RĪGA, 15. oktobris — Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Portāla Sputnik korespondents aprunājās ar vienu no autoritatīvākajiem vēsturniekiem Latvijā – Ēriku Žagaru. Viņu par savu skolotāju uzskata tādi pazīstami pētnieki kā Igors Gusevs un Vlads Bogovs.
Padomju gados viņš saņēma LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu, saņēma divas prēmijas. Viena no tām – par darbu pie grāmatas "Latviešu tautas cīņā Lielajā Tēvijas karā". To viņa kolēģi Latvijā vēl joprojām nespēj piedot, taču bīstas strīdēties, jo vēsturnieka zināšanu bagāža ir ļoti plaša.
Kad padomju spēki atbrīvoja Rīgu, Ēriks Žagars vēl nebija ne deviņus gadus vecs, tomēr ļoti labi atceras, kā to svinēja pilsēta: kareivji par godu atbrīvošanai šāva gaisā, cilvēki izskrēja ielās un apsveica viens otru.
9.maijā Rīgā jau sarīkoja lielu strādnieku un karavīru mītiņu laukumā aiz Barklaja de Tolli postamenta, kur reiz bija armijas placis. Organizēja salūtu, nelielu, toties ar patiesu prieku – tas nāca no sirds visiem, kas stāvēja pretī hitleriešiem. Gaisā šāva tikpat stipri kā 13.oktobrī un, protams, sveica viens otru. Bērnības atmiņas lielā mērā pamudināja zēnu pievērsties vēsturei.
Pirmā bija Bresta. Un Lībava
Vēsturnieku aprindās Ēriks Žagars ir labi pazīstams – viņš atklāj virkni maz izpētītu vai oficiāli noklusētu faktu.
Piemēram, maz zināma ir sekojošā informācija. Pieņemts, ka pirmā pilsēta hitlerisko spēku ceļā bija Bresta, taču gandrīz vienlaikus sākās uzbrukums Lībavai Latvijā – tajā pašā dienā hitlerieši sāka apšaudīt "Pilsētu zem liepām". Turklāt tā nepadevās pat tad, kad Rīgā jau valdīja nacisti.
Savulaik Ēriks Žagars sadarbībā ar Igoru Gusevu sagatavoja plašu publikāciju ciklu par Latvijas Strādnieku gvardi. Rīgas pavārtē nacisti nonāca 27.jūnijā un dažu dienu laikā bez īpašiem zaudējumiem ieņēma pilsētu. Diemžēl Rīgas aizsardzība bija organizēta slikti: to aizstāvēja atsevišķi kareivji, kuri stāvēja Daugavas labajā krastā pie tiltiem. Aizsardzībā piedalījās arī NKVD nodaļas, kājnieki un Strādnieku gvardes brīvprātīgie. Tagad oficiālie vēsturnieki saprotamu iemeslu dēļ cenšas Gvardi ignorēt.
Pirmajās kara dienās padomju spēki atkāpās no Rīgas. Vairāk vai mazāk organizētas cīņas sākās tikai Igaunijas teritorijā. Latvijā stāvoklis bija citāds... Jāpiebilst, ka Latvijas Strādnieku gvardes vienības varonīgi cīnījās arī Igaunijā.
Sākumā bija varoņi, nodevēji parādījās pēc tam
Ēriks Žagars pastāstīja Sputnik, ka gvardes pulki tika saformēti aptuveni no 3500 brīvprātīgajiem. Latvijā jau sen pieņemts teikt, sak, īstie varoņi esot "cīnījušies par Latviju" Waffen SS rindās. Bet te – še tev nu bija! – 3500 brīvprātīgie divos pulkos un atsevišķas nelielas vienības dažādās republikas vietās.
Interesants fakts: puiši gvardē bija ģērbti zilās blūzēs, bruņoti ar angļu šautenēm, daudzi pat nerunāja krieviski. Viņi sargāja savu dzimteni no nacistiskajiem okupantiem.
Zaudējumi gvardes rindās bija milzīgi. 1941.gada rudenī, kad cīņas jau ritēja pie Ļeņingradas, no gvardes ierindā bija palikuši tikai divpadsmit cilvēki (vēl pāris simti gulēja hospitāļos). Divpadsmit cilvēki no diviem pulkiem.
60.gados Rīgā sapulcējās Strādnieku gvardes veterāni. Ēriks Žagars pats aprunājās ar daudziem gvardistiem.
"Šie cilvēki cīnījās pašaizliedzīgi un godīgi. Pie tam paskatieties: vispirms bija varoņi no latviešu vidus, kuri stājās pretī hitleriešiem, tikai vēlāk parādījās savas tautas nodevēji, kas stājās nacistu rindās.
Skumji, taču mūsu nācijai (tāpat kā igauņiem un horvātiem) ir ļoti traģisks liktenis: Otrā pasaules kara gados aptuveni vienlīdz liels skaits cilvēku karoja abās pusēs. Latvijā vācu formējumos bija apmēram 160 tūkstoši, padomju – aptuveni 120 tūkstoši," pastāstīja Ēriks Žagars.
