RĪGA, 19. oktobris — Sputnik, Valentīns Rožencovs. Jaunā restorāna atklāšana reti kļūst par federālā vai pat starptautiskā mēroga ziņu, ja vien šo notikumu nepavada tāda paša mēroga skandāls, vai arī tas pieder kādai leģendārai slavenībai.
Nekas neliecināja, ka pieticīgais pasākums 13. oktobra vakarā gūs plašu atbalsi, tomēr ir viena nianse, kas piešķīra tam vēsturiskā notikuma statusu. Krimā atklāts pirmais latviešu nacionālās virtuves restorāns.
JūRa ir un paliek jūra
Uzvaras prospekts Sevastopolē gan nes slavenu vārdu, bet patiesībā ved uz parastu guļamrajonu. Tā nav nomale, tomēr arī nav greznais centrs ar dārgiem veikaliem un gleznainām apskates vietām. Dzīvojamās daudzstāvu ēkas, tirdzniecības centrs, tirgus.
Stūrītis ar diennakts veikaliem un kalti vārti, kas pasargā nelielā restorāna zaļo verandu. Uz vārtiem – uzraksts latviešu valodā "JūRa". Tagad tas oficiāli ir nacionālās latviešu virtuves restorāns.
Iekšā – zāle ar linu galdautiem klātiem galdiem, uz tiem – vāzes sausu ziedu un zāles kompozīcijām. Pie sienām – gleznas ar Vecrīgas skatiem, skan latviešu estrādes hiti. Grūti iedomāties vietējo iedzīvotāju un pussalas viesu iespaidus, taču rīdzinieks te uzreiz jutīsies kā mājās, lai arī starp pilsētām ir gandrīz divi tūkstoši kilometru.
Šajā vakarā zāle bija pilna ar eleganti ģērbtiem cilvēkiem – notika latviešu ēdienkartes pirmā prezentācija. Uz galdiem – degustācijas izlase: pelēki zirņi ar kūpinātu krūtiņu, siļķe ar kartupeļiem un biezpienu, salaka burkānu marinādē, sautēti kāposti un mājas siers ar ķimenēm. Viesi nogaršo aizdomu pilni un pēc divdesmit minūtēm atstāj šķīvjus tīrus - iegaršojies.
Kas īsti piešķīra pasākumam vēsturisko statusu? Protams, izņemot to, ka pelēkos zirņus ar speķi no restorāna jaunās ēdienkartes pirmais pagaršoja Sevastopoles Sabiedrisko komunikāciju departamenta direktors Gļebs Šaguns, kuru uzaicināja ciemos jau dienu pirms oficiālās atklāšanas.
Atbilde meklējama nevis restorāna ēdienkartē, bet gan stāstā par tā tapšanu un īpašnieku likteņos.
Viņiem vienkārši iepatikās Krima
Mēs visi zinām, kāda ir Latvijas oficiālā attieksme pret Krievijas Krimu. Galvenais vārds - "Krievijas". Latvija šo notikušo faktu neatzīst. Latvijas likumdošana neļauj veikt kādu komercdarbību pussalā, Latvijas Ārlietu ministrija kategoriski iebilst pret savu pilsoņu braucieniem uz Krimu caur Krieviju, lai arī pat nepūlas paskaidrot, kā turp vēl nokļūt.
Tomēr Latvijas iedzīvotāji brauc. Daudzus nebiedē Ukrainas melnie saraksti, kuros par Krimas apciemošanu ierakstīti sportisti, mūziķi un kultūras darbinieki. Ukraina – tā taču nav visa plašā pasaule. Latvijas valsts pagaidām nav izdomājusi, kādus soļus spert pret saviem pilsoņiem, kuri apmeklē pussalu.
Arī daži Latvijas iedzīvotāji brauc uz Krimu nevis atpūsties, bet gan uz pastāvīgu dzīvi. Tāpat rīkojās jaunā restorāna īpašnieki Sevastopolē – dzīvesbiedri Viktorija un Pāvels kopā ar saviem dēliem Romānu un Timofeju.
