RĪGA, 2. septembris — Sputnik. Krievijas žurnālistes Anastasijas Mironovas publikācija "Sasitām mašīnu Latvijā" viņas lapā Facebook, kas veltīta ceļiem Latvijā, iespējams, būs pēdējā viņas rakstu sērijā par novērojumiem Latvijā.
Mironova ir izbraukājusi gandrīz visu Latviju un ieguvusi skandalozu slavu, pateicoties rakstiem par dažādiem deficītiem, nabadzību un tukšumu Latvijā, par to, kā valstī nepieēd pilnus vēderus, toties piedzeras gan. Tagad viņa ir "sasitusies" pret Latvijas ceļiem, ko pati novērtēja kā "baismīgus". Žurnāliste nolēmusi, ka pa šiem ceļiem viņai vairs braukāt negribas, turklāt, viņasprāt, Latvijā jau viss ir redzēts.
Sasitām mašīnu Latvijā
Latvijā ir baismīgi ceļi. Tie ir baismīgi pat salīdzinājumā ar provinci Krievijā, nemaz nerunājot par Eiropu.
Pirmkārt, ceļu ir maz, un tie ir šauri. Apzīmējumu nav gandrīz nemaz. Otrkārt, asfaltēto ceļu stāvoklis ir bēdīgs: bedres, ielāpi. Ceļus remontē šā tā. Piemēram, pērn mūsu acu priekšā no jauna klāja asfaltu centrālajā ielā Ainažos, bet tagad tur jau viss ir vienās bedrēs. Vēl pagājušajā gadā mainīja Ainažu-Saulkrastu ceļa segumu, tagad arī tur ir bedres, un to maina. Treškārt, Latvijas iedzīvotāji nesaprot, kāda ir ātrgaitas satiksmes jēga. Visā valstī izkaisītas ne pārvietojamās — pastāvīgās zīmes "Remontdarbi". Un ierobežojumi. Vairāk nekā pusi tā paša ceļa uz Saulkrastiem klāj ierobežojums 70 km. Ir daudzus kilometrus gari iecirkņi ar 40 km ierobežojumiem. Un nekādu remontdarbu. Uz šīs trases redzēju zīmes "Remontdarbi", kas stāv jau no pagājušā gada! Pie tam nekāda remonta nav, un, spriežot pēc ceļa stāvokļa, šogad nav arī bijis. Patiešām, gandrīz visa valsts ir noklāta ar ierobežojuma zīmēm. Bet kravas mašīnas brauc 80-85. Bet ko tad lai dara?
Ceturtkārt, ceļi izbūvēti muļķīgi. Ļoti līkumaini, milzums krasu pagriezienu. Pa Latviju brauc gluži kā pa Kaukāzu! Kalnu valsts atradusies!
Piektkārt, ļoti daudz ir zemesceļu. No Latvijas puses uz robežu ar Krieviju zemesceļi ved vismaz uz diviem caurlaides punktiem (no četriem). Runa pat nav par nelieliem zemeceļa iecirkņiem: ja braukt no valsts centra puses uz Pededzi, vismaz 50 km nākas ripot pa izmisīgi sliktu zemesceļu. No Pededzes līdz Viļāka un nākamajam caurlaides punktam — arī apmēram 50 km garš zemesceļš. Turklāt zemesceļu klāj kaut kāds smilšu un grants maisījums ar kaļķakmens šķembām — putekļu mākoņi, braucējs ir caurcaurēm balts.
Tās ir beigas
Vakar braucām uz Krieviju. Domājām braukt nesteidzīgi, pa ceļam apskatīt Cēsis, tāpēc nenorezervējām pāreju uz Igaunijas robežas, kas gan būtu tuvāk un ātrāk: bez rezervēšanas tur var stāvēt pat pusi dienas, tāpēc braucām cauri Pededzei. Apmēram 25 km no robežas, ap septiņiem vakarā uz zemesceļa iebraucām krūmos. Ass pagrieziens, nekādu zīmju. Apmēram 45 km/h ātrumā ielidojām egļu jaunaudzē. Godīgi sakot, pirmajā brīdī nodomāju: nu ir beigas! Pēc tam atvēru acis: visi veseli, mašīna vienos netīrumos un egļu zaros. Visiem pilnas mutes un acis ar egļu skujām.
Agrāk domāju, ka cilvēki, kuri lido grāvī, paspēj aptvert, ka iet bojā. Nekā tamlīdzīga! Es neko nepaspēju saprast. Atvēru acis, pārliecinājos, ka visi ir dzīvi un spējīgi dot ziņu. Otrā doma: mašīna ir lupatās, mēs no tās Latvijas nekad ārā netiksim.