Viņa vectēvs bija 1905.gada revolūcijas dalībnieks. Vēsturnieks uzskata, ka, principā, no tā laika latviešu nācijas vidē sākās šķelšanās: vieni atbalstīja buržuāziski nacionālistisko iekārtu, citi simpatizēja boļševisma idejām un saskatīja sabiedroto Krievijā. Tāpat notika arī tā saucamās latviešu inteliģences aprindās. Arī tur nekad nevaldīja saskaņa – ne pirms kara, ne padomju gados, ne tagad.
Latvieši uz zemes, uz ūdens un gaisā
"Te būs vēl fakti. Visiem zināms, ka 130. latviešu korpuss piedalījās Latvijas atbrīvošanā 2. Baltijas frontes sastāvā. Zināms, ka tā karavīri piedalījās pirmajā parādē Rīgā – 1944.gada 16.oktobrī pie Brīvības pieminekļa. Toties tikai retais dzirdējis, ka Sarkanās armijas sastāvā bija arī latviešu aviācijas pulks – nakts bumbvedēji. Viņi attīrīja no hitleriešiem Daugavas kreiso krastu. Bija arī atsevišķais latviešu zenītartilērijas pulks.
Pie tam, ja iespējams tā izteikties, bija arī latviešu flotilija. Tas gan nav gluži pareizi, un tomēr. Jau 1941.gadā kaujās pret vāciešiem daļēji piedalījās Latvijas tirdzniecības flotes kuģi. Bija arī trīs buržuāziskās Latvijas karakuģi – "Virsaitis", "Imanta" un "Varonis" Baltijas flotes sastāvā. To komandās pārsvarā bija latvieši," bilda vēsturnieks.
Jāpiebilst, ka bija arī trīs latviešu partizānu brigādes, tostarp arī Kurzemē – milzīgā vāciešu grupējuma aizmugurē.
Un vēl par pēdējām kara dienām. 9.maijā, kad milzīgā valsts svinēja uzvaru pār nacistiem, Latvijā – Kurzemes katla teritorijā kaujas vēl turpinājās pilnā sparā.
"Kurzemē bija 30 vācu divīzijas! Priekš kam tik daudz?! Pēdējās kara nedēļās Hitleram teica, ka tās steidzami jāizved, lai pastiprinātu Vācijas, pareizā sakot, Berlīnes aizsardzību. Šeit, Kurzemē, bija labākās vācu aizsardzības armijas – 16. (tā iepriekš turēja gigantisko placdarmu pie Maskavas) un 18. (tā iepriekš bloķēja Ļeņingradu, un bija ļoti grūti to padzīt). Kāpēc tad Hitlers tā turējās pie Kurzemes?
Lūk, kāds ir mans viedoklis. Hitlers līdz pēdējam cerēja, ka sabiedrotie savā starpā sastrīdēsies. Tad viņš varētu vērsties, piemēram, pie angļiem un piedāvāt karot kopā pret PSRS: sak, viņam jau esot teicami apmācītas vienības tieši pretinieka teritorijā," uzskata vēsturnieks.
Starp citu, Kurzemes atbrīvošanā piedalījās arī igauņu divīzija. Pēc tam, kad ienaidnieks bija sakauts, igauņi devās mājup. Viņi soļoja arī cauri Rīgai. To, kā viņi maršēja – lepni, ar uzvaras apziņu, Ēriks Žagars redzēja pats savām acīm.
Ienaidnieks iezīdies dvēselēs
"Jāpiebilst, ka latvieši civiliedzīvotāji demonstrēja varonību pēdējās nedēļās pirms Rīgas atbrīvošanas. Hitlerieši, gatavojoties atkāpties, plānoja uzspridzināt virkni objektu, izvest uz Vāciju pēc iespējas vairāk iekārtu no rūpnīcām un fabrikām. Rīgas strādnieki glāba iekārtas no vāciešiem, slēpa tās. Daudzas ēkas aizstāvēja burtiski ar kaujām," pastāstīja Ēriks Žagars.
Tā, piemēram, notika ar Rīgas operas ēku. Jā, to pašu, kur tagad Latvijas pirmās amatpersonas godina "mežabrāļus". Ja ne hitleriskā režīma pretinieki, Operas ēkas vienkārši nebūtu. Toreiz, 1944.gada oktobrī strādnieki aizbarikādējās ēkā, ko vācieši gribēja nodedzināt, un atšaudījās. Viņi saglabāja arī tagadējo Ministru kabineta ēku, kur tagad pieņem lēmumus par papildu privilēģijām tiem, kuri karoja nacistu pusē.
"Noslēgumā uzsvēršu, ka Lielā Tēvijas kara gados latviešu tauta no jauna nosargāja tiesības uz dzīvi. Es runāju par varoņiem, nevis par savas tautas nodevējiem nacistu rindās. Jau sākotnēji tika plānots, ka Vācijas uzvaras gadījumā latvieši šajā teritorijā nepaliks – zemes atdos vāciešiem. Kara gados latviešu tauta bija uz iznīcināšanas robežas.
Tāpēc 9.maijs latviešu tautai nav vienkārša svētku diena, tā ir veselas nācijas saglabāšanas diena," ir pārliecināts Ēriks Žagars.