Ļaunprātīgā tiesu sistēma un visi tās "elles loki"

Pirms sešiem gadiem bijušais policists ar mašīnu aizķēra bērnu, kurš skrēja pāri ceļam neatļautā vietā diennakts tumšajā laikā; lieta jau sen varēja būt atrisināta, taču, kā uzskata apsūdzētais, traucē prokurora "ieinteresētība".
Sputnik

RĪGA, 10. aprīlis – Sputnik, Jevgēņijs Ļeškovskis. Bijušo Rīgas rajona Kārtības policijas priekšnieku, atvaļināto pulkvežleitnantu Alekseju Roščinu vēlas iesēdināt aiz restēm uz gadu un desmit mēnešiem tikai tāpēc, ka viņš nejauši ar automašīnu aizķēra mazgadīgu bērnu, kurš šķērsoja brauktuvi nepiemērotā vietā. Mazgadīgais bērns jau sen ir vesels un priecājas par dzīvi.

Aleksejs Roščins darbam Kārtības policijā – vispirms Rīgas rajona, bet pēc tam arī galvaspilsētas – atdeva gandrīz trīsdesmit gadus. Pēc tam viņš devās izdienas pensijā. Tagad Aleksejs Roščins darbojas vairāk nekā autoritatīvās organizācijas Society for Baltic Security (SBS – Baltijas drošības apvienība) valdē un vienmēr ir bijis cienījams cilvēks likuma aizstāvju vidū. Un te pēkšņi viņš tika ierauts pilnīgi cietsirdīgas un ļaunprātīgas sistēmas virpulī. Tagad viņš pats brīnās, vai viss notiekošais ir sapnis vai briesmīga realitāte.

Divi latviešu basketbolisti gājuši bojā traģiskā avārijā

Latvijā ir zināmi gadījumi, kad policistiem, kuri vainīgi ceļu satiksmes negadījumos, reizēm pat ar nāvējošām sekām, izraksta tikai sodu, un pat tiesības neatņem. Bet te stāsts ir pilnīgi citāds. Ko darīt, kad policists nav vainīgs? Aleksejs Roščins taču tikai aizķēra ar automašīnu mazgadīgu bērnu, kurš skrēja pāri ceļam tumsā neatļautā vietā. Bet pēkšņi izrādījās, ka šis stāsts ir gandrīz vai detektīvs, kurā iesaistīts gan prokurors, kam ir "zināmas intereses", gan netaisnīgi tiesneši un vēl daudz kas cits. Taču par to parunāsim vēlāk.

Avārija, kuru nenovērsa

Alekseja Roščina lieta tiesās velkas jau sesto gadu. Bet viss sākās tā. 2013. gada 3. decembrī viņš pēc darba (pēc aiziešanas no policijas Aleksejs sāka nodarboties ar privāto uzņēmējdarbību) ar darbiniekiem brauca pa Vidzemes novadu un plkst. 17.30, kad ārā jau bija pilnīga tumsa, Saulkrastos pēkšņi ar mašīnas sānu – priekšējo lukturi – aizķēra mazgadīgu bērnu.

Zēns ilgi sēdējā skolā dienas pagarinātajā grupā. Visbeidzot viņam piezvanīja mamma – Inga Pogoda –, un viņš izskrēja no skolas. Mamma nevarēja dēlu laikus satikt, viņa aizkavējās, un mazgadīgais bērns nolēma pārskriet pāri ceļam – līdz blakus skolai, kur gribēja nopirkt kaut ko ēdamu, bet pēc tam nemanāmi, lai mamma nepamanītu, atgriezties atpakaļ. Viņš nolēma saīsināt ceļu – neiet pa gājēju pāreju, bet gan šķērsot brauktuvi, kā to dara visi, nepiemērotā vietā un izskriet caur mājas pagalmu, jo tā taču ir ātrāk.

