RĪGA, 30. jūnijs – Sputnik. Eiropas Enerģētikas politika arvien biežāk saistās ar Baltijas jūras reģionu, raksta Euractiv.
Katrai no deviņām Baltijas jūras valstīm ir savi lieli enerģētikas plāni. Gāzesvada "Ziemeļu straume 2" projekts dominēja reģiona enerģētikas darba kārtībā kopš tā ieceres brīža, taču Baltijas jūra spēj piedāvāt vairāk nekā gāzesvadus.
Vējš no jūras
Baltijas jūra var kļūt par "tīras" enerģijas avotu visām deviņām valstīm: jūra ir diezgan sekla, salīdzinot ar lielāku un nemierīgāku Ziemeļjūru, laikapstākļi Baltijas jūrā ir stabilāki, vēja ātrums optimāls, savukārt vēja ģeneratorus var būvēt tuvu krastam, kas ļaus ietaupīt līdzekļus to izbūvē un apkalpošanā.
Saskaņā ar asociācijas WindEurope datiem, līdz 2030. gadam Baltijas jūrā var tikt uzstādīti vēja ģeneratori ar kopējo jaudu no 9 GW līdz 14 GW, tad enerģijas ražošanas ziņā tā būs pielīdzināma Ziemeļjūrai.
Tiesa, ne visas reģiona valstis tam ir gatavas: kamēr Dānija, Somija, Vācija, Polija un Zviedrija jau investē piekrastes vēja elektrostacijās, Baltijas valstis ir piesardzīgas.
Somija atvēra savu pirmo vēja parku 2017. gada septembrī. Šī gada aprīlī Vācija atvēra lielāko vēja parku Baltijas jūrā, kur 60 turbīnas jau ražo 385 MW. Nākamgad Igaunija saņems 1700 MW no vēja enerģijas, bet Latvijā un Lietuvā nav nedz vēja parku Baltijas jūrā, nedz politiskās gribas tos būvēt.
Polija sākusi izsniegt atļaujas vēja parku izbūvei Baltijas jūrā jau 2012. gadā, taču neviens projekts pagaidām nav pabeigts. Monika Moravecka, PGE Baltica, Polijas lielākās enerģētikas kompānijas vienības, vadītāja, apgalvo, ka tā ir stratēģiska aizkavēšanās.
"Mēs esam pieņēmuši saprātīgu lēmumu nesteigties ar investīcijām un sagaidīt, kamēr tehniskais progress samazinās piekrastes vēja elektrostaciju izmaksas līdz līmenim, kurš būs pieņemams Polijas nodokļu maksātājiem," saka viņa.
Pēc viņas teiktā, PGE ir atļaujas trīs piekrastes vēja elektrostaciju būvniecībai, un divās vietās turbīnas tiks pievienotas elektrotīklam 2025. vai 2026. gadā.
Galvenais šķērslis šāda veida projektu ceļā ir kaitējumi apkārtējai videi. Moravecka atzīst, ka vēju fermas "ietekmē jūras vidi gan būvniecības, gan ekspluatācijas laikā", taču atzīst, ka kompānija vēlas rast iespēju minimizēt kaitējumu.
Polijai ir vairāki iemesli tiekties pēc "tīras" enerģijas izstrādes, un galvenais no tiem ir tiekšanās līdz 2020. gadam panākt 15% enerģijas ieguvi no atjaunojamiem avotiem. Pagaidām Polija nespēj sasniegt šo mērķi un, lai izvairītos no lieliem sodiem, tai nāksies pirkt kvotas citās valstīs.
Pirmā šādu iespēju izmantoja Luksemburga 2017. gadā – tā samaksāja Lietuvai, kura jau tobrīd sasniedza 2020. gada mērķus, 10 miljonus eiro. Igaunija cer, ka šāda veida darījums palīdzēs tai finansēt vēja parku celtniecību.
Enerģētikas sala
Baltijas valstu elektrotīkli joprojām ir sinhronizēti ar Krievijas un Baltkrievijas tīkliem, taču ES cītīgi strādā pie tā, lai "atķēdētu" Latviju, Lietuvu un Igauniju no austrumiem un integrētu tās Rietumos. ES jau ir savienojusi šīs valstis ar Somiju, Poliju un Zviedriju ar Eiropas fondu apmaksātiem elektroenerģijas savienojumiem, un tagad grasās pāriet pie nākošās procesa fāzes.
Martā ES piešķīra vairāk nekā 300 miljonus eiro, kuriem jāsedz 75% investīciju izmaksu, kuras nepieciešamas pirmās desinhronizācijas fāzes noslēgšanai. Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers, Baltijas valstu līderi un Polijas līderis parakstīja "ceļu karti", kurai jāpieliek punkts Baltijas valstu "enerģētikas salas" statusam.
Darbi ir jāpabeidz līdz 2025. gadam.