RĪGA, 17. februāris — Sputnik, Jevgēņijs Leškovskis. Padomju karaspēka militārā misija Afganistānas Demokrātiskajā Republikā (ADR) noslēdzās 1989. gada 15. februārī. Valda uzskata, ka šajā dienā noslēdzās Padomju Savienības pēdējais karš. No Latvijas PSR tajā piedalījās vairāk nekā 3500 kareivji.
Rīgā, Klusajā dārzā tika atzīmēta 29. gadadiena kopš karaspēka izvešanas no saules apdedzinātās Afganistānas.
Pie pieminekļa Afganistānā kritušajiem, ko pirms dažiem gadiem uzstādīja Klusajā dārzā, parādījās ziedi. Pirmos vainagus atnesa Krievijas un Baltkrievijas Republikas vēstniecību pārstāvji, nākamos — Latvijas Krievu savienība. Protams, ar ziediem rokās nāca Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas dalībnieki.
Šajā vēsajā dienā Klusjā dārzā no visiem Latvijas nostūriem sabrauca simtiem veterānu un cilvēku, kuri vienmēr ir bijuši viņiem līdzās. Draugi, radi, citi cilvēki, kas tā vai citādi izjutuši kara svelmi, kurā PSRS zaudēja vairāk nekā 14 tūkstošus kareivju, kurā vairāk nekā 53 tūkstoši tika ievainoti.
No Latvijas karā bija iesaukti 3650 cilvēki. Patlaban no viņiem dzīvi ir aptuveni 1500: jaunākajiem viņu vidū ir 49 gadi, daudziem — gandrīz 60.
Runājam par Afganistānu, domājam par Sīriju
Karš beidzās 15. februārī: veterāni uzskata, ka tā bija padomju karaspēka atkāpšanās, politiķi diplomātiski stāsta par "armijas izvešanu pēc nosprausto uzdevumu izpildes pilnā apjomā".
Tagad vairs tikai retais saskata principiālu starpību, it īpaši, ja karu piemin bojāgājušo tuvinieki, kuri joprojām sirdī nes bēdas. Arī viņi ieradās Klusajā dārzā.
Klātesošos uzrunāja Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas valdes loceklis Sergejs Īvāns. Viņš nolasīja ģenerālpulkveža Borisa Gromova vēsturisko pavēli, kurš 1989. gadā vadīja padomju spēku izvešanu no Afganistānas.
Gromovs izstrādāja bruņoto spēku atkāpšanās plānu pāri Salangas kalnu pārejai. Plāns izdevās bez zaudējumiem, un līdz pēdējam gandrīz neviens nespēja tam noticēt. Par ģenerāli Gromovu kara veterāni runā ar cieņu.
"Tālaika notikumu gaida liecināja, ka mūsu spēku ievešanu Afganistānā diktēja stratēģiskā nepieciešamība novērst karojošā islāma izplatīšanās plānus. Mūsu armija izjauca ASV, NATO un starptautiskā terorisma plānus," — pieminēja Gromova vārdus Īvāns, kurš dienēja ADR desanta bataljonā pašā kara sākumā — no 1979. līdz 1981. gadam.
Kad izskanēja šie vārdi, šķita, ka klusums Klusajā dārzā kļuvis vēl dziļāks: bija redzams, ka daudzi sastinga un automātiski vilka paralēles ar mūsdienām.
"It kā par Sīriju runātu, un vispār," — ieteicās viens no veterāniem.
Viena pagātne un nākotne visiem
Līdzās veterāniem stāvēja Latvijas Sociālistiskās partijas pārstāvji un daudzi Latvijas Krievu savienības locekļi līdz ar tās vadītāju Miroslavu Mitrofanovu.
"Karā Afganistānā es nepiedalījos, taču nenokļuvu tur tikai brīnumainā kārtā: mani nosūtīja dienēt uz Tālajiem Austrumiem. Daudzi mani paziņas un draugi ir bijuši Afganistānā. Pie tam tā nu iznācis, ka Afganistānas veterāni un mūsu partija iet plecu pie pleca jau kopš 90. gadu vidus. Pēcpadomju laikā Afganistānas kara veterāni bija ļoti aktīva sociālā grupa, kura centās daudziem palīdzēt mierlaikā, darboties sabiedrības labā. Viņi vienmēr ir bijuši ar mums un tagad atbalsta mūs Krievu skolu aizsardzības štāba akcijās," — pastāstīja Mitrofanovs.
Andrejs Lindenauss — Afgāņu veterānu Daugavpils sadraudzības centra "Pereval" pārstāvis, kas veido daļu no afgāņu asociācijas, pastāstīja, ka Daugavpilī, otrajā lielākajā pilsētā Latvijā, pašlaik dzīvo vairāk nekā simts Afganistānas kara dalībnieku, un "Pereval" veido 70 veterāni.
"Ļoti patīkami, ka kopā ar mums tagad ir ne tikai mūsu brāļi no tā kara, bet arī dvēselē tuvi cilvēki. Pēc būtības, arī viņi ir kaujinieki, tikai cīnās par krievu tiesībām," — uzsvēra Lindenaus.
Viņš piebilda, ka pats dienējis Kabulā no 1984. līdz 1986. gadam, vadīja bruņutransportieri zenītraķešu baterijas sastāvā.
"Tas bija pats Afganistānas kara vidus, smagi laiki, viskarstākie. Un tagad es ļoti pārdzīvoju par krievu puišiem, kuri XXI gadsimtā piedalās karā — Sīrijā, Donbasā. Kaut nu mājup dzīvi atgrieztos pēc iespējas vairāk," — novēlēja Lindenaus.
Piemineklis Klusajā dārzā grima ziedos. Šķita, šeit ir daudz siltāk nekā dažus soļus nostāk. Cilvēki pie pieminekļa necentās dalīt viens otru kara veterānos, dažādu partiju pārstāvjos, "savējos" un "svešos", krievos un latviešos. Todien visiem bija viena pagātne — no 1979. līdz 1989. gadam.