Kopš nežēlīgā un asiņainā pilsoņu kara sākuma Afganistānā pagāja desmit gadi. Šajā laikā konfliktā gājuši bojā vairāk nekā pusmiljons cilvēku, kaimiņvalstis uzņēmušas vairāk nekā 6 miljonus afgāņu bēgļu.
Jaunais Afganistānas līderis Muhameds Nadžibulla pēc nākšanas pie varas 1987.gadā centās sākt nacionālo samierināšanos. Veidojās jaunas politiskās partijas, bet Nacionāldemokrātiskajā partijā pastiprinājās šķelšanās.
Islāmistu uzbrukumi nerimās, tos pastāvīgi uzkurināja ārvalstu palīdzība no Irānas, Pakistānas un ASV. Amerikāņi atbalstīja modžahedus un turpināja plašo informatīvo kampaņu pret PSRS.
Islāmistu līderis bija Džalaludins Hakani, viens no teroristiskās kustības "Taliban"* nākamajiem vadītājiem. Ar viņu nebija iespējams vienoties.
1987.gada novembrī padomju kontingents sāka plašu operāciju "Maģistrāle" Hostas apgabalā, netālu no Afganistānas un Pakistānas robežas. Dažu mēnešu laikā izdevās lauzt Hostas blokādi un novērst islāma valsts izveidi tās teritorijā.
Taču modžahedu uzbrukumi paplašinājās. Uz robežām ar Pakistānu un Irānu atjaunojās kaujinieku bāzes un ieroču piegādes ceļi.
Nadžibullam izdevās noturēt varu Kabulā. Pārsvarā – PSRS ekonomiskās palīdzības dēļ.
Pamazām PSRS un ASV attiecības uzlabojās. To būtiski veicināja PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs un ārlietu ministrs Eduards Ševarnadze – viņi sāka tuvināšanos Rietumiem un bija gatavi piekāpties, tostarp arī jautājumā par palīdzību Kabulai. Karš Afganistānā bija nepopulārs PSRS, valdība saprata, ka uzvarēt neizdosies.
1988.gada aprīlī Ženēvā tika noslēgta vienošanās par situācijas noregulēšanu Afganistānā. PSRS sāka izvest spēkus, bet islāmistu spiediens pastiprinājās – ASV un Pakistāna atbalstīja modžahedus.
1989.gada 15.februārī tika noslēgta padomju kontingenta izvešana no Afganistānas.
Kā tas notika patiesībā
70.gadu beigās Afganistānas kaimiņi ar ASV atbalstu centās sadalīt valsti ietekmes zonās. Amerikāņi ar ieročiem un naudu atbalstīja afgāņu dumpiniekus.
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza PSRS palīdzību, un 1979.gadā Maskava nolēma ievest bruņotos spēkus draudzīgās valsts teritorijā. Deviņus gadus ilgā padomju karavīru klātbūtne deva iespēju nostiprināt varu Kabulā, palīdzēt ekonomikai. Tālāk valsts varēja risināt savas problēmas pati. Uz Ženēvas vienošanās pamata padomju spēki atgriezās dzimtenē 1989.gada februārī.
Karš Afganistānā nav beidzies. ASV un vairākas arābu valstis joprojām finansēja kaujinieku nometnes Pakistānā. Valdību gāza lauka komandieri, taču pēc tam viņus sakāva teroristiskā kustība "Taliban"*. Uz ilgiem gadiem Afganistānā ieradās ASV un to sabiedrotie, taču 17 gadus ilgās amerikāņu klātbūtnes laikā valsts aizvien dziļāk grimst haosā.
* – teroristisks grupējums, aizliegts Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.