Pēc padomju bruņoto spēku izvešanas 1989.gadā un Krievijas palīdzības izsīkšanas valdībai Kabulā 1992.gadā spēku līdzsvars Afganistānā bija izjaukts. Nadžibullas režīms kaujinieku spiedienā krita, bet naidīgie grupējumi turpināja cīņu par varu.
Afganistānas prezidenta posteni ieņēma modžaheds Burhanudins Rabani, bijušais islāma tiesību pasniedzējs Kabulas universitātē. 70. gados viņš emigrēja uz Pakistānu, sekmīgi nodarbojās ar tirdzniecību un kontrabandu.
Afganistānas kara laikā no 1979. līdz 1989. gadam viņš komandēja afgāņu modžahedu grupējumu. 1992.gadā atgriezās Kabulā, ieņēma prezidenta posteni. Burhanudins aktīvi atbalstīja ieceri izveidot Afganistātā islāma valsti.
Pēc 1996.gada Rabani faktiski zaudēja kontroli pār valsti, taču joprojām bija vienīgais starptautiski atzītais Afganistānas vadītājs līdz 2001.gadam.
1996.gadā varu Afganistānā sagrāba islāmiskā kustība "Taliban", kas izveidojās starp puštuniem 1994.gadā. To izveidoja tie paši radikālie kaujinieki, ko ilgus gadus apmācīja un apbruņoja ASV cīņai ar padomju spēkiem. Kustības locekļi trenējās CIP bāzēs Pakistānā un vervēja jaunus piekritējus starp afgāņu bēgļiem un reliģisko skolu audzēkņiem.
"Talibana"* līderis Mulla Omārs bija radikālā fundamentālisma piekritējs un atteicās no jebkādām pārrunām, taču ASV prezidents Bils Klintons ilgu laiku cerēja viņu izmantot. Afganistāna vienmēr ir bijusi stratēģiski nozīmīga amerikāņu acīs, jo kontrole pār to ļāva "uzdot toni" visā reģionā.
1996.gadā "Taliban"* ieņēma Kabulu, līdz septembrim organizācija jau kontrolēja vairāk nekā divas trešdaļas Afganistānas teritorijas. Valsts jaunie saimnieki ar neredzētu nežēlību izrēķinājās ar iepriekšējo valdību un visiem, kas atteicās viņiem pakļauties.
"Taliban"* nodibināja Afganistānas Islāma Emirātu. Valstī tika ieviests šariāts, dzīve pakļauta fundamentālisma principiem. Piemēram, sievietes vairs nedrīkstēja iziet uz ielas bez vīrieša pavadības un apmeklēt mācību iestādes.
Par Afganistānas neoficiālo galvaspilsētu kļuva Kandagara, kur uzturējās jaunais valsts vadītājs Mulla Omārs.
Sākumā rietumvalstu mediji klusēja par "Taliban"* noziegumiem. ASV attieksme pret Afganistānu mainījās tikai 1998.gadā, kad talibi tikai apsūdzēti par Usama ben Ladena slēpšanu, kurs organizēja sprādzienus amerikāņu vēstniecībās Āfrikā. Mulla Omārs atteicās viņu izdot. "Al Kaidas"* galvenā terorista slēpšana parādīja Rietumiem, kas patiesībā ir "Taliban"*.
Pēc teroraktiem 2001.gada 11.septembrī ASV ar NATO atbalstu izvērsa pret Afganistānas Islāma Emirātu kontrteroristisku operāciju "Nesalaužamā brīvība" un dažu mēnešu laikā gāza talibu režīmu; operācija turpinājās līdz pat 2014.gadam. Taču ASV spēki vēl joprojām uzturas Afganistānā, operācijas pret kaujiniekiem turpinās.
Kaujinieki bēga uz Pakistānu, pēc tam atgriezās, lai atkarotu savas teritorijas. Neskatoties uz milzīgajiem finansiālajiem izdevumiem, amerikāņiem nav izdevies ieviest kārtību Afganistānā. ANO misijas dati liecina, ka 2018.gadā valstī gājis bojā rekordliels skaits civiliedzīvotāju: nogalināti vairāk nekā 3 tūkstoši cilvēku, vairāk nekā 7 tūkstoši guvuši ievainojumus.
Kā tas notika patiesībā
70.gadu beigās Afganistānas kaimiņi ar ASV atbalstu centās sadalīt valsti ietekmes zonās. Amerikāņi ar ieročiem un naudu atbalstīja afgāņu dumpiniekus.
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza PSRS palīdzību, un 1979.gadā Maskava nolēma ievest bruņotos spēkus draudzīgās valsts teritorijā. Deviņus gadus ilgā padomju karavīru klātbūtne deva iespēju nostiprināt varu Kabulā, palīdzēt ekonomikai. Tālāk valsts varēja risināt savas problēmas pati. Uz Ženēvas vienošanās pamata padomju spēki atgriezās dzimtenē 1989.gada februārī.
Karš Afganistānā nav beidzies. ASV un vairākas arābu valstis joprojām finansēja kaujinieku nometnes Pakistānā. Valdību gāza lauka komandieri, taču pēc tam viņus sakāva teroristiskā kustība "Taliban"*. Uz ilgiem gadiem Afganistānā ieradās ASV un to sabiedrotie, taču 17 gadus ilgās amerikāņu klātbūtnes laikā valsts aizvien dziļāk grimst haosā.
* teroristisks grupējums, aizliegts Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.