RĪGA, 14. jūlijs – Sputnik. Krievu zinātnieki plāno kosmisku misiju uz Venēru. Turpinās diskusijas ar kolēģiem no ASV par orbitālā satelīta un nosēšanās stacijas iespējamo arhitektūru. Skarbajos apstākļos uz planētas virsmas iekārtas spēs darboties tikai dažas dienas vai pat stundas. Par to, kā tiks organizēta ekspedīcija un kādus uzdevumus tai jārisina – portālā RIA Novosti stāsta Tatjana Pičugina.
Nedraudzīgā dvīņumāsa
Venēra ir Zemes tuvākā kaimiņiene Saules sistēmā. Tā ir ļoti līdzīga izmēru, blīvuma, ķīmiskā sastāva ziņā. Zinātnieki uzskata, ka abi debesu ķermeņi veidojušies vienā protoplanētas diska daļā.
XVII gs. Venēru teleskopā novēroja Galilejs. 1761.gadā Lomonosovs atklāja, ka uz Venēras ir atmosfēra, kad planēta šķērsoja Saules disku, un pieļāva, ka tā ir apdzīvojama.
Vēl XX gs. vidū valdīja uzskats, ka apstākļi uz Venēras virsmas līdzinās Zemes apstākļiem, tikai tur ir augstāka temperatūra, jo planēta atrodas tuvāk Saulei. Tādu Venēru iztērojās brāļi Strugacki romānā "Ugunīgo mākoņu valstībā".
Padomju Savienība pirmā pasaulē palaida aparātu uz Venēru. Tas notika 1961.gada 12.februārī, tikai divus mēnešus pirms Jurija Gagarina lidojuma. Tomēr inženieri kļūdījās, un zonde palidoja garām planētai simt tūkstošu kilometru attālumā. Tikai ceturtais mēģinājums izrādījās veiksmīgs – aparāts "Venēra 4" iegāja planētas atmosfērā. Tālāk sakari ar to pārtrūka.
Tolaik zinātnieki nepareizi vērtēja apstākļus uz virsmas, tāpēc pirmie attēli no turienes tika saņemti tikai 1970.gadā – tos sūtīja "Venēra 7". Aparāts noraidīja datus tikai 53 minūtes, no tām divdesmit minūtes – no planētas.
PSRS nosūtīja uz Venēru 18 aparātus, no kuriem desmit sekmīgi nosēdās. Ne velti Venēra iedēvēta par Krievu planētu. Pēdējie tur strādāja starpplanētu staciju "Vega 1" un "Vega 2" nosēšanās moduļi pa ceļam uz Halleja komētu 1985.gadā. Kopš tā laika neviens kosmiskais aparāts nav nosēdies uz Zemes "dvīņu māsas" virsmas.
Venēras elle
Uz Venēras virsmas ir dzīvībai neizturami apstākļi: temperatūra sasniedz gandrīz piecsimt grādus pēc Celsija skalas, spiediens – kā okeāna dzīlēs, 90 atmosfēras. Tādu siltumnīcas efektu rada blīvā atmosfēra, ko par 97% veido ogļskābā gāze. Šo faktoru ietemē, ieskaitot ķīmiski agresīvo vidi, Zemes tehnika ātri iet bojā. Darbspējas rekordu demonstrēja aparārs "Venēra 13", kas noraidīja informāciju 127 minūtes.
Padomju aparātu dati, kā arī vēlākās orbitālās misijas deva virspusēju iespaidu par Venēras pasauli. To klāj 100 kilometrus bieza indīga atmosfēra ar nelieliem slāpekļa piejaukumiem un biezs sērskābes mākoņu slānis.
Atmosfēras augšējos slāņos valda viesulis, kas griežas ar ātrumu 100 m/s. Pie virsmas vējš noklust līdz vienam metram sekundē. Mākoņainās debesis caurauž elektriskās izlādes. Ūdens nav.
