Džordžs Soross ir viens no retajiem augstu stāvošajiem rusofobiem, kuri spēj atzīt paši savas kļūdas. Amerikāņu oligarhs, kurš savulaik "uzlauza" Anglijas banku, pareģoja Krievijas Federācijas bankrotu 2017. gadā, taču prognoze nepiepildījās portālā RIA Novosti atzīmēja bloga Crimson autors Ivans Daņilovs.
Starp mediju ekspertiem un politiķiem, kuru dienesta pienākums ir ražot negatīvas prognozes Krievijai, tādos gadījumos vienkārši pieņemts atlikt kolapsa datumu uz vēlāk laiku. Soross – principiālais Maskavas oponents – ir pelnījis cieņu. Viņš īsteno vecu biržas noteikumu: ja mainās fakti, ir jāmaina viedoklis.
Problēmu rada tikai tas, ka jaunos faktus par Krieviju leģendārais finansists un politisko intrigu meistars, šķiet, smēlies no amerikāņu jaunās un skandalozās nacionālās drošības koncepcijas, kurā Maskava un Ķīna pasludinātas par ASV galvenajām sāncensēm.
Intervijā britu biznesa izdevumam Financial Times finansists pēkšņi mainīja savu viedokli par Krieviju, turklāt izmantoja to kā piemēru, lai uzsvērtu, cik ļauni klājas Eiropas Savienībai. Savā tradicionāli agresīvajā stilā Soross klāstīja, ka "Eiropas Savienība ir organizācija, kas stāv un kraha sliekšņa", bet "Krievija ir uz nacionālisma pamatiem atdzimstoša lielvalsts".
Interesanti, ka šajā intervijā nav ne vārda par to, ka Krievijā viss esot slikti un drīz būs vēl sliktāk. Soross pielaiko "aizvainota brīvības cīnītāja" masku, kuram pretī stājoties Putins personīgi. Dīvaini, taču ar šādu metodi viņš tikai pastiprina Krievijas prezidenta pozitīvo imidžu, jo daudzi lasītāji rietumvalstīs itin labi spēj savirknēt vienkāršu loģisko ķēdīti: Džordžs Soross, ietekmīgs politiskais spēlmanis, kurš var atļauties nobārt pašu Angelu Merkeli, sūdzas par to, cik efektīvs ir Putina starptautiskais uzbrukums Sorosa organizācijai. Secinājums ir acīmredzams: Krievijas prezidents ir daudz spēcīgāks, brīvāks un ietekmīgāks nekā augstākie politiķi Eiropā.
Amerikāņu oligarha skumjas ļoti atgādina frustrāciju, ko atspoguļo ASV nacionālās drošības jaunā stratēģija. ASV Aizsardzības ministrijas pamata dokumentā figurē kā "revizionisma valstis", kas metušas izaicinājumu amerikāņu interesēm un izveidotajai pasaules kārtībai, kuras pamatā ir Savienoto Valstu hegemonija. Principā, Soross sūkstās par to pašu, tikai viņš uzsver draudus, ko "atdzimstošā lielvalsts" Krievija nes Eiropas Savienībai.
Zīmīgi, ka gan Soross, gan Baltais nams, pēc būtības, pārmet Krievijai vienu un to pašu – tā jaucot pasaules kārtību, ko raksturoja vispāratzīta "Krievijas nāve" un agrākā lielvalsts statusa zudums.
No šī viedokļa pats Krievijas atdzimšanas fakts, pēc Sorosa domām, ir revizionisms Vašingtonas varasvīru acīs. Starp citu, attiecībā uz Ķīnu viņi, domājams, jūt kaut ko līdzīgu, tikai no viņu viedokļa Maskava ir "mirusi" pēc sakāves aukstajā karā 1991. gadā, bet Pekina – jau XIX gadsimtā pēc "opija kariem". Eksistenciālās šausmas, ko virknei rietumu politiķu iedveš Krievijas un Ķīnas nostiprināšanās, šķiet, radījusi apziņa, ka viņu acu priekšā augšāmceļas pretinieki, ko viņi jau sen uzskatījuši par mirušiem.