Kas pateica, ka OCTA Latvijā kļūs dārgāka: auto apdrošinātāji nepiekrīt

Mazgadīgais bērns runāja pa telefonu ar mammu un neskatījās apkārt, jo steidzās atgriezties atpakaļ un negribēja, lai mamma uzzinātu, ka viņš kaut kur devies. Un tieši tajā brīdī parādījās Alekseja Roščina automašīna – neregulējamā un nepietiekami apgaismotā Raiņa un Skolas ielas krustojumā. Labi vēl, ka viņš brauca lēni un strauji bremzēja, jo citādi mazgadīgais bērns būtu vienkārši izsmērēts pa ceļu. Turklāt par to, kā Aleksejs paspēja noreaģēt un nobremzēt, brīnās pat viņa bijušie kolēģi policisti, precīzāk –kriminologi. Ceļš bija pietiekami slidens, apkārt – tumsa (ziemas vakarā pēc pulksten pieciem var uzskatīt, ka jau iestājusies nakts), ielas bija apgaismotas, taču apgaismojums bija nepietiekams, tumšs pagalms bez trotuāra un krūmi. Turklāt mazgadīgajam bērnam, kurš pēkšņi atradās uz brauktuves, nebija nekādu atstarotāju.

Aleksejs viegli aizķēra mazgadīgo bērnu (priekšējā luktura trieciens skāra ceļgalu), kurš pēc tam ar galvu atsitās pret dzelzs nožogojuma malu. Starp citu šai "malā" tur nemaz sākotnēji nevajadzēja būt. Vienkārši skolēni salauza dzelzs nožogojumu, un pēc tam palika neizolēta caurule. Skolēni, pārskrienot pāri šosejai nepiemērotā vietā, saīsinot ceļu, uzlec uz nožogojuma, bet pēc tam no tā – uz ceļa…

Nevainīgu cilvēku vēlas redzēt aiz restēm

Mazgadīgais bērns ar galvu atsitās pret dzelzs caurules izvirzījumu – to pašu "drošības barjeras defektu", kas norādīts policijas slēdzienā, un zaudēja samaņu. Aleksejs pats uzreiz uz notikuma vietu izsauca "ātros", un mazgadīgo bērnu aizveda uz tuvāko slimnīcu Rīgā. Turklāt bērnu pietiekami ātri no slimnīcas izrakstīja, un viņa dzīvību, gluži tāpat kā veselību, tagad vairs nekas apdraudēja.

Varētu likties, kas gan tur liels, mazgadīga bērna vainas dēļ uz ceļa notika avārija, Aleksejs Roščins ne pie kā nav vainīgs, un viņam pat nav par ko izrakstīt sodu. Gluži pretēji, vajadzētu vēl paslavēt par to, ka braucis lēnāk, nekā to atļauj ceļu satiksmes noteikumi, kā rezultātā, kas ir pats svarīgākais, mazgadīgais bērns palicis dzīvs. Tomēr viss izvērtās citādi.

Mazgadīgā bērna māte, kas gan pati nebija klāt avārijas brīdī, vispirms teica, ka tā ir taisnība – viņas bērns pārskrējis pāri ielai nepiemērotā vietā, bet pēc tam savu liecību mainīja. Jo tas viņai kļuva izdevīgi. Inga Pogoda pēkšņi paziņoja, ka viņas bērns esot šķērsojis ielu pa gājēju pāreju, bet automašīnas vadītājs lielā ātrumā notriecis mazgadīgo bērnu uz gājēju pārejas. Tomēr to, ka ātrums bija neliels, jau pierādīja vairākas neatkarīgas ekspertīzes. Inga Pogoda apgalvoja, ka viņas mazgadīgais bērns uz visu dzīvi var palikt par invalīdu galvas traumas dēļ, lai gan tam ir grūti piekrist.

Turklāt, kā 2013. gadā krimināllieta sākās, tā arī tā velkas līdz šai dienai. Piemēram, Rīgas rajona prokurors Dž. Pooks (kurš, starp citu, ar Alekseju Roščinu savulaik strādāja vienā ēkā) piedāvāja savus nosacījumus, bet, saņēmis noraidošu atbildi, pieprasīja pulkvežleitnantam pat ne nosacītu sodu, bet gan reālu cietumsodu, turklāt uz tādu termiņu, kādu parasti piespriež par smagiem noziegumiem ar iepriekšēju nodomu, – cietumsodu uz sešiem gadiem.

