RĪGA, 25. oktobris – Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Maskavā Latvijas Kultūras akadēmijas otrā kursa students Henrijs Arājs ieradās uz divām nedēļām – viņš sen gribējis nokļūt vadošo pasniedzēju meistarklasēs. Šādu iespēju jau trīspadsmit gadus sniedz Mūsdienu mākslas starptautiskais festivāls-skola "Teritorija".
Pārdzīvoja tikai valodas dēļ – tikšanās laikā ar mani uzreiz paziņoja, ka krievu valodu zina slikti. Taču velti uztraucās – Maskavā krievu valodas prasmes Henrijs uzlaboja.
"Mani kursa biedri, kuri arī vēlējās nokļūt "Teritorijā", nevarēja atbraukt – viņi vispār nezina krievu valodu," atzinās topošais režisors.
Ne Henrija Genrijā
Pirms divdesmit gadiem, kad piedzima Henrijs, krievu valodai Latvijā jau bija svešvalodas statuss. Arājs arī varēja palikt bez "Teritorijas" meistarklasēm, taču sešu gadu vecumā viņš sagribēja spēlēt futbolu.
"Taču labākajā komandā, kur es vēlējos trenēties, visi runāja krieviski. Un man nebija izvēles – nācās mācīties," saka Arājs, saprotot, ka toreiz izdarījis labu ieguldījumu nākotnē.
Toreiz viņš pirmo reizi nokļuva teātrī – ar mammu – un pēkšņi paziņoja: "Es arī gribu turp. Uz skatuvi!" Tā Henrijam parādījās sapnis. Taču ģimenē neviens nebija saistīts nedz ar teātri, nedz ar mākslu – tēvs strādā par elektriķi, māte ir grāmatvede, māsa nodarbojas ar biznesu.
"Tas taču ir ļoti interesanti – būt aktierim. Būtībā, mēs visi esam aktieri, kā jau Šekspīrs reiz teica. Arī tagad, mēs ar jums sēžam, un mums apkārt visi kaut ko spēlē. Pie galda sēž jaunieši, ar kuriem mēs bijām "Teritorijā", stūrī stāv oficianti un uzmanīgi mūs vēro, man pēc pusstundas jāizbrauc uz lidostu – jālido uz Rīgu. Un arī tas ir vesels sižets – ceļā tik daudz kas notiks," saka Henrijs.
"Genrij, atā! Tiksimies Rīgā!" pie mana sarunas biedra viesnīcas kafejnīcā, kur mēs sēžam, pienāk meitene no viņa grupas, apskauj un sola atbraukt ciemos. Topošais režisors daudznozīmīgi skatās uz mani: "Lūk, redzat, scenāriju veido pati dzīve."
Bet kāpēc Genrijs?
"Jā, mani šeit visi sāka saukt par Genriju. Tas ir tik dīvaini! Agrāk mani izbrīnīja, ka Harijs Poters Krievijā skan kā Garijs Poters, un tagad es pats esmu Genrijs Arājs," saka topošais režisors un lien somā pēc "Teritorijas" diploma, kuru parakstījis šī pasākuma vadītājs, aktieris Jevgenijs Mironovs. Diploms tik tiešām izsniegts Genrijam Arājam no Rīgas.
"Es, protams, kaut ko esmu lasījis no O. Henrija. Taču, kā man pateica mani jaunie draugi: "tagad tev vienkārši ir jāizlasa visi viņa darbi". Atgriezīšos Rīgā, ķeršos klāt," smejas topošais režisors.
Kļūt populāram Krievijā
Skolā Henrijs-Genrijs bija pārliecināts, ka kļūs par aktieri, taču Latvijas Kultūras akadēmijā iestājās vienlaikus divās fakultātēs – aktieru un režisoru. Un izvēlējās otru.
"Nolēmu ieklausīties savā intuīcijā. Tas taču ir forši – veidot savas izrādes! Taču būt režisoram nenozīmē, ka nevari kāpt uz skatuves kā aktieris," saka Arājs. Rīgā viņš jau darbojas vairākos uzvedumos – mācību un eksperimentālajos nevalstiskajos teātros.
Pirmo un pēdējo reizi Henrijs Arājs bija Maskavā vēl pirmsskolas vecumā. Un nekad nebija domājis, ka varētu saistīt savu dzīvi ar Krieviju. Taču tagad ir pārliecināts, ka pēc mācību beigām dosies uz Krieviju.
"Tur ir izveidojies mūsdienu klasiskais teātris, darbojas lieliska Staņislavska skola, ļoti daudz iespēju atrast sevi. It sevišķi Maskavā. Vakar es tikos ar režisoru no Latvijas Georgiju Surkovu. 2014. gadā viņš Rīgā ieguva teātra prēmiju "Spēlmaņu nakts" par labāko uzvedumu jauniešiem. Savukārt tagad Georgijs strādā Maskavā, nodarbojas ar vairākiem projektiem. Latvijā taču kā ir – vai nu tu esi ļoti populārs un strādā, jeb tukša vieta, un tev nav darba. Un es nolēmu, kādēļ nepamēģināt atklāt sevi Krievijā, ja tur ir iespēja taisīt izrādes," saka Henrijs.
Viņš atzīstas, divu nedēļu laikā Maskavā burtiski pārkrievojies.
"Viņš ļoti iemīlējis Krieviju, krievu garu. Jo krievu ļaudis, un to var redzēt pēc jauniešiem, ar kuriem esmu mācījies, ir atvērtāki. Man tas ļoti patīk. Savukārt mēs, latvieši, esam intraverti. Tas nav stereotips, tā tas arī ir. Mēs esam noslēgti cilvēki ar lauku mentalitāti. Taču man ļoti gribas atkal nokļūt atvērtu cilvēku vidē," izdarīja negaidītu atzīšanos topošais režisors.
"Genrij, tiksimies pēc trīs gadiem!" pie mūsu galdiņa pienāk jaunieši – topošie aktieri un režisori. Jaunais cilvēks pavada viņu, skatās pulkstenī un četras stundas pirms izlidošanas steidzas uz lidostu.
"Nezinu, kas būs tālāk – dzīvē viss ir tik neparedzami, taču zinu, ka vēlos būt teātrī," uz atvadām saka Henrijs.
Un uzreiz pēc atlidošanas uz Rīgu maina uzvārdu savā Facebook profilā no Henrijs Arājs uz "Арай Генри". Tieši tā, kā tas ir uzrakstīts festivāla "Teritorija" diplomā.