RĪGA, 7. septembris — Sputnik. Pēc tam, kad kautiņā ar bēgļiem gāja bojā Vācijas pilsētas Hemnica iedzīvotājs, pilsētā jau vairākas dienas norisinās protesta akcijas. Par to, kāda loma konfliktā bijusi plašsaziņas līdzekļiem, un par to, vai žurnālistiem jāapgaismo bēgļu noziegumi, spriež The Local.
Varbūt mediji pārāk bieži stāsta par bēgļu noziegumiem, tādējādi palielinot publikas neattaisnotas bailes? Varbūt tie pārāk reti ziņo par šādiem noziegumiem, jo nevēlas sekmēt rasismu? Kreisie uzskata, ka prese ciniski ekspluatē interesi, ko izraisa bēgļu noziegumi, savukārt labējie apsūdz "politkorektos" medijus, ka tie slēpj no sabiedrības noziedzības pieaugumu.
Redaktoram tā nemaz nav vienkārša izvēle. No vienas puses, briesmīgs noziegums, kurā aizdomās tiek turēts bēglis, piemēram, pusaudzes izvarošana un slepkavība Vīsbādenē jūnijā piesaistīs vietnei apmeklētājus, kas ir īpaši svarīgi, ja reklāmas nestie ieņēmumi sarūk. No otras puses: vai žurnālisti var upurēt bēgļus, gūstot sev labumu, un vai šādas ziņas nav atmodinājušas vācu tautā snaudošo ksenofobiju?
Tāds secinājums nāk prātā, ņemot vērā vācu reģionālo televīzijas un radio kompāniju asociācijas ARD paziņojumu par to, kāpēc ARD var neuztraukties par zemu reitingu.
Augustā ARD ziņu programma Tagesschau sāka stāstīt par slepkavību Ofenbahas pilsētā Vācijas vidienē: mediķis bija nogalināts ar nazi savā kabinetā. Dažas stundas vēlāk policija arestējusi aizdomās turamo — bēgli no Somālijas, kas ieradies Vācijā 2015. gadā.
Tagesschau redaktors Kajs Gnifke lēmumu nestāstīt par noziegumu pamatoja ar to, ka programma apgaismo tikai "nacionālās vai starptautiskās nozīmes notikumus — to, kas ir svarīgs lielākajai daļai no 83 miljoniem vāciešu." Pēc viņa teiktā, bēgļu noziegumi būtu svarīgi, ja "bēgļi pastrādātu slepkavības nesamērīgi bieži", tomēr dati rāda, ka tā nav.
Loģika ir saprotama: bēgļi pastrādā slepkavības ne biežāk kā citi cilvēki, tāpēc nacionālie mediji, kuri stāstā tikai par viņu noziegumiem, ignorējot citus, rada maldīgu priekšstatu par to, ka bēgļi ir bīstamāki par vāciešiem.
Paskatīsim uz datiem
Tomēr noziegumu statistika liecina, ka Gnifkes secinājums ir dīvains. Vācijas Federālās Kriminālpolicijas (BKA) dati rāda, ka no 785 pērn valstī notikušām slepkavībām, 82 gadījumos par vainīgiem policija atzinusi bēgļus. Citiem vārdiem, bēgļi pastrādā 10,4% no visām slepkavībām, it kā tie veidotu 8 miljonus no 83 miljoniem Vācijas iedzīvotāju. Starp citu, pēc oficiālajiem datiem, Vācijā ir aptuveni 1,6 miljoni bēgļu.
Tagesschau lūdza izskaidrot šo pretrunu. Izrādījās, ka pēc ilgām debatēm redakcija nolēmusi vērtēt statistiku sekojoši: lai gan bēgļi pastrādā vairāk noziegumu nekā Vācijas pilsoņi, tas nepārsteidz, jo pārsvarā tie ir jauni vīrieši sarežģītos dzīves apstākļos.
Citiem vārdiem sakot, Gnifkes paziņojums jāsaprot nevis tādā nozīmē, ka bēgļi pastrādā vairāk noziegumu nekā vācieši, bet tā, ka viņi pastrādā vairāk noziegumu nekā vācieši tādos pašos apstākļos.
Līdzīgu viedokli atbalsta viens no vadošajiem vācu kriminologiem doktors Kristians Pfeifers.
