05:05 20 Septembris 2017
Rīga+ 9°C
Tiešraide
Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova

Mariju Zaharovu pazīst visa pasaule

© Sputnik / Alexei Kudenko
Krievijā
Saņemt īso saiti
234

Ikviena Krievijas ĀM oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas uzstāšanās kļūst par īstu notikumu un rada patiesu interesi. Runa nav tikai par iknedēļas brīfingiem Smoļenskas laukumā vai uzstāšanos televīzijā.

Intervijā aģentūras Sputnik korespondentam Leonīdam Sviridovam Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova pastāstīja par savu darbu, ķirbju zupu, Dženu Psaki, marsiešu hronikām, Krimu, vecāku vasarnīcu un ko, viņasprāt, nozīmē būt krievietei.

— Kā jūs uzrunā biežāk: Marija vai Marija Vladimirovna?

— Dažādi. Ja žurnālisti mani pazīst pietiekami sen, uzrunā vārdā. Ja pazīšanās nav tik sena, —  Marija Vladimirovna. Ārvalstu žurnālisti visbiežāk uzrunā vārdā. Godīgi sakot, šajā ziņā neesmu īpaši kaprīza un prasīga. Cenšos piekrist visiem noteikumiem, ja man tie nav principiāli svarīgi, taču ir pietiekami būtiski sarunas biedram.
Necenšos izdomāt grūtības tur, kur to nav. Man pašai nepatīk cilvēki vai iestādes, kas izrauj problēmas no gaisa.

— Marija Vladimirovna, kad ieņēmāt Krievijas ĀM oficiālā pārstāvja posteni, jūs sāka salīdzināt ar jūsu kolēģi ASV. Runas turpinās vēl joprojām. Jūs tas aizvaino, kaitina vai smīdina?

Krievijas ĀM oficiālā pārstāve Marija Zaharova. Foto no arhīva
© Sputnik / Григорий Сысоев

— Šo jautājumu man uzdod gandrīz vai katrā intervijā. Attieksme pret to ir profesionāli filozofiska. Es saprotu, kāpēc tā notiek. Vienkāršāk tomēr ir veidot tiešas analoģijas. manuprāt, tā ir klišeja. nekādas citas emocijas tēma nerada, taču jautājums patiešām ir ļoti populārs.

Man gribētos izmantot šo gadījumu un pieminēt divas nianses. kad Džena Psaki strādāja ofisā, žurnālisti bieži centās noskaidrot, kāda ir mana attieksme pret viņas darbu.

Мēs visi atceramies, cik dīvainas un dažkārt pat ļoti dīvainas bija atbildes, ko viņa sniedza ASV Valsts departamenta brīfingos. Pie tam nekad neesmu atbalstījusi nevienu kolektīvo kampaņu pret viņu vai kādu citu, kad kampaņa nonāca līdz šovinistiskas vajāšanas robežai.

Ir jāatbild uz netaisnīgajiem un rupjajiem vārdiem, dažkārt – arī muļķīgajiem vērtējumiem, ko dzirdam no mūsu kolēģu puses. Tas jādara ar pašcieņu un cieņu, dažkārt stingri, citkārt – ar joku. Taču nekad nedrīkstam pārkāpt robežu, kad sākas cilvēka vajāšana.

— Jūs taču esat pazīstama ar Psaki?

— Es patiešām strādāju ar viņu aptuveni divus gadus, iespējams, mazliet ilgāk. Tās bija konstruktīvas, lietišķas attiecības, kas nekad neveidojās pēc principa "kā panākt, lai otram būtu sliktāk." Mēs vienmēr atradām veidu, kā risināt jautājumus, kuru skaits bija visai liels, ņemot vērā to, cik bieži tikās mūsu ministri.

— Nu, mūsu interviju tomēr negribētos veltīt tikai politikai vien. Gribas parunāt par dzīvi. Sakiet, kā jūs izvēlaties tērpu?

— (smaida) Apģērbam ir jābūt atbilstošam pasākuma formātam, diennakts laikam un apstākļiem. Rodas iespaids, ka cilvēkiem nez kāpēc šķiet, ka lidoju pa mākoņiem karietē ar diviem rožainiem ponijiem, un bezdelīgas no rīta man nes no pavasara puķēm šūtus tērpus. Tā taču nav! Es esmu parasts cilvēks, ne ar ko neatšķiros no cilvēkiem uz ielas, kafejnīcā vai veikalā, vienīgā atšķirība – mani rāda pa televizoru. Man nav ne ateljē, ne savu šuvēju, ne arī stilistu.

— Kur ieveidojat matus?

— Frizētavā. Pirms ĀM brīfinga ieveidoju matus frizētavā, bet televīzijas studijā ir grimētava, kur atrodams viss nepieciešamais.

— Par ko sapņojāt bērnībā?

