RĪGA, 17. maijs — Sputnik, Nataļja Aleksejeva. "Ušakova ēras beigas" – tā Latvijas lielākie mārketinga mediji tagad raksta par to, kas notiek ap partiju "Saskaņa".
Nemaz negribas pašai tapt par vienu no "Saskaņas" kapa racējiem, taču tieši tāpat kā mums visiem labi pazīstamas filmas varoņi iet uz pirti Vecgada vakarā, es pavasarī tradicionāli braucu un zoodārzu. Vajag taču nosvinēt pavasara sezonas sākumu.
Jāsaka gan, ka zoodārzs pilsētā – tas ir luksuss. Daudzās pilsētās un pat valstīs nav sava zooloģiskā dārza. Mums Rīgā ir paveicies. Kopš bērnības man kļūst vieglāk ap sirdi, kad staigāju pa zoodārzu.
Norobežojos no visas pasaules un pati savām problēmām, kamēr skatos uz dzīvniekiem. Aizejot no šejienes, esmu mierīga un jūtos tīra. Normāla atpūta. Tā nu arī tagad gāju uz zoodārzu meklēt mieru. Bet šogad viss ir pavisam citādi.
Pie kā vainīgi dzīvnieki?
Pirmais aploks – roņi. Viņiem viss ir kārtībā: kustas, nirst, apmierināti. Labajā pusē – flamingo. Cik daudzi tika atvesti uz mūsu zoodārzu? 50? 60? Laikam jau cipars nav no gaisa grābts.
Kāds taču plānoja skaisto putnu dzīvi pie mums. Kāpēc tagad viņu ir tik maz? Kur viņi pazuduši? Miruši... Jaunā paaudze ir pārpalikums, un koeficients iedveš šausmas. Četri flamingo!!! Arī aploks ir nožēlojams. Ceru, tuvāk vasarai to atsvaidzinās, lai arī tam ir grūti noticēt.
Lauku sēta ir drūma vieta. Bērni un vecāki vairs nedrīkst glaudīt mājdzīvniekus kā agrāk. Aizliegts! Kas tur tik ļauns, ja bērns noglaudīs aitiņu? Nē, dzīvniekus drīkst tikai apskatīt, gluži kā televizorā vai kino. Paldies jau par to, ka žogā nav palaista strāva. Šajā sezonā lauku sēta sagādāja vilšanos.
Pēc tam piegāju pie begemotu mājas. Begemotiem patīk netīrs ūdens? Ar netīro ūdeni viss ir kārtībā. šausmas sagādā nevis hipopotami, bet gan mājas sienas. Ne tikai noplukušas vien, tā ir netīras. Protams, begemotiem ir vienalga, taču ir nepatīkami atrasties tik neglītā telpā.
Varbūt darbinieki ziemā ar elpu silda salstošos dzīvniekus, tāpēc nevar organizēt kosmētisko remontu? Varbūt ir kāds ticamāks iemesls, kas skaidro, kāpēc tik noplucis viss, kas krīt acīs? Putnu būri ir tukši – vieni vienīgi stiepļu tīkli un pa jumtu ložņā melns kaķītis. Vai viņš būtu noķēris putnus? Spriežot pēc plāksnītēm, palicis grifs un viņa radinieki, kuri spēj stāties pretī ne tikai kaķim. Reiz te bija lielie papagaiļi. Kur visi palikuši! Au-u-ū!
Krokodili un žirafes jūtas labi, pie viņiem viss ir kārtībā. Aploki izbūvēti jau pasen, taču vēl joprojām izskatās kā jauni. Tātad apkopti ir tikai noteikti dzīvnieki? Pie kā vainīgi pārējie?
Aplokos iznākušie kamieļi izskatās tik noplukuši, ka gribas pašai iekārtoties darbā un nomazgāt viņus. Aizkustināja mazais nobarotais ponijs, tik jauks, tik miermīlīgs, tik paklausīgs, ka pie viņa nostāvēju visilgāk. Rešņuka samudžinātajās krēpītēs bija ieķēries salmiņš, zirdziņš izskatījās tik skumīgs, ka aizrāvās elpa.
Apciemoju pērtiķus un ķengurus. Viņiem ir mazuļi, garlaikoties nav laika, ir kāds, par ko parūpēties. Nodomāju, ka būri ar lielajiem lūšiem varētu būt trīsreiz lielāki. Es pašlaik nerunāku par dzīvniekiem, iespējams, tiem visa kā ir pietiekami, es runāju par sevi. Sirds sažņaudzas no tās ainas. Koka margas izkaltušas, saplaisājušas, tām vairs nav tikai pieci gadi vien. Ir taču dabūjama dzīvniekiem nekaitīga krāsa, var nokrāsot tās margas, atsvaidzināt. Nepatīkami pieskarties – it kā es atrastos Černobiļā.
Kā pēc epidēmijas
Kur pazudis skaistais tīģeris? Tas bija lielisks, viņa mītne zooloģiskajā dārzā bija teicama: viss bija kārtībā ar vietējā gaļas kombināta atbalstu. Laikam jau tīģeris nav izturējis to luksusu? Vai nomiris aiz skumjām par kaimiņiem, kuru dzīve nav tik komfortabla? Pie stikla pielipinātas kaut kādas zīmītes ar smieklīgiem un nevienam nevajadzīgiem skaidrojumiem – tīģera nav, jo aploks tiek labiekārtots. Smiekli nāk.
Viss plēsoņu sektors šķiet gluži kā cietis epidēmijā. Lauvene izskatās pavisam švaki. Slima? Pērn bija tik izveicīga, šogad – it kā būtu pavisam cits dzīvnieks. Starp citu, vietā, kur vajadzēja būt mūsu brūnajiem lāčiem, ir tikai viens baltais un izskatās pavisam bēdīgs.