Interesants šajā stāstā ir tas, ka mūsu varoņu ģimene nav bēgusi uz Krimu finanšu vai politisku iemeslu dēļ, viņiem nav pārceļotāju statusa un viņi nav lūguši Krievijas valsts atbalstu. Tie nav darba migranti, nedz "desas patrioti", kuri meklē sātīgāku dzīvi. Viņiem vienkārši iepatīkas Krima - dzīvei, biznesam, bērnu audzināšanai.
Ģimenes galva ir Pāvels, viņš ir pieprasīts programmētājs. Viņa sieva Viktorija Rīgā vadīja reklāmas aģentūru. Ģimenei klājās labi, darbības veids ļāva strādāt attālināti, bez nepieciešamības uzturēties darba vietā. Šāds dzīvesveids pamudināja domāt par dzīvesvietas maiņu. Nē, Latvijā viņiem bija labi, bet pasaulē ir tik daudz vietu, kur varētu būt vēl labāk – siltāk, ērtāk, interesantāk.
2012. gadā ģimene izvēlējās Taizemi. Viņi sakravāja koferi, paņēma biļeti uz vienu galu un devās prom. Pēc mēneša viņi pārcēlās uz Šrilanku, kur nolēma apmesties uz dzīvi. Noīrēja māju, iekārtoja dēlu skolā. Pēc septiņiem Šrilankā nodzīvotiem mēnešiem mūsu varoņi bija spiesti atgriezties Latvijā ģimenes apstākļu dēļ.
Sevastopole un Liepāja
Tolaik Viktorija, Latvijas Liepājas iedzimtā iedzīvotāja, vēlāk īsta rīdziniece, bet pēc pirmās laulības - Krievijas pilsone ar pastāvīgu uzturēšanās atļauju Latvijā, uzzināja, ka par jaunāko dēlu Krievijā pienākas mātes kapitāls. Summa ir iespaidīga, un to var iztērēt tikai Krievijā. Tā nu ģimene sāka domāt par pārcelšanos uz austrumu pusi.
Sākumā domāja par Sanktpēterburgu vai Pleskavu, bet tā nebija iemīļota Šrilanka. Tikpat pelēki un drūmi kā mājās Rīgā. Toties pēc 2014. gada pasaulē aizvien skaļāk skanēja Krimas vārds.
Viktorija Krimā nekad nav bijusi. Kas tas ir, kur tas ir? Nopirka biļeti un devās izlūkos. Tiklīdz viņa izkāpa uz Krimas zemes Simferopoles lidostā un ieelpoja svaigo tālās jūras gaisu, viņa saprata, ka vēlas te dzīvot, tā ir viņas mājas.
Sākumā Viktorija domāja par Jaltu, taču tā bija pārlieku līdzīga Jūrmalai. Ne jau dabas ziņā, bet pēc kūrorta statusa – ļoti aktīvi vasaras mēneši, un lēna dzīve starp sezonām. Tad Viktorija atklāja Sevastopoli. Tā jau bija daudz tuvāka latvijietei, it īpaši padomju Liepājā augušai – slēgtā kara flotes pilsētā ar jūru un kuģiem, ar jūrniekiem ielās. Liepājā tas ir jau pagājis, bet Sevastopolē tā ir vēl joprojām.
Sevastopolē Viktorija nolēma īstenot savu seno sapni – atvērt savu restorānu.
Latviešu virtuve japāņu ēdienu vietā
Ģimene pārdeva dzīvokli Rīgā un ieguldīja līdzekļus nelielas iestādes nomas tiesību iegādei. Tā sākās jauna dzīve, un sestdien, 13. oktobrī, gadu pēc pārcelšanās uz Sevastopoli, Viktorija iepazīstināja Krimu ar nacionālās latviešu virtuves ēdieniem pēc senām receptēm.
"Man ir 35 kilogrami zirņu, viss ir saskaitīts un pierakstīts. – Katru zirnīti pazīstu pēc sejas, - no virtuves skan restorāna JūRa šefpavāra Konstantīna balss, kad jautāju Viktorijai par to, kur viņa ņem vajadzīgos produktus.
Recepšu sastāvdaļu ziņā latviešu virtuve līdzinās krievu ēdieniem, toties pārsteidz ar produktu kombināciju. Par zelta deficītu kļuva pelēkie zirņi. Tas, ko Latvijā var nopirkt jebkurā veikalā par smiekla naudu, Krievijā nezina nemaz. Jāved no Rīgas.