Kad vīrs iedarbināja mašīnu un tā sāka kustēties, bijām laimīgi: visi esam veseli un tomēr tiksim mājās. Bērns raud, kliedz, ka "pirkstiņu saspiedis", suns aizmugurē skatās ar mežonīgām acīm. Tajās lasāms viss aizvainojums par pusotru nedēļu ilgo ceļojumu. Metos izvilkt meitu, saputroju durvis, uzdūros sunim, aizcirtu durvis, izvilku meitu. Pēc tam dabūjām ārā suni. Tā galīgi apjuka: nepietiek ar to, ka pilla mute skuju un drazu, vēl arī no bagāžnieka pār viņu gāzās somas, katliņi, tējkanna, bļoda…
Suns bēgļu gaitās
Te klāt pienāca vīrietis, kurš redzēja avāriju. Sākām runāt. Viņš pastāstīja, ka mēneša laikā esam jau otrie, kas ielidojuši šajos krūmos. Gada laikā tā lido vairākas mašīnas. Suns to noklausījās, pēkšņi izslīdēja no kaklasiksnas un metās laukā kārtot vajadzības.
Nākamās 40 minūtes ķērām pa kluso ciemu mūsu alabaju meiteni. Viņa nebēga prom, taču arī rokās nedevās. Viņai ļoti nepatīk braukt mašīnā, un vienmēr ir grūti pierunāt viņu sēsties iekšā. Bet te vēl piedevām viņu teju vai nenobeidza māšīnā. Ķērām ar viltu un pierunāšanu. Vīrs mašīnā izbrauca ārā no ciema, es izlikos, ka eju prom. Sunim bija bail palikt vienam pašam Latvijā, un viņa rikšoja pakaļ, taču noķert neļāva.
Vietējais nolēma mums palīdzēt, taču izdzirda tādu rūcienu, ka pazuda savā mājiņā. Panikā kritušo suni izdevās noķert tikai uz tilta, kur uzdzinām viņu speciāli. Tikmēr jau bija krietni pāri septiņiem vakarā, bet robežu slēdz astoņos.
Ne interneta, ne degvielas
Mašīna sadauzīta: visa kreisā puse saņurcīta, spogulis karājas. Brīnumainā kārtā darbojas lukturis un pagrieziena rādītājs. Spoguli vīrs pielīmēja ar līmlenti, lai nenokarājas. Vadītāja spogulis bija izsists no ierindas, tāpēc nācās atbrīvot līdz augšai piebāzto bagāžnieku, lai varētu redzēt ceļu aizmugures spogulī. Bļodu un pāris somas nolikām pie suņa, kurš iepriekš aizņēma pilnvērtīgas divas vietas, trešajā, bērnu krēslā, sēdēja meita. Taču tagad sunim nepietiek vietas, un viņa uzgūlās pāri meitai. Bērns kliedz, jo suns gan apgūlās delikāti, taču sver vismaz 40 kilogramus.
Šā tā visus iekārtojām un 19.30 bijām uz robežas. Klusums, nekādu rindu. Taču ar suni nelaida — neesot veterinārās kontroles. Nekāda pierunāšana par to, ka suns ir no Krievijas, un Krievijā viņu ielaidīs bez grūtībām, uz latviešiem neiedarbojās — mūs nosūtīja uz citu kontroles punktu, uz Viļāku, kur it kā esot veterinārā kontrole. Ceļš — apmēram 60 kilometri.
Bet benzīna nav. Būdami taupīgi cilvēki, mēs stingri sarēķinājām Eiropas benzīnu līdz uzpildes stacijai Krievijā. Skaidrā naudā — 3,38. Uz kartes — 6 eiro. Lai uzpildītu bāku, jāieiet interneta bankā un jāpārskaita mazliet rubļu uz eiro kontu. Bet interneta nav. DUS — tālu.
Braucām lūgties pa mājām. Par saviem 3,38 eiro dabūjām 4 litrus benzīna. Aizbraucām līdz robežai, veterinārās kontroles nav arī tur. Mūs sūtīja uz nākamo punktu, bet tur ceļš jau ir tālāks — vairāk nekā 70 km. Benzīns beidzas.
Atgriezāmies uz Viļāku. Pulkstenis — 22:04. Cerējām par 6 eiro nopirkt benzīnu un aizbraukt līdz robežai. Bet DUS strādā līdz 22:00! Viss, kase automātiski nestrādā! Automāta apmaksai nav. Citas DUS 60 km rādiusā nav! Sieviete par mums apžēlojās un par rubļiem pārdeva sava benzīna paliekas. Par Krievijas cenu!
Aizkūlāmies līdz robežai un aptuveni 1.30 naktī bijām Krievijā. Mūs palaida pāri robežai, taču nevienu pašu neieinteresēja ne viņa pati, ne viņas dokumenti. Nevienu! Nekādu veterināro kontroli neizgājām. Kāda jēga bija dzenāt mūs gar robežu? Protams, es vēl noskaidrošu, taču nedomāju, ka mūs nebūtu palaiduši cauri abos pirmajos caurlaides punktos.
