Pēc Nura Muhameda Taraki novākšanas Afganistānas premjerministrs Hafizulla Amins turpināja lūgt Padomju Savienībai militāru palīdzību. Formāli šie lūgumi kļuva par karaspēka ievešanas iemeslu.
Hafizulla Amins izvērsa plašas represijas ne tikai pret bruņotajiem islāmistiem, bet arī pret Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas locekļiem un karavīriem, uz kuriem balstījās Taraki. Maskavu pārsteidza Taraki nežēlīgā slepkavība, un tika pieņemts lēmums likvidēt Aminu.
Situāciju Afganistānā sarežģīja tas, ka ASV sniedza finansiālu atbalstu islāmistu dumpiniekiem un apmācīja viņus – tā bija viena no dārgākajām un ilgākajām ASV slepenajām operācijām. 14 gadus amerikāņi ik gadus piegādāja dušmaņiem aptuveni 65 tonnas ieroču gadā. Baltais nams baidījās, ka caur Afganistānu un Pakistānu PSRS varētu nokļūt pie Indijas okeāna, un nesaprata, ka padomju vadību visvairāk satrauca plašais pilsoņu karš pie valsts robežām.
Padomju karaspēks šķērsoja Afganistānas robežu 25.decembrī pl. 15:00 pēc Maskavas laika. Maskava cerēja, ka operācija ilgs aptuveni dažus mēnešus.
27.decembrī vairāk nekā 700 karavīri afgāņu formastērpos triecienā ieņēma Tadžbeka pili Kabulas rajonā un likvidēja Aminu.
Par Afganistānas vadītāju kļuva Babraks Karmels. Šis politiķis nebija izpelnījies plašu atbalstu un nespēja efektīvi īstenot savus lēmumus.
Padomju spēku ievešana turpinājās – viņi apsargāja svarīgus transporta objektus un nodrošināja kravu drošību.
Rietumvalstis nosodīja PSRS iejaukšanos Afganistānā, lai arī pirms tam ļoti vāji reaģēja gan pēc Aprīļa revolūcijas, gan Taraki slepkavības. ASV izstrādāja Kārtera doktrīnu, kas ietvēra politiskās un ekonomiskās ietekmes pasākumus uz padomju valdības politiku.
Padomju spēku ievešanas rezultātā vairāk nekā 50 valstis nolēma boikotēt 1980.gada Olimpiskās spēles Maskavā. Atbildei sociālistiskā bloka valstis ignorēja 1984.gada Olimpiskās spēles Lonsandželosā.
Situācija PSRS un ASV attiecībās uzlabojās tikai vēlāk, kad 1985.gadā pie varas nāca Mihails Gorbačovs.
1985.gada pavasarī padomju spēki pārtrauca aktīvu karadarbību un turpmāk tikai atbalstīja Afganistānas armiju.
Babraks Karmels atkāpās no amata 1987.gadā sliktā veselības stāvokļa dēļ. Afganistānas jaunais prezidents Muhameds Nadžibulla bija stingri apņēmies pārtraukt asinsizliešanu.
Kā tas notika patiesībā
70.gadu beigās Afganistānas kaimiņi ar ASV atbalstu centās sadalīt valsti ietekmes zonās. Amerikāņi ar ieročiem un naudu atbalstīja afgāņu dumpiniekus.
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza PSRS palīdzību, un 1979.gadā Maskava nolēma ievest bruņotos spēkus draudzīgās valsts teritorijā. Deviņus gadus ilgā padomju karavīru klātbūtne deva iespēju nostiprināt varu Kabulā, palīdzēt ekonomikai. Tālāk valsts varēja risināt savas problēmas pati. Uz Ženēvas vienošanās pamata padomju spēki atgriezās dzimtenē 1989.gada februārī.
Karš Afganistānā nav beidzies. ASV un vairākas arābu valstis joprojām finansēja kaujinieku nometnes Pakistānā. Valdību gāza lauka komandieri, taču pēc tam viņus sakāva teroristiskā kustība "Taliban"*. Uz ilgiem gadiem Afganistānā ieradās ASV un to sabiedrotie, taču 17 gadus ilgās amerikāņu klātbūtnes laikā valsts aizvien dziļāk grimst haosā.
* – teroristisks grupējums, aizliegts Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.