RĪGA, 20. jūnijs — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Jaunais Rīgas mērs Dainis Turlais intervijā Sputnik Latvija paskaidroja, kāpēc iebilst pret Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Politiķis pastāstīja, kāds būs 2020. gada 9. maijs Rīgā, ja viņš saglabās savu posteni – pirmais 9. maijs pēc Nila Ušakova aiziešanas, kurš ik gadus Uzvaras dienā nolika ziedus pie monumenta.
- Saeima ir atbalstīja petīciju par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā. Kāda ir jūsu attieksme pret to?
- Būtu ļoti primitīvi, ja mēs visu ierobežotu ar pieminekli Pārdaugavā. Pastāv ne tikai 9. maija lomas vēsturiskā izpratne jau kopš padomju laikiem, bet arī emocionālie pārdzīvojumi, ir cilvēki, kuri pārdzīvojuši visas kara šausmas. Tas taču ir karš, nevis partiju batālijas par varu. Tas ir svarīgāk, daudz dziļāk.
Esmu bijis trijos pasākumos, kas veltīti 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņai, un domāju, ka nebūtu iespējams cilvēkiem, kuri nāca uz šiem pasākumiem, piedāvāt pulcēties 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa un priecāties. Taču ir vēsturiski fakti: cilvēki ziedoja dzīvības, lēja asinis, karoja pret fašismu. To darīja visas tautas, kas tolaik bija Padomju Savienības sastāvā, arī latvieši. starp citu, 201.latviešu divīziju, kas pirmo reizi PSRS tika veidota pēc nacionalitātes, pirmo Padomju Savienībā sāka dēvēt par 43. Gvardes latviešu divīziju. Es nevaru apgalvot, ka šī vēstures lappuse ir neinteresanta, neatbilst kaut kādai šodienas konjunktūrai, jo tā neuzskatu.
Jā, toreiz gāja kaujā ar saucienu "Par dzimteni, par Staļinu!" Taču šodien Pārdaugavā neviens neslavina Staļinu – tur piemin bojāgājušos, atceras pulka biedrus no vēl dzīvo vidus. Cik tad viņu ir palicis? Domāju, ka šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņus atcerētos – tos, kuri cīnījās un gāja bojā, kas palika dzīvs, lai viņiem paustu cieņu.
Protams, pats piemineklis ir betona monuments. Kāds diskutēs par tā māksliniecisko vērtību. Es neesmu eksperts, nevaru par to spriest, taču uzskatu, ka piemineklim ir nozīme, lai cilvēki atcerētos, par ko ir runa, un paustu savu attieksmi pret notikumu, nevis pret akmeni. Runājot pat praktiskām lietām, pieminekļa likteni, jāsaka, ka tas nav Rīgas rokās – par to noslēgts starpvalstu līgums Latvijas un Krievijas starpā par pieminekļu statusu, kas regulē visus lēmumus.
- Kad jūs iecēla mēra postenī, daži eksperti rakstīja, ka 9. maija svinēšanas laiki pie Uzvaras pieminekļa ir beigušies ar Ušakova aiziešanu. Nebūs vairs tautas svētku, arī jūs tur nekad neesat bijis šajā dienā.
- Kāpēc tad tā? Es turp gāju, kad biju Latvijas armijas komandieris. Toreiz tur tāpat notika pasākumi, taču nebija tādas polarizācijas sabiedrībā. 16. martā pie Brīvības pieminekļa neviens nepulcējās. Neviens neaizliedza, taču šī diena netika svinēta, bet pasākumi 9. maijā Pārdaugavā bija vienmēr.
Diemžēl tauta Latvijā ir nokļuvusi starp tādiem vēsturiskajiem dzirnakmeņiem, ka es pats pazīstu lielu skaitu ģimeņu, kurās tēvs, dēls, brālis bija dažādās frontes pusēs. Tas, kas, teiksim, Maskavā šķiet pilnīgi nesaprotams: "Kā viņi sveicinās ar tiem, kuri cīnījās otrā pusē?", mums šķiet normāli. Ja mēs teiktu, ka visi, kas bija Latvijā 1941. gadā, vēlējās nokļūt Sarkanajā armijā, mēs melotu. Tieši tāpat, kā teik, ka pēc vāciešu okupācijas sākuma Latvijā, visi būtu gribējuši pakarot tajā pusē. Kā vienus ņēma vienā armijā, tā pārējos – otrā, bet pēc tam sūtīja kaujā. Protams, kāds varbūt arī pats gribēja karot tajā vai citā pusē. Tagad problēma ir cita: kā atzīt faktu, ka tā bija, pieņemt to un nenosodīt.
Pat globālā mērogā: ASV palīdzēja karot pret fašismu, taču nevajag aizmirst, ka prezidents Franklins Rūzvelts, uzstājoties Kongresā, teica, ka jāpaskatās, kā karš pavērsīsies. Ja Vācijai un tās sabiedrotajiem sekmēsies, un tā mēģinās iekarot visu Eiropu, Amerika palīdzētu Padomju Savienība, ja notiktu otrādi, ASV palīdzētu Vācijai. Tas taču ierakstīts Kongresa protokolos, tas nav izdomāts. Taču tāda ir lielā politika. Ko tad tagad – mēs nosodīsim tos, kuri frontē lēja asinis? Problēma ir tā, ka cilvēki Latvijā svārstās kopā ar politiskajām tendencēm. Grūti ir sevi pārvarēt un piedot viens otram.
- Pieņemsim, 20. jūnijā deputātu vairākums izteiks jums uzticību, un jūs paliksiet Rīgas mēra postenī. Kāds būs 9. maijs nākamgad?
- Es teikšu tā: mums, sabiedrībai ir jāatzīst, cik nozīmīgi ir godāt tos, kuri cīnījās pret fašismu. Tolaik tas bija svarīgs uzdevums, izdzīvošanas uzdevums. Daži tagad saka: "Ja mēs būtu bijuši tajā pusē, tas būtu pareizi." Taču es atgādināšu: neviens vēsturnieks nav Hitlera plānos atradis, ka viņa uzvaras gadījumā šajā vietā būtu Latvijas valsts. Arī tas ir jāpatur prātā, un tas ir jāstāsta.
Es saskāros ar dīvainu situāciju: maijā mani intervēja cilvēki, kuri absolvējuši sākumskolu, vidusskolu un augstskolu jau neatkarīgās Latvijas laikā. Viņi nespēja paskaidrot, kāpēc vieni saka – Lielais Tēvijas karš, bet citi – Otrais pasaules karš, nezināja, kāda ir starpība, kad karš vispār sākās. Ko tad lai saka par vēl jaunāku paaudzi, kas viņiem ir galvās? Varbūt par to vajadzētu runāt vairāk, skaidrot, izglītot, nevis karot ar pieminekļiem. Tas būtu drosmīgāk un godīgāk. Taču negarantē deputāta vietu nākamā sasaukuma vēlēšanās.