RĪGA, 26. aprīlis — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Ikgadējais piemiņas pasākums par godu Latvijas černobiliešiem — briesmīgākās 20. gadsimta avārijas, Černobiļas AES (ČAES) traģēdijas likvidatoriem, notiek otrdien, 24. aprīlī, Jelgavā.
Ap 6 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju piedalījās šīs šausmīgās katastrofas likvidācijā, un, protams, tas ietekmēja viņu veselību. Daudzi nomira pirmo piecu gadu laikā, savukārt no tiem, kas izdzīvoja, vairākums kļuva par invalīdiem.
Černobiļas avārijas seku likvidatori ir neapstrīdami un atzīti varoņi. Un katru gadu, briesmīgās traģēdijas piemiņas dienā, šie cilvēki sanāk kopā, lai uzklausītu pelnītos pateicības vārdus.
Černobiļas mācība
Plašajā Jelgavas domes aktu zālē brīvo vietu nebija daudz. Šajā pilsētā dzīvo viena no lielākajām un aktīvākajām Černobiļas glābēju kopienām — 78 cilvēki. Un gandrīz visi viņi atnāca uz piemiņas pasākumu — koncertu. Skaista pasākuma vadītāja teica aizkustinošus vārdus par varonību un sevis upurēšanu, par to cilvēku pateicību, kuru veselību izglāba likvidatori. Sirmi, drūmi vīri zālē slaucīja nelūgtas asaras.
"Nekas neapvieno cilvēkus tā, kā to dara drausmīga nelaime. Un ir ļoti svarīgi, lai pasaule atceras tos, kuri nepalika vienaldzīgi, kuri glāba citus no katastrofas. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj glābējiem strādāt vieglāk un drošāk, taču neaizvieto cilvēka dvēseles kustību, bez kuras jebkāda tehnika ir beigts metāls. Svarīgi atcerēties Černobiļas mācību — ja notiek katastrofa, pasaule nedrīkst slēpt traģēdiju, citādi sekas varētu būt vēl traģiskākas. Liels jums, likvidatoriem, paldies par jūsu nevienaldzību, lai jums stipra top veselība!" pateica savā runā Jelgavas mērs Andris Raviņš.
Pie ČAES avārijas likvidatoriem vērsās arī citi Latvijas ierēdņi, kā arī Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas diplomāti.
"Radiācija ir neredzama un sastop nemanāmi. Kad kaujā lido lode, tu viņu vismaz dzirdi, kad viņa tevī trāpa, — jūti. Taču par to, ka esi nokļuvis stipra starojuma ietekmē, uzzini ne uzreiz. Visa tā nopietnību apzinies tikai slimnīcā. Taču briesmas no tā netop mazākas, gluži kā nav mazāka gan glābēju rīcība, gan izglābto jūtas pret tiem, kas glāba pasauli. Paldies jums! Mēs atceramies jūsu rīcību!" paziņoja Krievijas vēstnieks Latvijā Jevgēnijs Lukjanovs.
Katram runātājam zālē sēdošie černobilieši pateicās ar aplausiem. Bija redzams, ka šie vārdi viņiem ir ļoti svarīgi. Jo šiem cilvēkiem, kuri, glābjot citus, uz kārts lika savu veselību, ir dzīvei svarīgi zināt, ka tas viss nav bijis veltīgi, ka tajā bija jēga.
Likvidatori Latvijā
Vairumam glābēju 1986. gadā nebija izvēles būt vai nebūt varoņiem. Visā Padomju Savienības teritorijā cilvēkus iesauca speciālos grupējumos ČAES avārijas seku likvidācijai. Un viņi patiešām glāba pasauli. Lai kā tur nebūtu, PSRS vairs neeksistē, un katra republika tagad patstāvīgi rūpējas par saviem varoņiem-černobiliešiem.
Latvijas biedrības "Černobiļa" viceprezidents Māris Šops pastāstīja, ka lepojas ar savu valsti, jo Latvijas černobilieši izrādījušies labākā stāvoklī, nekā viņu biedri citās valstīs.
"Mēs braucam pieredzes apmaiņā uz Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Gruziju, un problēmas visur ir vienādas. Visur Černobiliešiem trūkst naudas priekš ārstēšanās, visur pensiju piemaksas nav visai augstas. Taču, ja Baltkrievijā piemaksas summa pirmās grupas invalīdam avārijas likvidatoram sastāda 120 eiro, savukārt Gruzijā vispār 60 eiro, tad pie mums vidējā summa ir 500 eiro. Protams, arī mums ir maznodrošināti invalīdi likvidatori, taču lielākoties ar citu invaliditātes grupu un ar ļoti mazu pamatpensiju," pastāstīja Šops.
No 6 tūkstošiem Latvijas Černobiļas AES avārijas likvidatoriem dzīvi palikuši tikai ap 4 tūkstošiem, un 3,5 tūkstoši no tiem ir dažādu grupu invalīdi. Latvijā černobiliešiem reizi gadā ir paredzēta reabilitācija sanatorijā, taču to izdodas saņemt labi, ja reizi divos gados.
Mani izglāba noteikumi
"Černobiļā es nokļuvu 1987., gadu pēc traģēdijas. Toreiz man bija 29 gadi. Atnāca pavēste, es biju atvaļinājumā, neierados. Tad atnāca otra, jau ar draudiem, — neierašanās tika sodīta ar likumu. Es biju jauns tēvs, man auga meita. Gadu pēc katastrofas bija skaidrs, ka tur var būt nāvīgi bīstami. Sieva raudāja. Taču skriet prom no likuma man bija kauns, un bija arī cerība, ka radiācija tur jau nav tik briesmīga. Es aizbraucu turp," pastāstīja savu stāstu avārijas likvidators Valērijs Liss.
Viņš atceras, ka bija komandā, kura strādāja nevis pašā blokā, bet piesārņotajā pilsētā. Viņa uzdevums bija ieiet veikalos, ņemt visu un mest ārā, jo visapkārt bija radiācija, visiem priekšmetiem bija radiācijas fons — drēbēm, dažādām veikala precēm, kokiem, kuri auga pie Černobiļas.
Piesārņotos priekšmetus veda uz izgāztuvi un tika aprakti, jo dedzināt tos nedrīkstēja, citādi radiācija kopā ar pelniem nokļūtu gaisā. Apraka pat mašīnas, ar kurām braukāja likvidatori, un veļu, kuru viņi valkāja.
"Man ir tikai trešā invaliditātes grupa, lielā mērā tāpēc, ka es biju akurāts — tādi tur izdzīvoja ilgāk. Bieži bija jānomaina apakšveļa un arī gultasveļa. Un nemazgāt netīro, bet uzreiz iznīcināt. Skolā mums daudz stāstīja par radiācijas bīstamību, taču, tikai atgriežoties no Černobiļas, es sapratu, cik viss ir nopietni. It sevišķi, kad uzzināju, ar kādu ātrumu mira tie, kas neievēroja noteikumus," noslēgumā pateica Liss.