Starp citu, noderēja Krievijā raksturīgais aizdomīgums: kad sākām vadāt mašīnā tādu suni, ieradinājos bloķēt durvis viņas pusē, ja viņa brauc salotā. Latvijā muitniekiem ne prātā nenāca bez prasīšanas atvērt mašīnu, bet mūspusē meitene tūlīt pastiepās pie aizmugures durvīm un paraustīja tās. Atskanēja rūciens! Labi, ka durvis bija bloķētas: nogurušais un aizkaitinātais suns varēja sastrādāt trakas lietas!
Labāk nekā Latvijā
Dzimtene sagaidīja mūs ar nodevām — līdz Ostrovai ved maksas ceļš, 300 rubļi. Dārgāk nekā puse ātrgaitas maģistrāles Sanktpēterburgā. Taču ceļš bija slikts. Labāks nekā Latvijā, tomēr slikts: divas joslas, bedres, tumsa, ierobežojumi. Bail domāt, kādi tur ir bezmaksas ceļi!
Vārdu sakot, tāds nu bija mūsu ceļojums. Uz Latviju braukt vairs negribas nemaz. Varena Eiropa! Izdangāti ceļi, to ir maz, DUS gadās reti un naktīs nestrādā. Tikai viens labs iespaids — cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Mums palīdzēja tikai latvieši — gan vienkāršie cilvēki, gan muitnieki uztvēra mūsu nelaimi kā savējo. Divas reizes tikpat kā uzdāvināja benzīnu.
Un tomēr es vairs negribu braukt uz Latviju — lai viņi paši tur vizinās pa tādiem ceļiem. Bet mēs pagaidām atgūstamies un mazgājamies. Sunim pilnas ausis ar zemi, mēs visi noķēpājušies un ar skujām aplipuši. Mašīna sadauzīta, bail iekšā skatīties.
Patoloģiski skaisti cilvēki
Agrāk jaunībā man šķita: kā gan veicas pleskaviešiem, viņi tur laikam katru nedēļas nogali braukā uz Latviju. Bet tagad skatos: ko tur tajā Latvijā darīt? Latvijā nav nekā, izņemot Rīgu un divas vai trīs nelielas piekrastes pilsētiņas, un tās pašas — bēdīgā stāvoklī. Kūrortpilsētā Saulkrastos tūristu kafejnīcu galdiņi skatās uz netīru betona sētu. Vecrīgas stāvoklis ir skumjš. Viduslaiku Cēsis, kuru dēļ mēs izmetām tādu līkumu, ir skaistas, taču šausmīgi pamestas novārtā. Skatoties uz brūkošajiem un pūstošajiem XVII-XVIII gs. namiem, asaras riesās pat sunim.
Vārdu sakot, tagad varu teikt, ka dažu apciemojumu laikā esmu izbraukājusi visu. Latvija ir ļoti nabadzīga, gandrīz bez cilvēkiem palikusi un visai korumpēta valsts. Infinity un citu dārgo mašīnu procents te ir gandrīz vai lielāks nekā Maskavā — no mazās valsts ir izsūknēta visa nauda.
Latvijai ir divas vērtības. Pirmā — ļoti skaisti cilvēki. Tieši latvieši. Patoloģiski skaisti. Laima Vaikule vai Valdis Pelšs nav labākie savas tautas pārstāvji, kā pie mums, piemēram, Nataļja Vodjanova, bet gan latviešu norma. Tur cilvēki ar tik izsmalcināti pareizām sejām slauka tualetes un sēž kasēs.
Otrā vērtība — latviešu mīlestība pret zālājiem un koku cirpšanu. Nekā nav, nabadzība, lubiņu jumti, taču visur dzīvžogi un satriecoši skaisti veidoti dekoratīvie koki.
Viss! Vairāk nekā Latvijā nav! Kā jau rakstīju pērn, tīrs, kārtīgs, taču nabadzīgs. Un vientuļi vecīši visur, jo darbspējīgie iedzīvotāji devušies peļņā uz ārzemēm.
Arī agrākās Mironovas publikācijas nekādi nav dēvējamas par komplimentiem Latvijai. Iepriekš žurnāliste pastāstīja, kādi ir viņas vērojumi par alkoholismu Latvijā. Secinājumi bija skumji — Latvijā dzer gandrīz visi, kas nav paspējuši aizbraukt.
Iepriekš Mironova rakstā "Latvija: klusi un nabadzīgi" pastāstīja, ka Latvijas pilsētu ielas ir tukšas un visbiežāk sastopami bērni un pensionāri. Tāpat viņa atzīmēja, ka Latvijā praktiski nerunā krieviski, taču krievi valstī dzīvo.
Citā rakstā žurnāliste salīdzināja Latviju ar Pleskavas apgabalu un piezīmēja, ka Latvijā dzīvojošie krievi pastāvīgi runā par ēdienu, un neglaimojoši aprakstīja Bolderājas iedzīvotājus: " Visi ir slikti ģērbti, mati šķidri, pat daudzām sievietēm redzams matu zudums."