RĪGA, 14. janvāris — Sputnik. Starp biedējošākajiem atgādinājumiem par Otrā pasaules kara atstāto iznīcību, tikai retais ir tikpat iespaidīgs kā padomju karavīru uzraksti uz Reihstāga sienām, raksta The Local.
Pēc Vācijas apvienošanās 1990. gadā britu arhitekts Normans Fosters atjaunoja Reihstāga ēku. Tika nolemts neiznīcināt izsmieklu, aizvainojumu un piemiņas uzrakstus, ko uz tā sienām atstāja padomju karavīri pēc cīņas ar hitleriskajiem spēkiem galvaspilsētas centrā.
Līdz pat šai baltai dienai deputāti ceļā uz gaismas pielieto Bundestāga sēžu zāli zem Fostera stikla kupola, iet garām simtiem uzrakstu krievu valodā.
"Ko sēsi, to pļausi," — vēsta uzraksts pie ieejas kancleres Angelas Merkeles ofisā, bet austrumu gaiteņa sienu rotā atjautīgs Hitleram adresēts aizvainojums.
Lielākā daļa uzrakstu, kam izmantotas nodegušā Reihstāga ogles vai kara kartēm vajadzīgais krīts, — tie ir tikai vārdi, datumi un maršruti, pa kādiem karavīri nonākuši līdz izšķirošajai cīņai par Berlīni 1945. gadā.
68 gadus vecā vāciete Karīna Fēliksa savu dzīvi veltījusi tiem, kas atstājuši steidzīgos uzrakstus. Viņa ir dokumentējusi un pārtulkojusi grafiti, kā arī apkopojusi grāmatā 30 kareivju dzīves stāstus. To viņa cer publicēt vācu, krievu un angļu valodās.
"Dusmas un prieks"
"Padomājiet par to, ko karš padara ar cilvēkiem. Viņi devās karot, būdami gandrīz bērni, — saka Fēliksa, pastaigājoties ap plenārsēžu zāli, kur atrodas lielākā tiesa uzrakstu. — Esmu uzzinājusi, ko nācās pārvarēt šiem kareivjiem, un kad viņi nonāca šeit, te, šajos uzrakstos izpaudās visas viņu dusmas un prieks par to, ka karš ir beidzies."
1995. gada renovācijas laikā uz ilgiem gadiem slēptie uzraksti no jauna ieraudzīja dienas gaismu. Fosters līdz ar vācu ierēdņiem un Krievijas vēstniecības pārstāvjiem nolēma restaurēt pēc iespējas lielāku skaitu uzrakstu, taču atbrīvoties no aizvainojošākajiem.
Karīna Fēliksa nav ne zinātniece, ne diplomāte. Krievu valodu viņa iemācījās Austrumvācijā, kur aizritēja viņas jaunība un kur viņa bieži tikās ar padomju veterāniem un viņu bērniem, strādājot par gidu Reihstāgā.
Viņu vidū bija arī Boriss Zolotarevskis, kurš devās uz fronti pusaudža gados. Īsi pirms nāves viņš pastāstīja, cik ļoti nobijies pēdējā cīņā, kurā gāja bojā 2 tūkstoši krievu un vairāki simti vācu kareivju. Viņš piebilda, ka uzrakstu saglabāšana uz Reihstāga ēkas, viņaprāt, liecina par nacionālo spēku.
"Viņš stāstīja, cik patīkami viņam ir zināt, ka uzraksti ir saglabājušies, ka Vācija ir guvusi lielāko mācību no kara," — pastāstīja Fēliksa.
Gaitenī viņa norādīja uz bultas caururbtu sirdi, kurā ierakstīti divi vārdi.
"Anatolijs neaizmirsa savu Gaļinu un droši vien labprātāk būtu skūpstījis viņu parkā uz soliņa, nevis karojis, — viņa smaidot saka. — Viņiem bija savi sapņi, tāpat kā mūsu kareivjiem. Taču pavēle ir pavēle."
"Par ko stāsta sienas"
Reihstāga stratēģiskā nozīme bija minimāla, taču Staļins nolēma, ka šī iespaidīgā ēka simbolizēs nacistu spēku.
"Reihstāgs kļuva par uzvaras simbolu, — stāsta vēsturnieks Maikls Kallens. — Reiha kanceleju, kurā Hitlers uzturējās līdz 1945. gada 30. aprīlim un izdarīja pašnāvību, krievi par tādu simbolu neuzskatīja, to vienkārši ieņēma."
60. gados steidzīga remonta gaidā uzraksti tika aizsegti ar ģipškartonu — tas bija aukstā kara kontekstā pieņemts lēmums, uzskata Kallens.
"Cilvēki bija noguruši no atgādinājumiem par karu, vienalga, vai tie būtu nacistu simboli vai padomju uzraksti. Viņi gribēja sākt no sākuma, — piebilda Fēliksa. — Neviens, pat ne Fosters nezināja, cik uzraksti ir saglabājušies.
Berlīnē uz katra soļa sastopamas ložu un šrapneļu pēdas, kas saglabājušās kopš kara pēdējiem gadiem, tāpat kā Holokausta memoriāli — politika, pret kuru atklāti iebilst tikai galēji labējā partija "Alternatīva Vācijai".
Karīna Fēlika neinteresējas par ģeopolitiku. Fēliksa uzskata, ka viņas darbs nav saistīts ar valdību diplomātiskajām attiecībām.
"Mani interesē cilvēki, viņu jūtas un tas, ko viņi vēlas pastāstīt," — viņa saka.