RĪGA, 26. jūlijs – Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Kustība "Tautas varas fronte" vāc parakstus, lai iniciētu referendumu ar diviem jautājumiem.
Pirmais – jāatceļ nodoklis vienīgajam mājoklim. Šāda nodokļa daudzās valstīs nav, taču Latvijā ir bijuši gadījumi, kad cilvēkam par ar viena eiro parādu par mājokli ierēdņi ir draudējuši konfiscēt nekustamo īpašumu. Iznāk tā: cilvēks iziet pensijā, viņam samazinās ienākumi – un viņam nākas šķirties no dzīvokļa vai mājas.
Otrā iniciatīva – tautas tiesību nostiprināšana likumdošanā ar referendumu palīdzību vai citos veidos. Šobrīd, pēc viena no "Tautas varas frontes" līderiem Valentīna Jeremejeva sacītā, Latvijas iedzīvotājiem nav reālas iespējas uzstāties ar savu iniciatīvu un ietekmēt likumdošanu.
"Es šeit runāju par pašu referenduma iniciēšanas sistēmu. Normālā valstī, lai tas notiktu, vienai vai citai organizācijai jāsavāc 9-10 tūkstoši iedzīvotāju parakstu – un tad process tiks palaist. Bet Latvijā ir jāsavāc 150 tūkstoši. Tātad, ņemot vērā svētkus un brīvdienas, aktīvistiem dienā jāsavāc, vidēji, 700 paraksti vesela gada garumā. Tas, kā jūs saprotat, ir absolūti nereāli.
Protams, valdošie politiķi noteikuši šādu skaitli nebūt ne nejauši, pasargājot sevi no jebkāda veida referendumiem.
Mēs, piemēram, tagad titāniskiem spēkiem vācam parakstus. Portālā latvija.lv ir divas mūsu iniciatīvas," saka Sputnik Valentīns Jeremejevs.
Taču, norāda sarunbiedrs, kad sistēmai pašai kaut kas ir vajadzīgs, valsts viegli tērē milzīgus budžeta līdzekļus – no nodokļu maksātāju kabatām, lai visiem spēkiem virzītu šīs idejas. Tieši tā rīkojās, kad Latvija gatavojās iestāties ES un NATO, kā arī nacionālā valūtas – lata – atcelšanai, jo tieši ierēdņiem pirmām kārtām bija nepieciešams eiro.
Ierēdnis sev nedarīs sliktu
"Tautas varas fronte" šobrīd aktīvi uzstājas sociālajos tīklos un mītiņos par to, lai netiek palielināta minimālā alga, bet gan, lai pirmām kārtām paceļ ar nodokļiem neapliekamo minimumu, turklāt – ievērojami.
Jāsaka, ka visskaļāk minimālās algas palielināšanu prasa Jāņa Bordāna Jaunā konservatīvā partija, kura vienmēr pirmā uzstājas "par ierēdni". Te pat esošais Bordāna politiskais oponents ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (no "Kam pieder valsts?" – KPV LV) saka, ka jāsāk ir nevis ar to, bet gan ar neapliekamā minimuma pacelšanu. Tiesa, šī pretruna partijām radās attiecīgi nesen – kopš krīzes sākuma valdošajā koalīcijā. Pēc tam viņi visticamāk vienosies, savukārt tauta tiem, pēc Valentīna Jeremejeva domām, ir tikai maiņas monēta.
Daudzi nesaprot principiālu atšķirību starp minimālā algas palielinājumu un ar nodokļiem neapliekamā minimuma pacelšanu.
"Šobrīd valdībai par jebkādu cenu ir jāuzlabo IKP rādītāji. Kā tas ir iespējams ar mūsu vājo ekonomiku? Piemēram, var palielināt zemes kadastrālo vērtību. Un tad maksās visi! Un drīz to paaugstinās.