"Mēs joprojām dzīvojam divās mājās. Es jau gadu esmu te, bet Pāvels kā Latvijas pilsonis var atbraukt tikai uz trim mēnešiem ik pēc pusgada. Kamēr viņš noformē dokumentus pagaidu uzturēšanās atļaujas saņemšanai, bieži braucam viens pie otra ciemos. Grūti jau ir, toties atvedam tos pašus pelēkos zirņus. Katru reizi apsolu atvest mūsu mīļajam šefpavāram īstas latviešu piparkūkas, bet vienmēr aizmirstu. Viņš ir īsts profesionālis. Viņam izdevies pašam saviem spēkiem iemācīties gatavot cepumu mīklu, ko nekad nav garšojis. Un tā nav sliktāka par latviešu," - stāsta Viktorija.
Gluži kā īstas šefpavāram izdodas ne tikai ingvera piparkūkas, bet arī ķimeņu siers. Maigs, gluži kā mājās gatavots, drupačains siers no Krimas produktiem. Trīs veidu siers: ar ķimenēm, ķiplokiem un Provansas zālēm. Plānos arī siers ar riekstiem, pašcepta rudzu maize un medalus. Spriežot pēc jau esošā kvalitātes un garšas, šefam viss izdosies.
"Sākotnēji mēs nopirkām suši-bāru, ko pārtaisījām par latviešu nacionālās virtuves restorānu. Suši ir ļoti populāri, taču ne jau tāpēc es to visu izcietu, neklātienē ieguvu restoratora izglītību, no nulles tiku galā ar visām Krievijas darba likumdošanas niansēm utt., lai barotu savus viesus ar veltnīšiem. Mans sapnis ir latviešu restorāns. Latvija ir mana dzimtene, mana mīlestība un kaisle. Un es vēlos dalīties ar to, tāpēc arī atvedu uz Krimu to, ka šeit agrāk nebija - latviešu virtuvi kā savas dzimtenes daļiņu. Gribu, lai arī šeit to iemīlētu, kā arī latviešu mūziku un kultūru. Un, protams, es sapņoju par panākumiem," – padalījusies restorāna īpašniece.
Krievijas pussalas lielas iespējas
Viktorija tic panākumiem. Arī pilsēta viņasprāt ir gatava jauniem iespaidiem. Krimas pussala, Sevastopole atgādina 90. gadu atmosfēru. Labā ziņā, kā lielisku iespēju un jaunu atklājumu laiks.
Pussala, ar kuru ceturtdaļgadsimtu neviens nav strādājis, strauji attīstās. Prieks dzīvot tādā vietā, kur tavās acīs viss strauji mainās uz labo pusi. Tiek būvēti ceļi un jaunas mājas, tiek atklāti uzņēmumi un attīstās karjeras, pieaug iedzīvotāju skaits. Tas iespaido un iedveš vēlmi nodarboties ar iemīļoto darbu.
"Man vienmēr ir veicies ar cilvēkiem. Arī tagad man ir lieliska komanda – īsteni draugi un domubiedri. Mans varonīgais šefpavārs Konstantīns nepārstāj eksperimentēt ar dīvainiem ēdieniem. Mana labā roka un neaizvietojamais palīgs restorāna lietās - Kļims Klušins, neizsmeļams jaunu ideju avots. Viņš ir tik dziļi ieniris, ka ir gatavs mācīties latviešu valodu. Vispār Sevastopoles iedzīvotāji ir brīnišķīgi. Es mīlu šos mierīgos dienvidniekus," - atklāti atzinās Viktorija.
Viņa un viņas ģimene ir iemīlējuši Sevastopoli un Krimu – pussala kļuvusi par viņu jaunajām mājām. Mājām, ko viņi izvēlējušies ar prātu un sirdi, lai viņiem bija iespēja dzīvot jebkurā pasaules valstī.
Toties dzimtās un iemīļotās Latvijas gabaliņu viņi saglabās un iemiesos savā pieticīgajā ģimenes biznesā – nacionālās latviešu virtuves restorānā ar nosaukumu "JūRa". Ģimene nodod sveicienus visiem Latvijas draugiem un gaida ciemos. Brauciet!