimnieki, kas iznīcināja dabu
Arheologi uzskata, ka ģeoglifi saistīti ar naska kultūru, pirmskolumba civilizāciju, kas apdzīvoja plato pirmos sešus mūsu ēras gadsimtus. Atrastie artefakti liecina, ka naska nodarbojās ar lauksaimniecību: audzēja kartupeļus, maīsu, ķirbjus, vietējos augļus, viņiem bija mājlopi – lamas un alpakas.
Naska taisīja pārsteidzoši smalkus keramikas traukus – to sieniņas bija tikai četrus milimetrus biezas. Viņi bija prasmīgi audēji. Keramikā un audumos izmantoja 15 krāsu pigmentus, un to raksti bija ļoti līdzīgi ģeoglifiem.
Šī tauta dzīvoja upju krastos nelielās apmetnēs. Vienīgā lielā pilsēta – Kauači – bija ceremoniālais centrs un nekropole. Par naska sociālo un politisko struktūru gandrīz nekas nav zināms, bet reliģijas pamatā bija divas galvenās koncepcijas: ūdens un auglība.
XI gadsimtā naska kultūrā iestājās pagrimums. 2009. gadā zinātnieki no Kembridžs (Lielbritānija) izteica pieņēmumu, ka tā iemesls bija pašu rokām panākta ekoloģiskā katastrofa.
Viņi izpētīja augsnē atrodamos putekšņus visā šķērsgriezumā un konstatēja tajā piekrastes koku pēdas. Tātad upju krasti, kur dzīvoja naska, veidoja mežiem klātas oāzes. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, meži tika izcirsti, jo bija vajadzīgi lauki: koku putekšņus nomaina kultūraugu putekšņi. Bez saknēm augsne palika neaizsargāta, un, kad reģionā ienāca spēcīgs El Nino – dabas parādība no okeāna, kam raksturīgas lietavas, ūdens straumes iznīcināja laukus. Sākās cīņa par resursiem, un galu galā sabiedrība pati sevi iznīcināja.
Naska un viņu senči
Ģeoglifu iekšienē vai tuvumā atrasto koka gabalu un tekstila pētījumi ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi ļauj secināt, ka ģeoglifi radīti laikā no II gs. m.ē. līdz VI gs. m.ē.
Vienlaikus arheologi pieļāva, ka pati tādu figūru tradīcija ir senāka. 2018. gadā šī hipotēze apstiprinājās: arheologi ar dronu palīdzību atklāja vairāk nekā piecus desmitus zīmējumu Palpa plato, uz ziemeļiem no Naska.
Žurnāls National Geographic, kas publicēja ģeoglifu ekskluzīvos uzņēmumus, paskaidroja, ka daži no tiem piederējuši naska, taču lielākā daļa ir viņu priekšteču, parakasa un topara tautu roku darbs, kas šeit dzīvoja no VIII gs. p.m.ē. Šīs figūras, pārsvarā – karavīri, atrodas uz pakalniem un redzamas no ciemiem.
Zinātnieki precīzi noskaidroja, kā tapuši ģeoglifi. Naska ir akmeņains tuksnesis. Lai iezīmētu līnijas, cilvēki attīrīja virsmu no akmeņiem un tūlīt pat tos izvietoja pa kontūru, atstājot atklātus gaišākos zemes iecirkņus. Tātad ģeoglifu robežas apzīmētas ar akmeņu krāvumiem, un pastāv unikāla iespēja noskaidrot, kad tie pārvietoti.
Pirmajos mēģinājumos datēt apakšējā slānī akmeņos saglabājušās sēņu sporas ar radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi, cianobaktērijas norādīja uz naska ēru.
Mūsdienās rezultātu apstiprināja ar optiski stimulētās luminiscences metodes palīdzību, kas izgudrota 80. gados, lai noteiktu, cik ilgi minerāli gulējuši pazemē bez Saules gaismas.
Ņem kvarcu vai laukšpatu, ko satur lielākā daļa kalnu iežu un smilšu. Tur vienmēr ir urāna un torija radioaktīvo izotopu pēdas. Ar laiku minerāls uzkrāj apstarojuma enerģiju – ierosinātus elektronus, kas iespiesti kristāliskās struktūras defektos. Ja tādu minerālu apstarot ar noteikta viļņa garuma gaismu, tas sāk luminiscēt – izdala fotonus. Pēc to plūsmas iespējams noteikt laiku, kad minerāls pēdējo reizi bijis zemes virsū. Jo ilgāku laiku tas pavadījis zem virsmas, jo stiprāks ir starojums.
