RĪGA, 1. aprīlis — Sputnik, Ļevs Rižkovs. Aprīļa sākumā Kazahstānā uz ekrāniem parādīsies mākslas filma "Amre". Kaut arī tā stāsta par traģisku un mīklainu kazahu dziedātāja Amre Kašaubajeva likteni, taču praktiski visas tās epizodes tika filmētas Rīgā.
Filmēšanā strādāja starptautiska filmēšanas grupa. Scenārists, režisors un izpildītājs-producents ieradās no ASV. Galvenās vīrieša lomas atveidotājs Sanžars Madijevs — no Kazahstānas. Galveno sieviešu lomu nospēlēja Austrālijas kinozvaigzne Ebija Korniša, kura iepriekš mirdzēja pie Ridlija Skota un "Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā". Saimniecības un organizatoriskos jautājumus risināja Rīgas producenti.
Savukārt operators-režisors bija krievs, slavenais Maksims Osadčijs, kurš filmējis "9. rotu", "Apdzīvoto salu", "Staļingradu", "Duelantu", "Leģendu par Kolovratu".
Vai Rīga līdzinās Parīzei
- Pastāstiet par jūsu iespaidu, strādājot daudznacionālā kino projektā?
— Šajā internacionalitātē arī bija visa interese. Es ar visu grupu ierados no Krievijas. Galvenais ainas mākslinieks arī ir no Krievijas. Savukārt pārējie — no citām valstīm un pat kontinentiem. Darbs ar viņiem, protams, bija ļoti interesants. Jo vienā projektā sadūrās tika dažādas kultūras.
- Kādu pilsētu jūs filmējāt Rīgā?
— 1925. gada Parīzi. Turp uz vispasaules izstādi PSRS delegācijas sastāvā ierodas "stepes zelta balss" Amre Kašaubajevs. Kazahu tīrradnis tik ļoti pārsteidza frančus, ka dziedātāju konkursā ieguva sudraba medaļu. Taču pat triumfa brīdī Amre atrodas zem VPP spiediena, kurai parādās aizdomas, ka dziedātājs ticies ar emigrantiem, kuri bēguļoja no padomju varas.
- Kādēļ "Parīzes" filmēšanas darbiem tika izvēlēta tieši Rīga?
— Tā ir mierīga Eiropas pilsēta. Ļoti skaista, ar savu vēsturi. Taču pārvērst to Francijas galvaspilsētā bija sarežģīti. Tome Rīga — tā nav Parīze. Protams radās problēmas. Mēs ļoti apdomīgi, ļoti rūpīgi izvēlējāmies vietas, meklējām "Parīzes" paskata mājas un ielas. Rīga ne visur līdzinās Parīzei.
- Un kā jums izdevās atrisināt šo jautājumu?
— Mēs nevarējām ņemt kadrā ielas, pa kurām brauc mašīnas, vai reklāmu, kura XX gadsimta sākumā nevarēja būt. Mūs izglāba parks pilsētas centrā, mēs daudz filmējām.
- Un ielās?
— Ielās mēs filmējām varoņu nakts pastaigas, ļoti rūpīgi izvēloties virzienu. Jo pat vēsturiskajā centrā, Vecpilsētā nebūt ne visur var filmēt no dažādām pusēm.
Galvenais kinematogrāfiskais trumpis
- Darbība filmā notiek greznā viesnīcā — tās arī ir dekorācijas vai tā pastāv?
— Patiesībā tā ir bijusī bankas ēka, kurā bija paredzēta rekonstrukcija. Zāles, kuras šī iemesla dēļ tika atbrīvotas no mēbelēm, mākslinieki noformēja kā viesnīcu. Man liekas, izdevās lieliski. Taču pats galvenais Rīgas pluss kinematogrāfistam ir pat ne ēkas, bet gan interjeri. Orģināls iekārtojums, kurš kaut kādā brīnumainā veidā saglabājies līdz pat mūsdienām. Krievijā šādus interjerus iespējams atrast tikai Maskavā vai Pēterburgā. Vai arī muzejos, kuros vai nu nelaiž filmēt kino, vai arī laiž, bet ar ļoti stingriem nosacījumiem. Tādēļ Rīga- tas ir atradums tiem, kas filmē vēsturisku filmu.
- Vai jums ir gadījušies kaut kādi sarežģīti filmēšanas brīži, kad patiešām bija grūti?
— Amre nopratināšanas aina mums padevās ļoti smagi. Mums bija interjers augšējā stāvā. Istaba atradās zem jumta. Tātad faktiski bēniņos. Rīgā bija stiprs, praktiski kazahu, karstums, un jumts stipri iekarsa. Mēs filmējām naktī, taču arī naktīs bija tik karsts, ka mākslinieku grims kusa. Savukārt viņi bija tērpušies atbilstoši rudens laikapstākļiem — mētelī. Visiem bija smagi.
- Filmā vēl ir vecs vilciens. Kur jūs viņu atradāt?
— Pierīgā. Vilciens bija dekorācija. Aiz pilsētas stāvēja daži vagoni, kurus mēs vairākas dienas dekorējām, un pēc tam filmējām tajos. Ai logiem bija statisks fons, taču mēs filmējām tā, lai rastos sajūta, ka vilciens kaut kur brauc.
- Un Eifeļa tornis, kurš vienā no fragmentiem paceļas virs Rīgas tēla? Tas arī nav īsts?
— Uzzīmēts. Taču to attēloja jau Kazahstānā, post-production procesā.
Visu paguvām
- Kādas filmas tapšanu jūsu bagātajā filmu sarakstā varētu nosaukt par visgrūtāko?
— Laikam, "Apdzīvotā sala". Vienpadsmit filmēšanas mēneši ar vienu brīvdienu, 68 objekti, karš — gan uz ūdens, gan zem ūdens.
- Un kā ar "Staļingradu"?
— "Staļingradā" bija daudz grūtu inscenēšanas ainu. Pirmkārt, mēs filmējām to 3D, savukārt 3D tehnoloģija prasa trīs reiz vairāk laika. Ļoti ilgi tiek uzstādītas kameras. Un vienas telts vietā, kur ved vadi no filmēšanas laukuma, stāv minimums trīs. Otrkārt, neticami grūtas bija batālas ainas. Piemēram, tanku uzbrukums. Pieskaitiet klāt lietus iekārtas, sprādzienus, kuriem bija jānotiek noteiktā laikā, nepieciešamajā sekundē. Miljons nianšu.
- Cik grūta bija filmēšana Rīgā?
— Pavisam negrūta. Mūs brīnišķīgi uzņēma, izveidoja labākos darba apstākļus. Rīgas producenti strādāja ļoti ātri un profesionāli. Visus filmēšanas darbus viņi organizēja laicīgi, absolūti tiešā atbilstībā mūsu uzdevumiem. Vēl jo vairāk, ka laika mums bija maz — vien divdesmit astoņas dienas. Taču mēs visu paguvām.