RĪGA, 6. novembris — Sputnik, Valentīns Rožencovs. Restorāna JūRa atklāšana Sevastopolē radīja plašu atbalsi Latvijas un Krievijas informācijas telpā. Kā jau bija sagaidāms, latviešu progresīvā žurnālistika saskatīja iemeslu rakstīt sūdzību Drošības policijai un ieteikt krimināllietas ierosināšanu pret ģimeni no Latvijas, kas nolēmusi ne tikai izvēlēties dzīvei un uzņēmējdarbībai Krimu, bet arī uzdrīkstējušies ienest "strīdīgajā pussalā" kaut ko no Latvijas.
To, vai Rīgas izteiktie draudi uzņēmējiem ir tiesiski pamatoti, izvērtēsim vēlāk, taču pagaidām atgādināsim, ka Viktorija Sisoļatina ir Krievijas pilsone ar uzturēšanās atļauju Latvijā, bet viņas vīrs Pāvels – Latvijas pilsonis. Ģimenes bažas ir saprotamas – tai ir, ko zaudēt.
Jautājumā par to, kādus soļus pret Viktoriju un Pāvelu var spert DP, juristi ir vienisprātis: objektīvi vērtējot, nekādu "trumpju" specdienestam nav. Taču patiesībā var notikt daudz kas. It īpaši tas attiecas uz Pāvelu, kuram ir tiesības dzīvot Krievijā tikai trīs mēnešus pusgadā. Starpposmos viņš ir spiests atgriezties Latvijā.
Savukārt Latvijas teritorijā DP var aizturēt Pāvelu. Eksperti atzīmē, ka Latvijas pilsoņa uzņēmējdarbību Krimā iespējams izvērtēt kā ANO Drošības padomes noteikto sankciju pārkāpumu. Cilvēku var arestēt, un viņš var nosēdēt cietumā visu laiku, kamēr tiesa skaidros, kas un kā.
Tāpēc, ņemot vērā tādu notikumu pavērsienu un cenšoties pasargāt savus tuviniekus, Viktorija cenšas pēc iespējas vairāk attālināties no politikas un runāt par latviešu un krievu tautu draudzību.
Neviena laba vārda
Taču mūsdienās cilvēki ir ciniski un visur pieraduši meklēt savtīgus mērķus. Patiešām, to, kā Viktorija saglabā sev un Sevatopoles restorānam piesaistīto uzmanību, var apgūt reklāmas meistarības kursos. Taču par komerciālo labumu restorāna darba iesācēja domā vismazāk.
Viktorija Sisoļatina viena pati cenšas pasargāt ģimeni no Latvijas iespējamās reakcijas un uzvarēt veselu valsti, aizstāvot ikviena brīva cilvēka tiesības – dzīvot, kur gribas, un nodarboties ar iemīļoto darbu.
Viktorijas Sisoļatinas publicētais video ieraksts ar aicinājumu Latvijas un Krievijas iedzīvotājiem dzīvot draudzīgi, domāt par labo un stāstīt jaukas kopīgas atmiņas ar heštegu #latvijaskrievijastautaskopa tīmeklī izplatījās zibens ātrumā. To izmantoja par Krievijas ĀM, kura savā lapā Facebook publicēja ierakstu latviešu ģimenes atbalstam, kurā nosauca tās darbību par tautas diplomātijas pozitīvu piemēru.
No Latvijas atbalsta nebija, pat ne atzinība neatskanēja.
Pats no sevis prātā nāk salīdzinājums par divu valstu patriotisma jūtām un attieksmi pret iedzīvotājiem: no vienas puses – slimīga aizdomība, sadomāti pārmetumi un apsūdzības, no otras – draudzība un gatavība atbalstīt.
Kā rīkojas Krievijas pilsētas – Sevastopoles iedzīvotāji? Viņi iet ciemos uz JūRu. Atklāti sakot, zāle nav pārpildīta, taču jūtams atbalsts un īpašniekiem ļoti vajadzīgais stimuls – nepadoties. Restorāna viesi atstāj ziņas sociālajos tīklos, stāsta par restorānu saviem draugiem, un nav nekā briesmīga, ja daži, kā jau ierasts, sajauc Latviju ar kaimiņiem un cenšas pasūtīt pusdienās lietuviešu kartupeļu cepelīnus.
"Piesavinājušies" latviešus
Krimas Republikas valdība aicināja mūsu varoņus apmeklēt Krievijas tautu nacionālās virtuves festivālu Simferopolē. Ļoti iespējams, ka kāds norūpējies Latvijas patriots nodrebēs par tādu formulējumu. Kā nu ne, nesātīgā Krievija uzskata latviešus par savu tautu. Taču tur nav nekādas politikas, tikai normāls lielas valsts dāsnums un mīlestība.
Jā, notikums patiešām ir sensacionāls – pirmo reizi Krievijas Tautu vienotības dienā latvieši kļuvuši par svētku pasākumu goda viesiem.
Savukārt Viktorijas ģimenes iemīļotajā Sevastopolē ir labas ziņas – viss izdosies. Stāsts par latviešu restoratoriem ir tik labi zināms, ka nepaliek nemanīts neviens Sisoļatinas solis, un nozīmes ziņā tas neatpaliek ne no buru regates, ne pussalai aktuālās filmas "Krimas tilts" pirmizrādes.
Svētku priekšvakarā, 3. novembrī, Viktorija ieradās Sevastopoles krastmalā, lai pacienātu pilsētniekus ar torti. Akcija pulcēja ne tikai saldumu mīļotājus, bet arī gandrīz visus vietējos medijus. Kā gan citādi? Iedomājieties vien: cilvēku grupa latviešu tautas tērpos ar milzīgu torti, ko rotā zili jūras viļņi un balts uzraksts "Vienotība".
Pat Sevastopoles gubernators Dmitrijs Ovsjaņņikovs pievērsa uzmanību šim tautas diplomātijas žestam. Izrādījās, viņš labi pārzina situāciju, kas izveidojusies restoratoru ģimenes dzīvē, tāpēc ne tikai nogaršoja torti, bet arī žurnālistu klātbūtnē apliecināja Viktorijai, ka visus ierobežojumus, ko viņa izjutusi sakarā ar vēlmi dzīvot un strādāt Sevastopolē, kompensēs pilsētnieku viesmīlība.
"Pārbēdzēji"
Ļoti gribētos pastāstīt arī par pozitīvu reakciju Latvijā, taču tās nav. Protams, Viktorijas un Pāvela draugi un paziņas viņus atbalsta. Taču no valdības, politiķu vai sabiedrībā pazīstamu personu puses labu komnentāru nav, un pētīt visas samazgas, kas gāztas par ģimeni, atklāti sakot, nav īsti patīkami.
Latvijā nav savu Tautas vienotības svētku, un simt gadu jubilejai valsts tuvojas ar vienas nācijas pārākumu pār visām citām. Ar atklātu naidu pret krievu tautības cilvēkiem valstī un Krieviju – tiem, kuri "vainojami" par visām valsts nelaimēm.
Latviešu nacijas tīrības aizsardzība valsts doktrīnas jaunajā doktrīnā attiecināta arī uz diasporu. Krima priecājas par iespēju uzņemt saimē cilvēkus, kuri par savu dzimteni uzskata Latviju un nevēlas noliegt, ka mīl Latviju, toties nacionāli norūpējusies Rīga cenšas atstumt tādus pārbēdzējus.