Zinātnieki no ASV un Peru atlasīja minerālu paraugus no zemes zem akmeņiem un no jaunos ģeoglifus apzīmējošo akmeņu krāvumu apakšdaļas – tie tika atrasti ķīmiskās rūpnīcas būvdarbu gaitā. Noskaidrojās, ka akmeņi pārvietoti V-VII gs. Šogad informācija par atklājumu tika publicēta.
Zinātnieki noraida ārpuszemes kontakta versiju
Nesen japāņu pētnieki publicēja 16 ģeoglifu – putnu attēlu – analīzes rezultātus. Viņi atsevišķi pētīja knābju, galvu, kaklu, ķermeņu, spārnu, astu, kāju formu un salīdzināja tos ar vairāk nekā diviem simtiem Peru sastopamu putnu zīmējumu, ko radījuši zinātnieki. Viņiem izdevās identificēt tikai trīs attēlus: kolibri, kas dzīvo mežos Peru ziemeļos un austrumos, piekrastes pelikāns un papagailis – eksotiska parādība Naska, ņemot vērā, ka okeāns ir 50 kilometru attālumā. Pārējos ģeoglifos attēlotos putnus identificēt neizdevās. Darba autori uzskata, ka tās ir izmirušas sugas vai vienkārši attēli nav precīzi.
Pārsteidzoši, taču viss, ko zinātnieki šodien noskaidrojuši par ģeoglifiem, nedod atbildi uz jautājumu: kāpēc naska tos radījuši?
60. gadu beigās Raihe kopā ar amerikāņu arheologu Paulu Kosoku, ģeoglifu pirmatklājēju, ierosināja hipotēzi: iespējams, tie kalpojuši astronomiskiem mērķiem, iespējams, tas bija kalendārs, kas norādīja uz dažādu debesu objektu lēktu un norietu.
Pētniece palūdza kanādiešu astronomu Sidniju van der Bergu pārbaudīt šo versiju. Viņš izanalizēja līniju azimutus, izvietojuma statistiskos lielumus, smaguma centrus un neatrada neko, kas apstiprinātu hipotēzi par kalendāru.
Viens no pirmajiem pieņēmumiem, kas izskanēja 1947. gadā, pauž, ka trapeces veida ģeoglifi bija galveno dzimtu parādes laukums. Tomēr problēmu rada tas, ka daži no tiem radīti uz augstiem pakalniem, kur maršēt ir pagrūti, it īpaši svinīgi.
1968.gadā lielu troksni sacēla zviedru žurnālista fon Denikena grāmata "Dievu kaujas rati". Tajā bija izklāstīta hipotēze par seno tautu kontaktiem ar citplanētiešiem, kuri palīdzējuši celt grandiozas būves: piramīdas Ēģiptē, Stounhendžu, savukārt Naska līnijas ir kosmosa kuģu kosmodroms. Taču tas neatbilst faktiem: dažas trapeces no iekšienes klāj akmens dolmenu (kairnu) tīkls.
Neapstiprinājās arī hipotēze par to, ka ģeoglifi būtu paredzēti irigācijai. Senās tautas uzsāka tik milzīgus kolektīvus būvdarbus tikai gadījumā, ja rezultātam viņu acīs bija liela nozīme: lauksaimniecības attīstība, aizsardzība no ienaidnieka, reliģija. Tāpēc Naska ģeoglifu rituālā nozīme šobrīd ir prioritārā versija.
Līdztekus grandiozajām līnijām un desmitiem, pat simtiem metrus garajām figūrām uz to norāda vairāki fakti. Gandrīz visas līnijas saistītas ar pilsētu-templi Kauači. Un pats galvenais – tās redzamas tikai no gaisa. Iespējams, tās bija domātas tikai dievu acīm.
Jau 1990. gadā amerikāņu arheoastronoms Entonijs Aveni pieļāva, ka lineārie ģeoglifi kalpojuši kā rituālu pastaigu vieta. Divus gadu desmitus vēlāk šo ideju apstiprināja zinātnieki no Vācijas, kuri izmērīja magnētiskā lauka anomālijas ar mobilo cēzija magnitometru, kas demonstrē augsnes blīvuma izmaiņas dziļumā.
Zinātnieki izpētīja netālu no Palpas pilsētas izveidotas lielas trapeces iekšējo daļu un konstatēja, ka augsne tajā ir blīvāka nekā apkārt. Tā mēdz gadīties, ja tā ilgi piemīdīta. Turklāt ģeoglifa kontūrā atrasta keramika. Darba autori pauda uzskatu, ka naska staigājuši pa šo trapeci šurp un turp, pielūguši dievus un nesuši ziedojumus.