RĪGA, 12. augusts — Sputnik. Sociologi pūlas noskaidrot, kāpēc Austrumeiropas valstis zaudē iedzīvotājus par labu Rietumeiropai, vai iespējams pavērst šo procesu pretējā virzienā, vēsta Neue Zürcher Zeitung. Rakstu pārtulkojis un pārpublicējis portāls InoSMI.
Laikā, kad iedzīvotāju skaits lielākajā daļā Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstu pastāvīgi pieaug, gandrīz visas Baltijas valstīs, Balkānos un bijušajos PSRS satelītos iedzīvotāju skaits kopš 1990. gada strauji samazinās. Pēc 1990. gada dzimteni pametuši 12-15 miljoni Austrumeiropas iedzīvotāju. Piemēram, Bulgārija šajā laikā zaudējusi aptuveni 19% iedzīvotāju, bet Latvija – veselus 27%.
Sociologu grupa ar Tomasu Sobotku priekšgalā no Vitgenšteinas demogrāfijas un globālā cilvēku kapitāla centra Vīnē izanalizēja datus un noskaidroja, kas notiek.
Tuvāk naudai
Galvenais iemesls, kas liek cilvēkiem emigrēt pa Eiropu, ir ekonomiskā situācija. Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu iedzīvotāju ienākumu starpība ir visai liela. Statistika par 2014. gadu liecina, ka lielāko naudu ES pelna dāņi (52 eiro stundā), Vācijā vidējā alga pārsniedz 15,60 eiro stundā. Latvijā šis rādītājs sastāda 3,35 eiro, Rumānijā – 2 eiro, Bulgārijā – tikai 1,67 eiro. No pirktspējas viedokļa pirmo vietu tāpat ieņem Dānija, bet Bulgārija – pēdējo.
Migrācija no nabadzīgās Austrumeiropas uz bagātajiem Rietumiem strauji pastiprinājās līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos 2004. gadā. Piemēram, pēc Latvijas iestāšanās ES, saskaņā ar Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem, sākās strauja darbaspēka aizplūšana, pārsvarā – uz Īriju un Lielbritāniju.
Vienlaikus pārvietošanās brīvība nav vienīgais migrācijas iemesls. Piemēram, Rumānija iestājās ES 2007. gadā, taču migrācija no šīs valsts apogeju sasniedza 1992.-2000. gadā, bet pēc tam sāka mazināties.
Ilgtermiņa perspektīvā valstu iestāšanās Eiropas Savienībā var nest arī pozitīvu rezultātu, ir pārliecināts Tomass Sobota. Ja, pateicoties integrācijai Eiropas tirgū, izdosies izlīdzināt ekonomisko situāciju valstīs, kas zaudē iedzīvotājus, tur uzlabosies arī profesionālās perspektīvas. Tad šie reģioni varētu kļūt pievilcīgi darbaspēkam no citām valstī. Tiesa, datu par to, ka austrumeiropieši atgrieztos dzimtenē, pagaidām nav, un tos prognozēt ir neiespējami.
Nedzimst un aizbrauc
Iedzīvotāju skaita samazinājumam ir divi aspekti: dabiskā samazināšanās un migrācija. Piemēram, kopš 1990. gada Latvija zaudējusi 17% iedzīvotāju migrācijas dēļ un 10% — dabisku iemeslu dēļ – dzimstības un dzīves ilguma samazināšanās rezultātā. Pie tam Kosovā, pateicoties lielajai dzimstībai, gandrīz izdevies kompensēt iedzīvotāju aizplūdumu, un 2017. gada rādītāji liecina, ka reģions zaudējis "tikai" 7% iedzīvotāju.
Vispirms dzimtās valstis ekonomisku apsvērumu dēļ pamet jaunieši vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Tas automātiski nozīmē arī dzimstības krišanos. Lai kompensētu iedzīvotāju aizplūdumu, jāpanāk, lai uz katru sievieti vidēji pienāktos vismaz 2,1 bērns. Rietumeiropas bagātās valstis, piemēram Šveice, Vācija un Lielbritānija pēdējos gadu desmitos saskārušās ar iedzīvotāju pieplūdumu. Šveicē šī tendence vērojama, galvenokārt pateicoties migrācijai. Taču šajās valstīs vērojams arī dabiskais cilvēku skaita pieaugums: lielākajā daļā no tām jaundzimušo skaits pārsniedz mirušo skaitu.