Venēras virsmu klāj biezs bazalta slānis. Reljefu pārsvarā veido plato un līdzenumi ar vagām, "kroņiem", lavas upēm un citām vulkāniskās aktivitātes formām. Starp tām ir teseri, senākās zonas. Planetologi uzskata, ka tie līdzinās kristāliskajai pamatnei, kas veido Zemes kontinentus. Meteorītu krāteri uz Venēras ir reti. Tas liecina par neseniem, no ģeoloģiskā viedokļa, lavas izvirdumiem. Toties ir vulkāni, un zinātnieki uzskata, ka daži no tiem varētu būt aktīvi.
Pētījumi jāveic ātri
Krievijas zinātnieki jau 2000.gadu sākumā iecerēja atsākt Krievu planētas pētījumus. Jaunā misija iedēvēta par "Venera D". 2015.gadā darbā pie projekta tika iesaistīti kolēģi no NASA — viņiem pieejami elektronikas izstrādājumi no gallija arsenīda, kas iztur temperatūru līdz 350 grādiem.
Rit darbs pie vēl izturīgākiem izstrādājumiem uz krama karbīda bāzes (iztur 700 grādus), taču šis novirziens vēl nav pietiekami attīstīts.
Zinātnieki no Krievijas Zinātņu akadēmijas Kosmisko pētījumu institūta vērtē: ja izmantot nolaižamo moduli ar titāna korpusu, termoaizsardzību, termoizolāciju, pret augstu temperatūru noturīgu elektroniku, iekārtas spēs strādāt uz planētas virsmas līdz 50 Zemes diennaktīm.
Logs uz Zemes pagātni un nākotni
Mūsdienās Venēras pētījumi ir ārkārtīgi aktuāli. Daži pētnieki uzskata, ka planēta demonstrē, ko spēj nodarīt spēcīgs siltumnīcas efekts. Domājams, dažus gadsimtus vēlāk tāds liktenis gaida arī Zemi, ja atmosfērā augs ogļskābās gāzes koncentrācija. Atminot kaimiņu planētas noslēpumus, pētnieki cer atrast risinājumu Zemes klimata pārmaiņu problēmām.
Venēras virsma slēpj Zemes grupas planētu izcelsmes noslēpuma atslēgu, kas vēl joprojām nav atklāts. Mūsu kaimiņiene ir tikai mazliet lielāka un masīvāka, taču kāpēc tik lielā mērā atšķiras to ģeoloģiskā vēsture? Kāpēc Venērai nav sava magnētiskā lauka?
Zinātnieki uzskata, ka reiz uz planētas bija ūdens, iespējams, pat okeāni, taču pēc tam tas iztvaikoja. Nav zināms, kāpēc tā noticis. Un galvenā mīkla – kāpēc Venēra pārvērtusies par nokaitētu akmeņainu un nedzīvu tuksnesi? Kāpēc tās virsma, atmosfēra un klimats tik ļoti atšķiras no apstākļiem uz Zemes?
Planetologus interesē, vai uz planētas darbojas vulkāni, vai tā ir seismiska, kā atmosfēru ietekmē zibeņi, kāds ir atmosfēras superrotācijas iemesls, kāds ir mākoņu sastāvs, planētas siltuma līdzsvars, kalnu iežu struktūra un sastāvs.
Uz daudziem jautājumiem nav iespējams atbildēt, pētot Venēru no Zemes un pat no orbītas. Atbildes ir rodamas uz planētas virsmas.
Krievijas Zinātņu akadēmijas Vernardska vārdā nosauktais Ģeoķīmijas un analītiskās ķīmijas institūta un KZA Keldiša Lietišķās matemātikas institūta zinātnieki izraudzījušies divus desmitus perspektīvu nosēšanās vietu uz Venēras. Tās ir elipses trīssimt kilometru diametrā. Mazāk nevar – aparāta nolaišanās ir "akla", to nav iespējams notēmēt precīzi. No tehniskā viedokļa visizdevīgāk ir nosēsties uz gludajiem vulkāniskajiem līdzenumiem. Viens no interesantākajiem ir rajons ap Jermolova krāteri.
Nākamās misijas sastāvā ir orbitālais modulis, mazais orbitālais satelīts, "Venera-Vega" tipa nosēšanās modulis, izturīga stacija darbam uz virsmas un divi aerostati ar nometamām zondēm mākoņu un zem mākoņiem esošā slāņa pētīšanai. Tos izstrādā Lavočkina zinātniskā ražošanas apvienība.