"Jauni vīrieši ir bīstamākie cilvēki jebkurā valstī. 2014. gadā vīrieši vecumā no 14 līdz 30 gadiem veidoja tikai 9% Vācijas iedzīvotāju un pastrādājuši pusi vardarbību un noziegumu valstī, — viņš saka. — Vīrieši šī vecuma kategorijā veido 27% bēgļu, kuri ieradušies Vācijā 2015. gadā. Tas pats par sevi nozīmē, ka viņi ar lielāku varbūtību pastrādā slepkavības, nekā valsts pamatiedzīvotāji."
Kādos apstākļos slepkavība kļūst "valstij nozīmīga"?
Tomēr ARD pieeja rada šaubas. Pirmkārt, tā ignorē kultūras nozīmi, kurā audzināti noziedznieki. Kriminologu vidē pieņemts skaidrot visas noziegumu atšķirības statistikā ar dzimumu, vecumu un sociālo stāvokli, un zinātnieki samulst, ja viņus aicina apspriest kultūras ietekmi uz noziedzību.
Pfeifers tomēr uzskata, ka dažu ar vardarbību saistītu likumpārkāpumu apstākļos Vācijā ir svarīga kultūra, kurā auguši noziedznieki. Viņš uzsvēra, ka tā ne vienmēr būtiska, taču dažas slepkavības var izskaidrot tikai ar to, ka noziedznieks auguši valstī ar goda kultu un vīriešu dominējošu stāvokli".
Pērn trīs bēgļi no Afganistānas nogalināja savas draudzenes pēc meiteņu lēmuma saraut attiecības. Šīm slepkavībām, kas notikušas dažādās valsts vietās, jābūt sabiedriski nozīmīgām, jo to pamatā, iespējams, ir noteikts sociālais fenomens.
Otrkārt, ARD klusēšana neļauj uzdot vienkāršu jautājumu: kā tas nākas, ka 27% bēgļu Vācijā ir jauni vīrieši?
Kad 2015. un 2016. gadā Vācija uzņēma vairāk nekā miljonu bēgļu, tā nepieņēma cilvēkus tieši no Tuvajiem Austrumiem, kā to darīja Kanāda, bet atvēra savas robežas, tātad jauniem vīriešiem bija lielākas izredzes iekļūt valstī. Varētu secināt, ka tā bija bezatbildīga politika, jo valdībai bija jāsaprot, ka rezultātā varētu pieaugt slepkavību skaits.
Kriminologs Pfeifers nepiekrīt šim argumentam.
"Kanclerei Angelai Merkelei bija jāpieņem steidzams lēmums, tas bija tikpat kā dzēst ugunsgrēku, — viņš saka. — Kanāda, kas pieņēma 60 tūkstošus bēgļu, bija pavisam citā situācijā. Viņi izvēlējās ģimenes, kuras pēc tām ar lidmašīnu transportēja uz Jordāniju, tādējādi izvairoties no liela jaunu vīriešu skaita, kas neizbēgami rodas, ja atļautu šķērsot robežas tiem, kuri ierodas pa Vidusjūru."
Viņš atgādināja, ka Kanādas politiķi pieņēma lēmumu, mierīgi sēžot pie galda, bet Vācijai bija jārīkojas nekavējoties.
Ne visi piekrīt šīm viedoklim. Die Welt korespondents stāsta, ka līdz 2015. gadam Merkele tik maz interesējās par migrācijas krīzi, ka desmit varas gadu laikā nebija apmeklējusi nevienu bēgļu izmitināšanas centru. Šogad Merkele uzstājās Bundestāgā ar runu, atzīstot, ka Eiropas līderi, ieskaitot viņu pašu, ignorējuši bēgļu problēmu, līdz bija jau par vēlu — citiem vārdiem sakot, viņiem nebija citas iespējas, kā atvērt robežas.
Tātad bēgļi biežāk izdara slepkavības, un to galvenais iemesls ir jaunu vīriešu lielais skaits patvēruma meklētāju vidū. Klusējošie mediji piekrīt tam, ka 2015. gadā citas izejas Vācijas valdībai nebija. Mediji, kuri stāsta par bēgļu noziegumiem, ir pārliecināti: risinājums tomēr bija.