Pēc Saura (aprīļa) revolūcijas 1978.gadā Afanistānas Demokrātiskās Republikas jaunā vara bija spiesta visiem spēkiem cīnīties ar bruņoto opozīciju, lai noturētu varu Kabulā.
1979.gada martā ar Islāma revolūcijas sargu palīdzību no kaimiņu Irānas uzliesmoja sacelšanās Geratas pilsētā Afganistānas ziemeļrietumos. Ja tā kristu, apdraudēta būtu Kabula, un valdība ar premjerministru Nuru Muhamedu Taraki priekšgalā vērsās pie Padomju Savienības ar lūgumu palīdzēt.
Taraki, Maskavas valsts universitātes absolvents stājās Afganistānas Ministru prezidenta postenī pēc Saura revolūcijas un pieņēma lēmumu izveidot sociālistisku valsti ar propadomisku orientāciju. Daži iedzīvotāju slāņi uztvēra Taraki reformas ar neizpratni, jo spēcīgais spiediens pret islāmu viņiem šķita nedabisks. Pirmo no daudzajiem palīdzības lūgumiem Padomju Savienība noraidīja – valdība nevēlējās iesaistīties karā.
Dumpi Geratā izdevās apspiest, taču situācija bija saspringta. Amerikāņi atbalstīja dumpiniekus – sponsorēja un apmācīja modžahedus. Vēlāk ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis teiks, ka isāmistu atbalsts bija "spīdoša ideja", kas ļāvusi "ievilināt krievus Afganistānas slazdā".
Par amerikāņu naudu sagatavoto modžahedu augošā spiediena fonā Afganistānas valdošajā elitē saasinājās cīņa par varu.
1979.gada septembrī premjerministrs Hafizulla Amins atstādināja Taraki no amata. Taraki tika nogalināts. Valstī sākās masveida represijas pret viņa piekritējiem.
Vienlaikus islāmisti turpināja uzbrukumu. VDK saņēma ziņas par Amina sakariem ar CIP. Padomju valdība nolēma gāzt Aminu un viņa vietā iecelt Babraku Karmalu, kam bija jānodrošina stabilitāte valstī un jāmaina spēku proporcija PSRS labā. 1979.gada 12.decembrī tika pieņems lēmums par padomju bruņoto spēku ievešanu Afganistānā.
Kā tas notika patiesībā
70.gadu beigās Afganistānas kaimiņi ar ASV atbalstu centās sadalīt valsti ietekmes zonās. Amerikāņi ar ieročiem un naudu atbalstīja afgāņu dumpiniekus.
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza PSRS palīdzību, un 1979.gadā Maskava nolēma ievest bruņotos spēkus draudzīgās valsts teritorijā. Deviņus gadus ilgā padomju karavīru klātbūtne deva iespēju nostiprināt varu Kabulā, palīdzēt ekonomikai. Tālāk valsts varēja risinat savas problēmas pati. Uz Ženēvas vienošanās pamata padomju spēki atgriezās dzimtenē 1989.gada februārī.
Karš Afganistānā nav beidzies. ASV un vairākas arābu valstis joprojām finansēja kaujinieku nometnes Pakistānā. Valdību gāza lauka komandieri, taču pēc tam viņus sakāva teroristiskā kustība "Taliban"*. Uz ilgiem gadiem Afganistānā ieradās ASV un to sabiedrotie, taču 17 gadus ilgās amerikāņu klātbūtnes laikā valsts aizvien dziļāk grimst haosā.
* – teroristisks grupējums, aizliegts Krievijā un vairākās citās pasaules valstīs.