Pie tam vispārējā tendence vēl joprojām ir dzimstības samazināšanās. Piemēram, Albānijā laikā no 1990. līdz 2017. gadam bērnu skaits uz vienu sievieti krities no 3 līdz 1,7. Centrāleiropā 2016. gadā šis rādītājs sastādīja 1,48, Eiropas dienvidaustrumos – 1,58. Augstāka dzimstība bija vērojama Rietumeiropā – 1,8. Visretāk sievietes laiž pasaulē bērnus Spānijā un Itālijā.
90. gadu beigās ekonomiskās reformas un perspektīvas iestāties ES veicināja ekonomikas izaugsmi Centrālajā un Austrumeiropā, Balkānos un Baltijā. Tā pozitīvi ietekmēja arī dzimstības līmeni – gadu desmitiem ilgā dzimstības samazināšanās stabilizējās visās Eiropas valstīs un pārsvarā tā sāka augt no 2012. gada.
Kā paaugstināt dzimstību
Tomass Sobotka minēja vēl divus faktorus, kuri sekmē dzimstību.
Pirmkārt, 2000. gadu sākumā samazinājās tendence laist pasaulē bērnus vēlīnākā vecumā. 1988.-1998.gg. sieviešu vecums, kuras pirmo reizi kļuvušas par māmiņām, pieauga par 2,6 gadiem. Pēdējā gadu desmitā tas pieaudzis tikai par 0,4 gadiem.
Otrkārt, Sobotka uzskata, ka zināma nozīme bijusi arī dažādu valstu valdību darbībām.
Piemēram, Igaunijā laikā no 1998. līdz 2008.gg. bērnu skaits uz vienu sievieti pieaudzis īpaši ievērojami: no 1,28 līdz 1,66. Šajā periodā valdība spēra virkni jaunu pasākumu: no 2004. gada vecākiem, kuri dodas bērna kopšanas atvaļinājumā, valsts maksā kompensāciju algas apmērā, kādu viņi saņēmuši pirms atvaļinājuma. Turklāt Igaunijā bērna kopšanas atvaļinājumu iespējams sadalīt starp abiem vecākiem, tātad viens no viņiem var pakāpeniski atgriezties darbā. Šie faktori ļauj drošāk izvērtēt iespēju audzināt bērnu.
Pie tam Igaunija ir tikai viena no daudzajām valstīm, kas sper soļus šajā jomā. Daudzās Centrālās un Austrumeiropas valstīs tiek izstrādāti likumi, kuru mērķis ir sniegt finansiālu atbalstu ģimenēm ar maziem bērniem un palīdzēt vecākiem apvienot bērnu audzināšanu un karjeru.
Pārliecības trūkums par nākotni
Taču šie pasākumi ir "piliens jūrā", ņemot vērā iedzīvotāju aizplūšanu – daudzi cilvēki pamet dzimteni, un tā notiks arī turpmāk. ANO prognoze liecina, ka līdz 2050. gadam visas valstis, kurās būs novērojama šī tendence, atradīsies Austrumeiropā. Taču pagājušo gadu pieredze liecina: tamlīdzīgas prognozes sastādīt ir sarežģīti. Piemēram, diezin vai kāds 80. gadu vidū varēja prognozēt PSRS sabrukumu, kā arī pilsoņu karu Balkānos.
Diezin vai iespējams prognozēt migrācijas viļņus, lai arī dzimstība ilgstošu laiku būs stabila. Situācija var mainīties ļoti īsā laika sprīdī. Piemēram, nesenās migrācijas krīzes rezultātā daudzas Rietumeiropas valstis ir saskārušās ar jaunu cilvēku pieplūdumu, kuri, paliekot šajās valstīs, "atjauninās" tās.