RĪGA, 23. janvāris – Sputnik, Aleksejs Stetjuha. Liekas, Latvijas sabiedrība, beidzot atradusi apvienojošu kopsaucēju. Desmit dienas pēc Latvijas Krievu savienības (LKS) akcijas nevienaldzīgi pilsoņi atkal uzvilka dzeltenās vestes. Divdesmit otrā janvāra rītā pie Saeimas ēkas notika pikets "Pret visu slikto". Runājot tieši – par ārkārtas vēlēšanām, pret esošo valdību un vispār.
Akcija tika iepriekš pieteikta un skanēja diezgan draudoši. Daudzi pareģoja tautas sacelšanos, 2009. gada janvāra notikumu atkārtošanos un teju valdības gāšanu. Dažas dienas pirms piketa specdienesti paziņoja, ka iespējamas provokācijas un nekārtību rosināšana. Palūdz būt vērīgiem.
Beigās pie Saeimas ieradās vērīgi kārtības sargi un ne mazāk vērīgi žurnālisti. Piketētāju skaits izrādījies ap 100-150 cilvēku, lielākoties vidējā vecuma cilvēki. Pašu "dzelteno vestu" bija apmēram pāris desmiti.
Par protesta vadmotīvu kļuva valdības neatbalstīšana, kuru veido premjera kandidāts Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība"). Vienota viedokļa par alternatīvu sanākušajiem nebija. No sākuma visi skaļi sveica pie tautas izgājušo Aldi Gobzemu. Tieši viņam daudzi prognozēja jaunās valdības izveidošanu. Gobzems minūtes divdesmit godam sala uzvalkā, atbildot uz jautājumiem un uzklausot labos novēlējumus. Pēc tam viņš izdalīja pāris intervijas un aizgāja sildīties uz Saeimu.
Izņemot viņu pie protestētājiem izgāja Regīna Ločmele-Luņova. "Saskaņas" deputāte kopumā bija solidāra ar sanākušajiem, kaut gan galējā mērķa jautājumā viedokļi sadalījās.
— Vēlēšanu rezultāti parādīja, ka cilvēki vēlas pārmaiņas, ka cilvēki pavisam noteikti nevēlas pie varas redzēt vecās partijas.
— Bet ir taču acīmredzams, ka tie, kas šodien šeit ir atnākuši, diez vai vēlas, lai valdību veidotu uzvarējusī "Saskaņa".
— Tā tas ir, — sarunai pievienojās viens no piketa organizatoriem. — Mēs balsojām par izmaiņām, bet beigās redzam tās pašas sejas.
— Bet tas jau tas pats vien ir, par ko es tagad teicu! — pievienojas Regīna.
Vispār visi sanākušie uzsvēra, ka tas ir tautas pikets. Ne viena politiska organizācija tiešā veidā neuzņēmās atbildību par tā rīkošanu. Sakot, tas viss ir spontāni.
Tad nu beidzot vienā piketā kopā sanāca dažādu politisko spēku atbalstītāji, kuri vienotā frontē iestājās pret vienu un to pašu – pat sastrīdēties neiznāca. Pēc kāda laika tur pat parādījās pat LKS pārstāvji ar tiem pašiem plakātiem, kuri plīvojuši Doma laukumā pirms desmit dienām. Daļa no tiem – krievu valodā.
Kādā brīdī pūlī bija jūtama atdzīvošanās: pie krieviem savilkās policijas darbinieki un atsevišķi aktīvisti. Notika neliela vārdu apmaiņa, pēc kuras jaunpienācēji pievienojās kopējā pūlī. Jāsaka, pirmo reizi daudzu gadu garumā.
LKS grupa atbalstīja sapulcējušos lozungus, tauta periodiski atbalstīja LKS saukļus. Veidojās vienotība. Nevis pašpasludināta, bet tautas vienotība.
Paradoksāli, ka no sākotnēji paziņotā piketa vadmotīva atteicās gandrīz visi dalībnieki. Privātā sarunā sanākušie atzina, ka ārkārtas vēlēšanas diez vai spēs kaut ko mainīt. Runāja par jauna politiska spēka parādīšanās nepieciešamību, taču apjuka no jautājuma – kur lai to ņem.
Pienākam klāt vēl pie kādiem zēniem ar plakātu krievu valodā.
— Ko jūs pārstāvat?
— Mēs nevienu nepārstāvam. Tikai un vienīgi sevi un vēlmi mainīt sistēmu.
— Bet pret ko lai to maina? Pastāv kaut kāda alternatīva? Jūs vēlaties atkārtotas vēlēšanas?
— Viennozīmīgi – nē. Atkārtotas vēlēšanas noteikti nav vajadzīgas. Es neesmu politologs, bet es saprotu, ka tās nelīdzēs. Vienkārši pati sistēma, kura ir pastāvējusi 28 gadu garumā, nestrādā.
— Bet ko lai dara?
— Nav ne jausmas. Pirms 85 gadiem situācija bija 1:1. Ko toreiz izdarīja Ulmanis – mēs visi zinām.
Neskatoties uz to, Ulmaņa scenārijs neatkārtojās. Revolūcija nenotika. Kad pagāja reglamentētā stunda, piketētāji izklīda. Saruna ar tautas kalpiem tā arī neizdevās. Grautiņi arī.
Taču pirmā bezdelīga, kura vēsta par to, draudzēties pret mēs protam, jau ir atlidojusi. Gribētos ticēt, ka tas vēsta drīzu atkusni.