RĪGA, 18. oktobris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Torņakalna kapos pēc rekonstrukcijas atklāti Sarkanās armijas karavīru brāļu kapi. Tāpat kā daudzas citas apbedījumu vietas, arī šī atjaunota uz Krievijas federālā budžeta rēķina.
Lielajā Tēvijas karā bojāgājušos karavīrus godāja Krievijas diplomāti, pareizticīgo baznīcas pārstāvji, brāļu kapu komitejas un Latvijas sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
Salauzto granīta un marmora krustu fonā rekonstruētie brāļu kapi izskatās mirdzoši.
Torņakalna kapi ir vieni no senākajiem Rīgā un laikā, kad tajos sāka apglabāt aizgājējus, atradās tālu nomalē. Tagad tie atrodas pilsētas dzīves pašā centrā. Tāpat kā citi senlaicīgi kapi, tie pārvērtušies par svešu atmiņu nostūri, kas liecina: arī jau sen pēcteču aizmirsti cilvēki reiz ir dzīvojuši. Tādos kapos vairs apbedīt nevar – pārāk tuvu dzīvajiem. Un bieži vien vairs nav arī neviena, kas atcerētos aizgājējus – daudzi tuvinieki paši jau guldīti zemē, dažkārt – tālu svešatnē.
Tādas pamestas vietas vilina dažādus vandāļus. XXI gs. sākumā šeit, tāpat kā daudzos citos kapos Rīgā, valdīja apgānītāji. Vispārējas apātijas periodā daudzas bagātas granīta plāksnes apgāztas, marmora krusti – salauzti. Vietējā pareizticīgo baznīca ar kopienas spēkiem saved kapus kārtībā, taču ko daudz viņi spēj? Novākt lapas, salikt skaisti krustu atlūzas tuvāk kopiņām. Labi, ka tagad vandāļi tiek padzīti.
Nelielajos kapos apglabāti dažādi cilvēki. Tuvāk baznīcai – XIX gs. beigu kapi, cariskās armijas virsnieki, bagāti buržuji ar skaistiem krustiem un kaltiem žogiem. Tālāk – pieticīgie sarkanarmiešu kapi, kuri atdevuši dzīvības cīņā ar vācu okupantiem, citi kareivji, nomocīti līdz nāvei vāciešu gūstā, krievu bērnu kopējais kaps.
Tagad šo cilvēku kapi, kuru vārdi līdz šim laikam vēl nav noskaidroti pilnībā, izskatās daudz labāk nekā agrāko aristokrātu kopiņas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņus atceras, par viņiem sēro.
"Latvijas zemi bagātīgi klāj krievu asinis, – saka Krievijas Ārkārtējais un Pilnvarotais vēstnieks Latvijā Jevgeņijs Lukjanovs. – Te ir simtiem tūkstošu karavīru kapu pēc diviem pasaules kariem. Vieni gāja bojā atkāpšanās, citi – uzbrukuma laikā, daudzi no viņiem veikuši nemirstīgus varoņdarbus.
Latvijā ir vairāki simti kapu, kuros apbedīti bojāgājušie Krievijas impērijas un Padomju Savienības karavīri. Tas ir smags mantojums, kas jākopj. Pastāvīgi nākas kaut ko remontēt, kaut ko atjaunot. Pērn mēs veicām remontu 16 brāļu kapos, šogad – 18. Dažos memoriālos jāatjauno pieminekļi, nepieciešami sarežģīti arhitektūras risinājumi, viena gada laikā tos kārtībā savest neizdosies. Vārdu sakot, darba ir daudz, taču varoņus aizmirst nedrīkst. Es pats esmu padomju karavīra-atbrīvotāja dēls un lepojos ar savu tēvu."
Dažus sarkanarmiešus izdevies identificēt, pateicoties milzīgajam arhivāru darbam. Šodien, pateicoties arhīva dokumentu vienotajai datu bāzei, meklējumi ir vienkāršāki. Taču daļa no tiem, kam tas bija ļoti svarīgi, šo dienu vairs nav piedzīvojuši.
"No 360 Lielā Tēvijas kara memoriāliem, kuri atrodas Latvijā, lielākā daļa, tas ir, 230, atrodas Rīgas konsulārajā apgabalā, – pastāstīja Krievijas vēstniecības otrais sekretārs, vēstures zinātņu kandidāts Mihails Jakuševs. – Katru gadu mēs kaut ko remontējam, kaut ko atklājam pēc rekonstrukcijas. Visu uzreiz atjaunot nav iespējams, un aizmirst vēsturisko mantojumu nedrīkst."