RĪGA, 31. janvāris — Sputnik. Starptautisko iepirkumu un tirdzniecības jomā ir nozares, kurā darbs rit bez īpašām problēmām, raksta izdevums Frankfurter Allgemeine Zeitung. Raksta tulkojumu pilnā apjomā publicējis portāls InoSMI.
Pie tām pieder tāda produkcija kā zobu sukas, rotaļlietas smilškastēm, saldējums, skapji viesistabām un – līdz šīs nedēļas sākumam – veļas mazgājamās mašīnas. Uzņēmēji nodarbojas ar biznesu, klientu rīcībā ir aizvien plašāks sortiments, pateicoties papildu ražotājiem ārvalstīs, un rezultātā viņi bieži vien par preci pat maksā lētāk. Tātad viss ir kārtībā.
Taču ir arī citas, augstākajā mērā kutelīgas nozares, jo runa tajās, no vienas puses, ir "tikai" par naudas pelnīšanu, bet no otras puses, rodas jautājums par politisko varu un ietekmi ilgtermiņa perspektīvā. Starp tādām nozarēm ir modernās tehnoloģijas. Uzņēmumi, kuri tās apvieno ar saprātīgu komerciālo ideju, nodrošina "savām" valstīm ne tikai milzīgu papildu labklājību, bet arī stratēģisko nozīmi. Kā piemēru var minēt nozīmi, kādu Savienotajās Valstīs ieguvusi Silīcija ieleja: tādu koncernu kā Google, Apple, Amazon, Facebook un Microsoft kapitalizācija sasniedz daudzus miljardus. Viņiem ir miljardiem klientu visā pasaulē ar dažiem izņēmumiem, piemēram, Ķīnā.
Pekina bloķē lielāko sociālo tīklu pasaulē un Google meklēšanas sistēmas. Tā vietā 1,4 miljardu ķīniešu lieto vietējos servisus un palīdz tiem kļūt par pasaules līmeņa kompānijām. Tas jau ir noticis: ir parādījies "Alibaba", "Tensent" un "Baidu". Jau sen klīst runas par tehnoloģisko auksto karu: pēdējais, kurš par to brīdināja bija Vācijas federālais ekonomikas ministrs Zigmārs Gabriels. Nepārsteidz fakts, ka federālā valdība lemj, vai tai jāaizsargā noteiktas vācu kompānijas, jāpaglābj no stratēģiski motivētiem pārņemšanas mēģinājumiem.
Enerģētika nav izņēmums
Līdz ar modernajām tehnoloģijām stratēģiski svarīga nozare ir enerģētika. Valstis, kurām nav pašām savu lielo atradņu, nevar izturēties vienaldzīgi pret jautājumu, no kurienes tās saņem naftu un gāzi: piegādātājam vienmēr ir zināma vara, un šajā situācijā nav runa par šokolādes tāfelīti.
Tas ir ļoti svarīgs aspekts, cieši saistīts ar pašreizējo strīdu ap iecerēto gāzesvadu "Ziemeļu straume 2". Vācija varētu ar tā palīdzību saņemt gāzi no Krievijas, apejot Ukrainu un Poliju. Vai šis projekts nostiprina Eiropas enerģētisko drošību, kā uzskata federālā valdība, vai ietekmē to negatīvi, kā kārtējo reizi skaidroja ASV valsts sekretārs Rekss Tilersons, uzturoties vizītē Varšavā? Pie tam Tilersons vēlreiz apstiprināja, ka viņa valsts šo gāzesvadu nevēlas. Protams, šeit runa ir arī par iespējamiem darījumiem: amerikāņu sašķidrinātā gāze konkurē ar dabasgāzi no Krievijas, kas tiek piegādāta pa cauruļvadu.
Taču šajā jautājumā runa ir arī par Savienoto Valstu stratēģisko ietekmi no vienas puses, un Krievijas ietekmi – no otras. Tas, ka amerikāņi lielā mērā garantē starptautisko tirdzniecības ceļu apsardzi uz lielo militāro izdevumu un amerikāņu nodokļu maksātāju naudas rēķina, ir cits jautājums, kas vienmēr vīd pie apvāršņa, interešu sadursmes fonā.
Tas viss vēlreiz demonstrē, kāpēc iespēju robežās brīva preču un kapitālu kustība ir ekonomiskais mērķis, pietiekami nozīmīgs, lai censtos panākt tā īstenošanu, un kāpēc to patiesībā īstenot nav iespējams. Arī šajā gadsimtā.