Vēl var palielināt ierēdņu algas – tas notiks automātiski (kā saka, "tīri tehniski") pateicoties tam, ka tiks palielināta minimālā alga. Tādēļ tagad ierēdņi, iegūstot Bordāna atbalstu, arī cenšas panākt minimālās algas palielinājumu.
Tas, protams, netiek darīts privātā sektora, bet gan valsts sektora labā. Maz kurš zina, ka visas ierēdņu algas "veidojas" no minimālās algas, no tās aprēķina gan prēmijas, gan jebkādus sodus, gan valsts iepirkumus, gan daudz ko citu," uzskaita Valentīns Jeremejevs.
Nepanesams nodokļu slogs
Ja politiķi patiešām domātu par tautu, viņi paaugstinātu ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Lieta tāda, ka neapliekamais minimums palielina iedzīvotāju reālos ienākumus – un to labklājību. Par neapliekamā minimuma palielināšanas nepieciešamību jau sen runā teju visi privātā sektora pārstāvji. Taču ierēdņi to nevēlas darīt, jo neapliekamā minimuma paaugstināšana nekādā veidā neietekmēs viņus pašus.
Cilvēkiem, kuri strādā privātajā sektorā, no minimālās algas palielināšanas nekļūs ne siltāk, ne aukstāk. Piemēram, daudzās firmās cilvēki oficiāli nemaz nesaņem šo minimālo algu, jo darba devējam tas nav izdevīgi: viņš pārskaita, teiksim, 80 eiro uz karti, bet pārējo summu izsniedz skaidrā naudā "uz rokām".
"Uzņēmēji šodien nevar tikt galā ar nodokļu slogu. Viņus ar varu iedzen tā dēvētajā "pelēkajā zonā". Un tālāk sākas izdzīvošanas spēle. Vai nu biznesmeni izskaitļos Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki un apliks ar naudas sodiem, vai nu viņš veiksmīgi izvairīsies no nodokļu inspektoriem.
Bet ja uzņēmēju spiež strādāt "caurspīdīgi", tad viņš automātiski gatavojas biznesa likvidēšanai Latvijā. Šādi gadījumi valstī tagad ir mērāmi nevis simtos, bet gan desmitos tūkstošos," uzsver sarunbiedrs.
Operācija: piebeigt vietējo biznesu
Pēc Valentīna Jeremejeva domām, tagad vietējie biznesmeņi vienkārši nav konkurētspējīgi ar lielām starptautiskām kompānijām, kuras strādā Latvijā ar samazinātām nodokļu likmēm:
"Iznāk, ka no lielajiem un bagātajiem valsts ņem mazāk, atvieglojot viņiem biznesu, savukārt no vietēja ražotāja noplēš pa pilno, nožņaudzot viņu.
Nav grūti saprast, kā dēļ valstī ir šāda nodokļu politika – tieši ārzemju kompāniju piesaistīšanai un vietējā biznesa likvidēšanai. Un ja Latvijā paaugstinātu neapliekamo minimumu, tas kļūtu kaut vai par niecīgu atbalstu vietējiem uzņēmējiem.
Taču pagaidām valsts vienīgi turpina zaudēt cilvēkus. Vietējie uzņēmēji varbūt arī būtu priecīgi maksāt šeit tikpat daudz, kā, piemēram, Īrijas biznesmeņi, taču viņi nav spējīgi nodokļu sistēmas dēļ. Un šādas politikas dēļ Latvijas iedzīvotāji bēg peļņas meklējumos uz pasaules bagātajām valstīm. Un pēc tam vietējie biznesmeņi saskaras ar problēmu – nevar atrast strādniekus.
Taču lielās ārzemju kompānijas necieš (tās, ja kas, var novirzīt personālu no Lietuvas vai Polijas, jo visur maksā aptuveni vienādi). Necieš arī valsts sektors, jo tur savādāk aprēķina naudas ienākumus – no visiem pārējiem valstī, tostarp – no privātuzņēmumiem, kuri vaid un iet bojā," saka Valentīns Jeremejevs.