Sorosa apgalvojumi liecina, ka viņš neliekuļoti tic: Krievijas atdzimšanas iemesls ir "nacionālisms", taču būtu nepareizi interpretēt šo pozīciju burtiski. Prakse liecina, ka, no amerikāņu finansista un politiskā aktīvista viedokļa, ikviens politiķis, kurš nevēlas kļūt par marioneti viņa rokās, automātiski kļūst par nacionālistu un bīstamu radikāli, ko nekādā gadījumā nevar laist "pieklājīgā sabiedrībā".
Ja iztulkosim viņa paziņojumu no Sorosa valodas, var teikt: Soross sūkstās par to, ka Krievija atdzimst, pateicoties patriotismam, un tas viņu biedē. Ņemot vērā viņa agrākās prognozes par Krieviju, viegli manāms viņa panikas iemesls: bankrota un sabrukuma vietā valsts ir stabila, un ar pašu savas pastāvēšanas faktu rāda piemēru tam, kā efektīvi aizstāvēt savas nacionālās intereses, neskatoties uz Vašingtonas piepūli.
Tātad Putins Eiropas politiķu acīs ir tāda kā "slikta kompānija" un visiem demonstrē, kā konfrontācija ar amerikāņu eliti, tostarp arī ar Sorosu var kļūt par veiksmīgu taktiku, kas nodrošina ne tikai ģeopolitiskās priekšrocības, bet arī ievērojamas vēlētāju simpātijas.
Ne velti Krievijas prezidentu dēvēja par pirmo populistu Eiropā, kurš ar savu piemēru iedvesmo tādus politiķus, kā Viktors Orbans un Marina Lepēna.
Pirmkart, viņam ir tieša pieeja rietumu elites augšējiem stāviem, otrkārt, viņš atbilstoši savam postenim skatās uz nākotnes riskiem, nevis pagātnes uzvarām. Lai saprastu viņa uztraukuma iemeslus, atliek tikai pavērot Berlīnes un Varšavas konfliktu, Vācijas valdības pārliecinošo ceļu pretī "divu ātrumu Eiropai", tam, kā Vācijas Centrālā Banka ieved juaņu zelta valūtas rezervēs par labu dolāram, uz to, cik augstu reitingu saņēmuši populisti – eiroskeptiķi no itāļu "Piecu zvaigžņu kustības", kas, iespējams, vēl sagādās pārsteigumu gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.
Laiks, lai pilnībā atrisinātu Krievijas jautājumu, jau ir palaists garām. Agrāk Soross vēl varēja rēķināties ar Krievijas ekonomikas kolapsu, taču tagad viņš uz tādu scenāriju vairs necer. Vēl vairāk: ietekmīgā amerikāņu banka Goldman Sachs publicēja negaidīti optimistisku valsts ekonomikas izaugsmes prognozi, kuras parametri pārsniedz pat labākos Krievijas valdības izstrādātos vērtējumus.
Ja amerikāņu elite rīkotos racionāli, pēc "ekonomiskā blickrīga" izgāšanās tai vajadzētu pamēģināt vienoties ar Maskavu, taču pagaidām uz to nav ko cerēt, jo pārāk lieli spēki un līdzekļi tika izšķiesti mediju mītam par "baismīgajiem Krievijas draudiem".
Taču agri vai vēlu pat spītīgākie rusofobi būs spiesti iet Džordža Sorosa pēdās: vispirms noliegt Krievijas tiesības pastāvēt, pēc tam cerēt, ka Krievija "nupat nupat jau bankrotēs", pēc tam – depresija par to, ka Krievija nav sabrukusi, un galu galā rūgts atzinums: Krievija pastāvēs mūžos.