Ar ko "ieinteresēja" prokuroru, un kur skatās tiesneši

Prokurors, kurš nepārprotami "ar kaut ko ir ieinteresēts" no Pogodas puses, pat netika skaidrībā ar situāciju, neanalizēja pierādījumus un visus faktiskos apstākļus, bet vienkārši piedāvāja man risinājumu – papīru, kas aizpildīts pēc tipveida parauga, kurā speciāli piemeklēti smagākie likuma panti par aizmugurisku notiesāšanu. Skaidrs, ka tas ir tiešs Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpums. Nekas taču vēl līdz galam nav pierādīts, bet mani jau vēlas iespundēt aiz restēm, saka Aleksejs Roščins.

Turklāt notikušajam ir liecinieki – bērni un pieaugušie, kuri brauca Alekseja Roščina automašīnā, kā arī tie, kas stāvēja pie skolas, kur skrēja mazgadīgais bērns. Turklāt prokurors kategoriski neņēma vērā liecinieku teikto par labu pulkvežleitnantam, bet ievēroja tikai Pogodas vārdus, kura pat neredzēja avāriju, un nav liecinieku, kuri varētu dot liecību par labu cietušajai pusei.

Jā, vēl interesanta ir Saulkrastu domes vadības rīcība. Pēc avārijas, lai pilsētas vadību nepiekārtu pie lielā zvana par to, ka pie skolām atradās neregulēts krustojums, apgaismojums bija nekāds, drošības barjera bija salauzta, un brīdinājuma zīmju nebija, tā tūlīt visu pasteidzās izdarīt – uzstādīja jaunu apgaismojumu, ceļa zīmes, izveidoja jaunu ietvi un beidzot pēc trim mēnešiem arī saremontēja drošības barjeru. Pēc tam gan tā atkal tika salauzta tieši tajā pašā vietā, un tāda tā stāv vēl šobaltdien. Protams, tādas metamorfozes avārijas vietas tuvumā ievēroja gandrīz visi pilsētnieki un skaidrs, ka tas neliecina par labu pilsētas vadībai, kura arī ir netieši vainojama notikušajā.

Jā, dome arī ātri noorganizēja, lai tagad visiem skolēniem skolā steidzami tiktu izdalītas vestes ar atstarojošiem elementiem, par ko iepriekš pašvaldībā pat nebija aizdomājušies, un pedagogi aiz rokas vadā audzēkņus uz pusdienām. Un vēl krustojumā pie skolas tagad sākuši dežurēt municipālās policijas darbinieki. Kā saka, vajadzēja tikai sagaidīt pirmo avāriju uz ceļa pie skolas.

Izrādās, galvas traumas dēļ var saīsināties kāja.

Kopš avārijas brīža tas pats skolnieks kļuvis jau 13 gadus vecs. Viņš ir dzīvs, vesels un pat neklibo, ēd ar mammu picu un piedzer kolu, un mācās vidusskolā. Un, paldies Dievam, absolūti pilnvērtīgam puisim nekāda invaliditāte nedraud. Lai gan viņa mamma sešus gadus pēc avārijas pēkšņi sāka nopietni apgalvot, ka galvas traumas rezultātā viņas dēlam kaut kādā veidā pēkšņi kļuva īsāka… viena kāja.

Tagad krimināllieta tiek izskatīta Augstākajā tiesā. Un, kad tas beigsies, absolūti nav skaidrs.

Lai gan varētu likties, ka viss lietā ir pilnīgi skaidrs, bet, ja nu pēkšņi izrādās, ka procesā "stipri ieinteresēti" ir gan tiesneši, gan prokurors, kā to pamatoti uzskata Aleksejs Roščins, tad viss vēl var vilkties ļoti ilgi. Sekosim līdzi procesam.