Dažreiz krievi dod priekšroku neziņai

Avīzes Hufvudstadsbladet žurnāliste Maskavā Anna Lena Laurena brīnās par to, kā krievi bieži izvēlās kaut ko nezināt.
Sputnik

Manu krievu draugu lokā ir jauns cilvēks vārdā Gļebs. Es viņu ne īpaši labi pazīstu, viņš drīzāk manu "paziņu paziņa".

Reiz mēs kopā bijām Parīzē, apmeklējām kopīgu draugu. Viņa ikdienas ilgas iepirkšanās manī atstāja neizprašanā: viņš iepirka dārgas zīmolu drēbes milzīgā daudzumā, īpaši neizvēloties. Bija skaidrs, ka nauda viņam ir. Ļoti daudz naudas.

The Local: par ko stāsta padomju karavīru uzraksti uz Reihstāga sienām

Es painteresējos, kur viņš strādā, un saņēmu izvairīgu atbildi. Tolaik es vēl nebiju tik ilgi nodzīvojusi Krievijā un nezināju, ka cilvēki atbild tā ne tikai tāpēc ka runa ir par īstu noslēpumu. Tas arī varētu būt kāds apstāklis, ko visi zina, bet neviens nerunā.

Pēc dažiem gadiem izrādījās, ka Gļebs pārcēlies uz Prāgu. Viņš vairs nevarēja atgriezties Krievijā. Tas mani pārsteidza vēl vairāk. Beidzot kāds pastāstīja, ka Gļebs strādāja Federālajā Drošības dienestā, un acīmredzot tur radies kāds konflikts.

Kad Krievijas valsts ierēdņi pēkšņi kļūst ļoti bagāti, tas saistīts tikai ar vienu — ar korupciju. Draugu vidū par to mēs arī nerunājam, proti neapspriežam, no kurienes FDD darbiniekam ir līdzekļi jahtai, mājoklim Prāgā un vērienīgam šopingam Parīzē.

Es nedomāju, ka cilvēkus tas interesē, bet viņi neuzdrošinājās uzdot jautājumu. Viņi vienkārši nevēlas neko zināt, jo tā ir labāk.

Kāda draudzene Maskavā vairākus gadus satiekas ar vīrieti. Abi smagi strādā, tāpēc īpaši bieži tikties neizdodas.

Vienīgais, ko draudzene par viņu zina — ka viņš strādājot bankā un, pēc visa spriežot, ir ļoti veiksmīgs cilvēks. Taču viņa nezina, nedz kur viņš dzīvo, nedz to, vai viņam ir bērni.

Pasakas un patiesība: kā "Maskačkas" aborigēni neapēda Kuku

"Pats pateiks, kad laiks pienāks," — viņa saka.

Es nekad mūžā nevarētu pastāvīgi tikties ar kādu, nepieprasot informāciju par tik svarīgiem apstākļiem. Taču daudzām krievu sievietēm ir kāds vīrieša ideāls, kas nosaka: vīrietim jābūt brīvam. Viņa dzīve ārpus viņu personiskām attiecībām pieder tikai viņam. Manuprāt, tieši tāpēc kādu bāru pie Sadovoje loka Maskavā sauc par "Ofisu".

Tajā pašā laikā distance starp nepazīstamiem cilvēkiem bieži nivelējas, pat tādā milzīgā pilsētā kā Maskava. Pastaigājoties ar suni, es uzzinu dažnedažādas lietas par suņu īpašniekiem manā mājā.

Samojeda saimniece no ceturtā stāva šķīrusies no vīru, bet nesen atkal sākusi ar viņu sazināties. Manai kaimiņienei ir dēls alkoholiķis. Un tā tālāk.
Toties tuvās attiecībās viņi bieži izvēlas palikt neziņā. Varbūt tāpēc, ka baidās, ka informācijas pārmērs varētu visu sabojāt.