RĪGA, 27. septembris — Sputnik. Kaujas trauksmes signāla caururbjošais kliedziens salauza raķešu uzbrukuma brīdinājuma sistēmas centrālā komandpunkta ierasto klusumu. Satelīts reģistrēja starpkontinentālo ballistisko raķešu Minuteman startu no ASV teritorijas, tātad atbildes triecienam atliek ne vairāk kā 40 minūtes. Pirms 35 gadiem apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs centrālā komandpunkta operatīvais dežurants Serpuhovo-15 Piemaskavā, pieņēma lēmumu, kas izglāba pasauli no kodolkara. Par tās liktenīgās nakts notikumiem portālā RIA Novosti stāsta Andrejs Kocs.
Četri Minuteman
PSRS Satelītu sistēma starpkontinentālo ballistisko raķešu startu reģistrācijai ASV kontinentālajā daļā "Oko" sāka darbu 1982. gada nogalē. Tagad Padomju Savienībai radās iespēja dažu sekunžu laikā uzzināt, ka sācies kodoluzbrukums: kosmiskie aparāti ar spēcīgas optikas un infrasarkano detektoru palīdzību konstatētu no šahtas startējušās raķetes spilgto izplūdes liesmu. Protams, informāciju apstiprināt vajadzēja arī virshorizonta radiolokācijas staciju operatoriem, taču sistēmas "Oko" satelīti ieslēdza "svērteni", kas cēla trauksmi PSRS kodolsavaldīšanas spēkos.
1983. gadā sistēma vēl nebija gluži gatava, speciālisti nebija guvuši pietiekamu pieredzi. Tomēr pēdējā gada laikā tika organizēts liels skaits kodolkara sākuma simulāciju, un tie savu panāca: tālākie notikumi apliecināja, ka virsnieki rīkojušies pareizi. 25. septembra vakarā operatīvā dežuranta posteni ieņēma apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs. Viņa pienākums bija kontrolēt kosmisko aparātu sistēmas funkcionalitāti. Pēc būtības, uz dežuranta pleciem gūlās smaga atbildība — ticēt vai neticēt orbitālā "Oko" rādījumiem, ja sistēma pēkšņi kaut ko reģistrēs.
Patiešām, sistēma konstatēja raķetes startu 26. septembrī pl. 00:15. Uz ASV lielās elektroniskās kartes centrālajā komandpunktā iemirgojās starta punkts vienā no kara bāzēm ASV rietumu piekrastē. Petrovs nekavējoties izsludināja kaujas trauksmi, lika dežurantiem pārbaudīt visas sistēmas un apstiprināt vizuālo kontaktu ar mērķi.
Taču video kontroles iekārtu ekrānos, kam vajadzēja demonstrēt no šatkas pacēlušās raķetes spilgto lāpu, viss bija kārtībā. Nekādu uzliesmojumu, nekādu liesmojošu lāpu. Brīdi vēlāk sistēmas "Oko" satelīti ziņoja, ka no tā paša punkta startējusi otrā, trešā un ceturtā SBR Minuteman. Atkal VKI operatori informāciju neapstiprināja. Pilna aina nebija saskatāma. Atsevišķu raķešu starti nekādi neatbilda masveida uzbrukuma shēmai. Puse, kas izšķīrusies par pirmo triecienu kodolkarā, liek lietā visus līdzekļus uzreiz: SBR no pazemes šahtām un zemūdenēm, spārnotās raķetes no kuģiem un lidmašīnām. Kodoltriāde tiek izmantota pilnībā, lai pēc iespējas vairāk novājinātu pretinieka reakcijas un atbildes triecienus. Četri Minuteman nekādi nevarēja nodarīt PSRS stratēģiskajiem spēkiem nelabojamu kaitējumu, bet mēroga ziņā ierobežots uzbrukums nozīmētu ASV pašnāvību. Turklāt satelītu datus neapstiprināja virshorizonta radiolokācijas staciju operatori. Pretējā gadījumā informācija par uzbrukumu tiktu nekavējoties nodota valsts militārajai un politiskajai vadībai.
Intuīcijas spēks
Apakšpulkvedis Petrovs ātri izanalizēja situāciju un pieņēma lēmumu ziņot priekšniecībai par raķešu palaišanas kontroles sistēmas viltus trauksmi. Bail pat iedomāties, kas būtu noticis, ja viņš būtu padevies panikai. No kara noslēpuma un politisku apsvērumu dēļ informācija par šo notikumu tika publicēta tikai desmit gadus vēlāk, kad par to īsumā pastāstīja PSRS Pretraķešu un kosmiskās aizsardzības spēku bijušais komandieris ģenerālpulkvedis Jurijs Votincevs.
Noskaidrojies, ka padomju satelītu piekrāpusi Saule. Domājamā SBR starta vieta atradās tā saucamā terminatora zonā — uz līnijas, kas atdala Zemes apgaismoto daļu no neapgaismotās. Uz šīs kontrastainās gaismas un tumsas robežas saules stari, atstarojoties no mākoņiem, izgaismoja kosmiskās "Oko" detektorus. Spilgto uzliesmojumu datori uzskatīja par startējošās raķetes lāpu un informēja par to Staņislavu Petrovu un viņa padotos. Taču cilvēks mašīnai nenoticēja — pieredze un intuīcija izrādījās vērtīgāka par mašīnas koda rindiņām.
"Pēc toreizējās situācijas 1983. gada septembrī uz savu dienestu sāku skatīties citādām acīm, — vēlāk varoņa teikto pierakstīja publicists Dmitrijs Ļihanovs, labs Petrova paziņa. — No vienas puses, ir kaujas programma, no otras — cilvēks. Taču neviena kaujas programma nevarēs aizvietot tavas smadzenes, acis, visbeidzot, vienkārši intuīciju. Un vai cilvēkam vispār ir tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumu, no kura, iespējams, ir atkarīgs mūsu planētas liktenis?"