RĪGA, 10. janvāris – Sputnik. Atim Sjanītim ir neparasta diplomātiska misija. Šis latviešu diplomāts atbild par attiecībām nevis ar citu valsti, bet gan ar latviešiem ārvalstīs, raksta Politico.
Viņa amats izveidots atbildes kārtā uz iedzīvotāju aizbraukšanu, ko izraisīja Latvijas iestāšanās ES. Kopš tā brīža apmēram viena piektdaļa iedzīvotāju aizbraukuši strādāt uz bagātākām ES valstīm: Lielbritāniju, Īriju, Vāciju.
2000. gadā Latvijā bija 2,38 miljoni cilvēku. Šī gada sākumā – 1,95 miljoni. Nevienā citā valstī nav bijis tik straujš iedzīvotāju skaita kritums (18,2% pēc ANO statistikas). Līdzīgi dati vērojami tikai kaimiņu Lietuvā (17,5%) un Gruzijā (17,2%).
"Mēs zaudējam cilvēkus, turklāt ļoti strauji," — saka Sjanīts.
Protams, emigrācija nav vienīgais Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās iemesls, būtiska nozīme ir arī attiecīgi zemajam dzimstības un augstajam mirstības līmenim. Kopējais rezultāts, kā saka Sjanīts, rada draudus Latvijas valsts stabilitātei. Citiem vārdiem sakot, nepiedzimst pietiekams skaits nodokļu maksātāju un karavīru.
"Latvijai jau tā ir zems iedzīvotāju blīvums. Šādos tempos pēc 50 gadiem mēs vienkārši pārstāsim pastāvēt kā nācija," — saka slavenais žurnālists un televīzijas komentētājs Otto Ozols un piebilst, ka "mūsu pulkstenis rāda jau bez piecām divpadsmit".
Bēdīgākie un asākie demogrāfijas krīzes rezultāti ir nabadzīgākajā reģionā – Latgalē, valsts dienvidaustrumos, pie robežas ar Krieviju. Vidējā alga Latvijā sastāda 670 eiro mēnesī, Latgales iedzīvotāji pelna pusi no šīs summas.
"Alga šeit ir kaut kāda ņirgāšanās. Par ko te brīnīties, ja cilvēki vēlas aizbraukt?" — saka Aleksandrs Rube, reģionālās avīzes Latgales Laiks žurnālists.
Daži jaunieši pārvācas uz Rīgu, kuras summārais iedzīvotāju skaits (tagad 640 tūkstoši cilvēku) nedaudz palielinājies pēc ilgstošas samazināšanās. Lielākā daļa vienkārši pamet valsti. Latgales galvaspilsētas Daugavpils centrā stāv tukšas dzīvojamās mājas, un pilsēta šķiet daļēji pamesta. "Tas ir pārāk viegli. Atvērtas robežas, informācija par dzīvi citās ES valstīs ir viegli pieejama, un visi to dara. Nu un mūsu jaunieši aizbrauc prom uz Angliju, Īriju vai Vāciju," — saka Rube.
Jaunieši vispār neatgriežas, ja nu vienīgi atbrauc paciemoties.
"Es nevēlos atgriezties. Situācija šeit ir pārāk slikta," — saka 22 gadus vecā Irina Sivakova, kura pirms pāris gadiem aizbrauca uz Angliju, savukārt Daugavpilī ieradusies apciemot māsu. Uz jautājumu par to, vai Brexit maina attieksmi pret viņu Lielbritānijā, viņa atzinās, ka "daudzi briti mūs nemīl".
Tādi kā viņa liek izmist Vladislavam Stankēvičam – par Latgales ekonomisko attīstību atbildīgajam ierēdnim. Viņš nezaudē optimismu: "Šeit ir darbs. Katram, kurš vēlas strādāt, ir iespēja palikt un iegūt darbu," — viņš pārliecina, sēžot ofisā vecā padomju laiku ēkā, pilsētas gājēju centrā. Viņš gan apgalvo, ka algas palielināsies, taču vienlaikus atzīstas, ka šobrīd tās ir zemas.
"Turklāt pastāvīgi runā par karu (runa ir par militārām mācībām, ko gan NATO, gan Krievija veikušas reģionā pērnajā gadā – red.) un neatkarīgi no tā, vai tas ir reāls vai nē, — tas neiedvesmo jauniešus palikt. Un kas ir vēl sliktāk – atņem vēlmi ārvalstu investoriem," — saka Stankēvičs.
Taču ir redzamas noteiktas pazīmes, ka migrācijas tendence mazinās. Saskaņā ar Centrālo Statistikas pārvaldi, daļa emigrantu, kuri atgriežas dzimtenē, 2016. gadā sastādīja apmēram 40% aizbraukušo. Iepriekšējos trīs gadus šis rādītājs sasniedza vien 26-37%.
"Daudzi no jauniešiem šeit domā, ka ārzemēs viegli var nopelnīt daudz naudas. Es cenšos viņiem paskaidrot, ka dzīve svešā valstī ir daudz grūtāka, nekā viņi domā," — saka Svetlana Lonskaja, kura atgriezusies pirms dažiem gadiem, un tagad veiksmīgi vada fitnesa centru. Tāpat viņa cenšas pārliecināt potenciālos emigrantus, ka dzīvē svarīga ne tikai nauda.
"Es lepojos, ka varu nopelnīt dzīvei dzimtenē, pilsētā, kur esmu dzimusi. Tas kaut ko nozīmē," — atzīmē Lonskaja. Un tomēr cilvēki brauc prom.