RĪGA, 6. oktobris – Sputnik. 1945. gadā notika nozīmīga padomju un amerikāņu karaspēku satikšanās uz Elbas netālu no vācu pilsētas Torgava. Svinīgās ceremonijas par godu atmiņai par šo vēsturisko notikumu katru gadu notiek Arlingtonas nacionālajos kapos, kuri atrodas Virgīnijas štatā tieši uz robežas ar Kolumbijas apgabalu, jeb ar Vašingtonu, raksta avīzes "Segodņa" korespondents Vašingtonā Oļegs Merkulovs.
Kauja ar tirāniju
Šeit, netālu no Nezināmā Kareivja kapa, atrodas memoriāls "Elbas gars", kurš tika atklāts 1995. gada aprīlī par godu notikuma 50. jubilejai. Uz bronzas plāksnes ar padomju un amerikāņu kareivju attēliem, kuri spiež viens otram roku uz tilta pār Elbu, iegravēts teksts angļu un krievu valodā: "Šī memoriālā plāksne tiek veltīta padomju, amerikāņu un sabiedroto bruņoto spēku sadraudzībai kaujā pret tirāniju Otrā pasaules kara gados un simbolizē padomju un amerikāņu karaspēku tikšanos uz Elbas upes 1945. gada 25. aprīlī."
Vainagi un buķetes pie memoriāla noliek Krievijas Federācijas vēstniecības darbinieki, NVS valstu diplomāti ASV, šo valstu militāro misiju pārstāvji, tērpušies pilnā parādes formastērpā, kas, bez šaubām, piešķir svinīgajam pasākumam kolorītu un starptautiska nozīmīguma izjūtu.
Pasākumā vienmēr piedalās arī Amerikas Bruņoto spēku pārstāvji, arī parādes formastērpos, kā arī augsta mēroga AS V Valsts parlamenta pārstāvji, savstarpējās Krievijas un Amerikas Karagūstekņu un bezvēsts pazudušo lietu komisijas pārstāvji.
Amerikas puses izpildsekretārs Džims Konnels piedalās šajā ceremonijā katru gadu – viņš labi runā krieviski, bieži viesojas Krievijā, ne reizi vien ir bijis arī Latvijā.
Viņš bija zināmā mērā satraukts, kad viņa kolēģi no Krievijas puses izsūtīja no ASV pirms diviem gadiem 60 Krievijas diplomātu skaitā, taču komisija turpina savu darbu, savukārt Konnela kungs, līdztekus oficiālo pienākumu izpildei, ar lielāko prieku apmeklē dažādus kultūras pasākumus, kas saistīti ar Krievijas garīgo mantojumu, kā arī ir Krievu pareizticīgās baznīcas Sv. Joanna draudzē.
Viņš uzskata, ka "uzvara pār nacistisko Vāciju bijis neticams visu pret Hitleru vērstās koalīcijas tautu kopējs sasniegums. Atceroties mūsu kopējos pagātnes sasniegumus, mēs ceram uz nākotnes iespējām, lai tiktu galā ar izaicinājumiem, kuri stāv pasaules priekšā".
Un kas tad notiek Latvijā?
Kamēr ASV godā sabiedroto pūliņus fašisma sagraušanā, Latvijā nenorimst pieminekļa Rīgas Atbrīvotājiem pārdēvēšanas, ja ne nojaukšanas, kampaņa.
Amerikas institūta Maskavā prezidents, pazīstams eksperts Krievijas un Amerikas attiecībās, kurš bieži publicē rakstus Amerikas presē, kodolfiziķis un bijušais disidents Eduards Lozanskis padalījās avīzei "Segodņa" savā viedoklī attiecībā uz uzbrukumiem piemineklim padomju kareivjiem – Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistu iekarotājiem:
"Tas ir ceļš uz nekurieni, tā ir stratēģiski grandioza kļūda, kura nenesīs neko labu Latvijas tautai, bet gan tikai pasliktinās attiecības ar kaimiņu. Ar kaimiņu, kurš var būt pietiekami noderīgs pirmām kārtām ekonomiskas attīstības ziņā, jo šobrīd, pēc visa tā, kas ir noticis, runāt par kaut kādām tuvām attiecībām ir grūti. Taču vismaz ekonomikas ziņā Latvijai, es domāju Latvijas tautu, tas būtu labs atbalsts ekonomikai, kura šobrīd atrodas ne tika labā kondīcijā. Bet šādi soļi, protams, izraisīs noteiktu reakciju un atbildes rīcību, kuri atnesīs Latvijai papildu ekonomiskās grūtības.
Taču, lieta nav tikai ekonomikā. Pirmām kārtām, protams, ir jārunā par morālo sastāvdaļu: kad pieminekļi tiem, kas atbrīvoja tevi no nacisma, tiek nojaukti, tas neaudzina jaunajām paaudzēm kaut kādas pozitīvas jūtas un noskaņojumu, taču audzina vienu vienīgu naida izjūtu. Savukārt naida izjūtas audzināšana jauniešiem, kā jau mēs zinām, nenes valstij nekādas dividendes, bet gan, tieši pretēji, tikai aizved to mīnusā.
Es uzskatu, ka tas ir nepieņemami pirmām kārtām vēsturiskā nozīmē. Taču arī piezemētākā, ekonomiskā, nozīmē šādas darbības nodarīs lielu kaitējumu Latvijas pilsoņiem."
Protams, plānotajai pieminekļa pārdēvēšanai un "skaidrojošiem uzrakstiem" pēc idejas nebūtu jānoved pie potenciāli traģiskas pretestības sabiedrībā, taču vēstures pārrakstīšana par labu politiskajai konjuktūrai – nav cēla lieta.
Jebkurā gadījumā ar nekādiem jauno pseidovēsturnieku sastādītiem uzrakstiem nevarēs aizēnot vienkāršo kareivju varoņdarbu, kuri atbrīvoja Eiropu no nacisma, – un tūkstošiem cilvēku, kuri nāk ar ziediem pie pieminekļa Atbrīvotājiem katru gadu, ir labākais apliecinājums tam.