Atradu trijus skaistus pitonus. Gulēja viens uz otra. Lielos dzīvniekus var uz pirkstiem saskaitīt. Toties visādu sīku vardīšu un kaut kādu neticamu blusu-mušu-peļu-zirnekļu ir papilnam. Skaistām čūskām terārijā it tikpat daudz vietas, cik grūti saskatāmam un nemaz ne tik interesantam kukainim. Stikli mazgāti steigā, uz tiem izkaltuši pilieni ar putekļiem. Tāpat jau ir tumšs un slikti redzams, bet vēl arī stikli nav nomazgāti. Varbūt nav skaidrības, kā tos mazgāt?
Zoodārzā pat nav pieklājīgas kafejnīcas. Agrāk taču bija! Tagad ir tikai būdas ar nāvīgi "veselīgiem" ēdieniem: hotdogi un karstas vafeles ar saldējuma bumbiņu, kas nekavējoties notek pa pirkstiem.
Tualete aizsērējusi. Viss ir noplucis, nesakopts, aizaudzis. Bērnu laukumā krāsa iet nost gluži kā tā divkupru kamieļa kažoks. Ir neizturami vērot pamestību, kur staigā cilvēki ar bērniem, tūristi. Puķu dobez neredzēju. Vai patiešām nav atrodami līdzekļi, lai savestu visu kārtībā?
Un vēl, pats nepatīkamākais. Zoodārzā ierodas ģimenes ar bērniem. Nāk, lai smaidītu, atpūstos, uzlabotu noskaņojumu. Pie brieža aploka ir plāksnīte ar fotogrāfiju. Tajā redzams maz briedēns uz operāciju galda pēc vivisekcijas: miris tādēļ, ka apmeklētāji pārbarojuši. Fotogrāfija ir šausmīga. Kadrs no šausmu filmas.
Ja dzīvniekus barot aizliegts, radiet apstākļus, kuros tas nav iespējams. Nevajag pūlēties ap tekstiem uz plāksnītēm pie žogiem, – cilvēki tos nelasa, cilvēki skatās uz dzīvniekiem.
Pirmo reizi mūžā zoodārza teritoriju pametu ar pārliecību, ka šeit vairs savu kāju nesperšu, negribu skumt par visu, ko redzu. Varbūt izsakos pārak asi, un drīz visas nejaucības slēps bieza zāle. Taču pagaidām palika iespaids par galīgu graustu. Vai tam visam ir saimnieks? Varbūt viņš pazudis tāpat kā tīģeris?
Vissliktākais laiks
Atradu datus, kuri apliecināja: man ir taisnība. Rīgas Zooloģiskais dārzs pārcieš sliktākos laikus savā 115 gadus ilgajā vēsturē. Nesaprotu, kāpēc neviens vēl neceļ trauksmi.
Skatieties paši, kāda ir statistika: 2018.gada 1.janvārī šeit bija 2890 dzīvnieki, tā paša gada 31.decembrī – 2252. Viena gada laikā dzīvnieku skaits sarucis par 638 eksemplāriem.
2018.gadā miruši 842 dzīvnieki, no tiem 187 zīdītāji! Gribas apjautāties: vai tā ir epidēmija, vai kolekciju izpārdod? 2018.gadā no zoodārza aizvesti 500 dzīvnieki, ieskaitot 52 zīdītājus! Kurp aizvesti? Apmaiņai?
Pie tam 2017. gadā zoodārzu apmeklējuši 335 tūkstoši cilvēku, bet pērn – 328 tūkstoši. Rādītājs krities par septiņiem tūkstošiem, lai arī vasarā laiks bija lielisks. Loģika liecina, ka vajadzēja būt pavisam citādi. 2017.gadā bija 338 apmācības grupas, 2018.gadā – 311. Atkal mazāk. Dzīvnieku barībai 2017.gadā atvēlēti 260 tūkstoši eiro, pērn – aptuveni 232 tūkstoši, par 27 tūkstošiem mazāk, lai arī dzīvnieku kolekcija sarukusi par ceturto daļu.
Taču visvairāk mani pārsteidza kas cits: viss samazinās, dzīvnieki iet bojā vai tiek aizvesti, bet zoodārzs saņem lielākus līdzekļus. Galvenais naudas avots – Rīgas dome.
2017.gadā Vides ministrija piešķīra dzīvniekiem 390 tūkstošus eiro, 2018.gadā – gandrīz 416 tūkstošus, par 25 300 eiro vairāk. No Rīgas pilsētas domes 2017.gadā tika saņemts 1,213 miljoni, pērn vēl vairāk – 1,313 miljoni, par simt tūkstošiem vairāk. Galvaspilsētas pašvaldībai jau sen patīk apaļas summas ar vairākām nullēm.
Kopumā Zooloģiskā dārza gada budžets pieaudzis par 125 300 eiro! Un tad? Nekā. Viss ir tikai sliktāk.
Gada laikā kolekcija sarukusi gandrīz par ceturto daļu. Tā ir katastrofa. Lielu skaistu zīdītāju vietā apmeklētājiem rāda visādus sīkaļas – zirnekļus un peles, bet naudas bija daudz vairāk. Jo mazāk dzīvnieku, jo biezāks maciņš? Traks var palikt! Kur ir profesionālisms, normāla zoodārza vadība?
Nezinu, ko iesākt ar administrāciju, kam, šķiet, par visu nospļauties, taču Rīgas lepnums degradē un pārvēršas par melno caurumu, kurā pazūd gan nauda, gan dzīvnieki.