RĪGA, 3. maijs – Sputnik. Lai atrisinātu problēmu ar invalīdu nodarbināšanu, labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV) izskata iespēju ieviest speciālas kvotas cilvēku ar ierobežotām iespējām iekārtošanai darbā – sākumā valsts iestādēs, bet pēc tam arī privātajam biznesam, raksta skaties.lv.
Pērn Rīgas Ekonomikas augstskola prezentēja pētījumu "Nevienlīdzības seja". Saskaņā ar to, bezdarbs ir un paliek viena no galvenajām problēmām, ar kurām visbiežāk saskaras invalīdi, neskaitot zemo veselības aprūpes pieejamību, nepārdomātu atbalsta sistēmu un nepiemērotus sadzīves apstākļus. Kaut arī kopumā bezdarba līmenis samazinās, bezdarbnieku daļa ar invaliditāti pieaug.
"Šī tiešām ir problēma. Cilvēki ir gatavi iesaistīties darba tirgū. Mums arī trūkst darbaroku, bet uzņēmēji, darba devēji ne īpaši ir pretimnākoši un vēlas šos cilvēkus pieņemt darbā," norāda Petraviča.
Lai uzlabotu situāciju, ministre izskata iespēju ieviest kvotu principu cilvēku ar ierobežotām iespējām iekārtošanai darbā. Sākumā var noteikt, ka valsts iestādēs konkrētā darbinieku skaitā jāpieņem invalīdi, savukārt pēc rezultātu izvērtēšanas šo principu varētu izplatīt arī uz privātuzņēmējiem. Pagaidām ideja atrodas izstrādes stadijā, un konkrētas kvotas netiek sauktas.
Turklāt varētu izslēgt no Darba likuma normu, saskaņā ar kuru, veicot štata samazinājumu, invalīdiem ir priekšrocība tiesībās saglabāt darbu. Uzņēmēji bieži izprot šo normu kā neiespējamību atlaist invalīdu.
Invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons" piekrīt, ka bezdarba problēma invalīdu vidū ir jārisina, taču nav pārliecināti, ka kvotu princips būtu vislabākais risinājums. Tas no sākumā ir jāizmēģina.
"Tajās valstīs Eiropā, kur strādā šī kvotu sistēma, ir savas problēmas, kas jāņem vērā. Piemēram, kā uzskaitīt tos cilvēkus, kuri vēlētos strādāt, kā administrēt kvotu sistēmu, vai būs kādas sankcijas vai tā būs vienkārši labas gribas izpausme. Papildus tam visam ir tas, ka ir ļoti grūti atrast šos darbiniekus. Tai būtībai jābūt tādai, ka nevajag pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti, bet speciālistu. Ja viņam ir invaliditāte, tad tās lietas saiet kopā," saka "Apeirons" vadītājs Ivars Balodis.
Līdz ar to, šos jautājumus nevar izskatīt ārpus invalīdu izglītības, pārkvalificēšanās un veselības aprūpes pieejamības.
Latvijas Tirdzniecības un ražošanas kameras vadītājs Jānis Endziņš uzstājas pret kvotu uzspiešanu uzņēmējiem. Pēc viņa domām tā vietā derētu izdarīt tā, lai normatīvā bāze veicinātu invalīdu darba elastīgumu. Piemēram, cilvēki ar kustības traucējumiem varētu vairāk strādāt no mājām. Turklāt rodas jautājums par drošību darbavietā.
"Protams, arī vairāk strādāt ar "burkāna principu". Piemēram, palīdzēt uzņēmējiem pielāgot darba vietas, lai invalīdus varētu vairāk nodarbināt. Iespējams, kādus bonusus paredzēt," uzskata Jānis Endziņš.
Svarīgi ir atcerēties, ka runa ir par ievērojamu Latvijas sabiedrības daļu – kāda no invaliditātes grupām ir apmēram 9% Latvijas iedzīvotāju.