— Bērnība ir ļoti daudzveidīgs laiks, ko veido noteikti posmi. Sapņoju par dažādām lietām. Sapņoju par kādu iepatikušos rotaļlietu, pēc tam par to, lai neviens pasaulē neslimotu. Šis sapnis bija ļoti konkrēts. Es sapņoju, par ko kļūšu: no rīta – par ārsti, dienā – par kosmonautu, vakarā – par balerīnu.

— Viens no Sputnik lasītājiem Itālijā vaicā – vai esat precējusies?

— Jā. Tas nav nekāds noslēpums. Manai meitai ir pieci ar pusi gadi. Viņa vēl iet bērnudārzā. Ar meitu nodarbojos es pati, vectētiņi un vecmāmiņas, aukle un, protams, audzinātāji bērnudārzā.

— Vēl kāds lasītāja jautājums: jūlija sākumā dažas dienas plānoju pavadīt Maskavā un Pēterburgā. Vai iespējams ar jums tikties?

— Saņemu ļoti daudz tamlīdzīgu jautājumu. Tos publicē sociālajos tīklos, nāk vēstules. Ja tie ir žurnālisti, es tiekos ar viņiem. Ar citiem cilvēkiem tikties izdodas tikai tad, ja ir laiks.

Gadās arī tā, ka cilvēki padzird sociālajos tīklos, ka esmu ieradusies kādā pilsētā, un piedāvā man apmeklēt muzeju, kur viņi strādā, vai kādu pasākumu. Ja šāda iespēja ir, es pieņemu ielūgumus. Tāpēc iedodiet jautājuma autora kontaktus, paskatīsimies, kāds ir mans darba grafiks.

— Kāds lasītājs vēlas uzzināt, ko nozīmē būt krievam?

— Ļoti interesants jautājums. Es par to bieži domāju. Krievs ir emocionāls, sirsnīgs un cēlsirdīgs, atklāts daudzās lietās. Viņš kaislīgi mīl un ienīst no visas sirds, ir taisnīgs, taču vienmēr pēc sava prāta. Lēni jūgt un ātri braukt – tas patiešām ir krievu stilā. Viņš nepakļaujas spēkam un kūst no mīlestības.

— Sakiet, kā parādījās ideja uzsākt darbu sociālajos tīklos un publicēt Krievijas ĀM oficiālo informāciju?

— Šo lēmumu ietekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, tika konstatēta jauna parādība, kas kļuvusi tik vērienīga un ietekmīga, ka nebija iespējams to ignorēt darbā. Otrkārt, vadība norādīja, ka jābūt tuvāk cilvēkiem, jābūt atklātākiem un komunikabliem. Treškārt, arī paši sapratām, ka jauni laiki prasa jaunus informācijas izplatīšanas paņēmienus.

— Marija Vladimirovna, vai jums ir vasarnīca?

— Jā. Mēs bieži braucam uz turieni. Savulaik izraudzījāmies vasarnīcas celtniecībai vietu liela ezera krastā. Ļoti  skaista vieta.

— Vai Meteņus arī svinējāt?

— Protams. Vienā no Meteņu nedēļas pēdējām dienām cepu pankūkas. Tās man ir īpašas, biezas, jo man nepatīk plānās pankūkas. Tās nav ne rauga pankūciņas, ne arī plānās pankūkas.

— Vai mājdzīvnieki arī ir?

— Visā mūsu lielajā ģimenē ir tikai viens suns. 15 gadus neesam pirkuši suņus – visi dzīvnieki ir nākuši "no ielas". Pēc tam, kad nobeidzās vecmāmiņas suns, internetā atradu kādu suņu patversmi. Tur bija kāda suņa fotogrāfija, kura acīs es saskatīju kaut ko īpašu. Kad ieradāmies patversmē, izrādījās, ka suns ir vismaz trīsreiz lielāks nekā domājām (smejas).

Vecmāmiņai ir neliels dzīvoklis, un viņa varēja tikt galā tikai ar nelielu suni, bet šis bija 70-80 centimetrus augsts skaustā. Suns mums iepatikās, viņš mūs arī iemīļoja. Kopš tā laika viņš dzīvo pie mums. Fantastiski labsirdīgs dzīvnieks. Kamēr vecmāmiņa bija dzīva, suns dzīvoja pie viņas, bet tagad – pie mums un pie maniem vecākiem. Uz vasarnīcu braucam visi kopā.

— Uz jūsu galda ir paciņu tējas "Krimas zāļu noslēpumi"…

— Jā, to es atvedu no Krimas – pērnvasar pirmo reizi mūžā biju Krimā. Paņēmu nedēļu atvaļinājuma. Tik bieži nācās runāt par Krimu, bet pati pirmo reizi to ieraudzīju pavisam nesen. Veselu nedēļu pavadījām netālu no Jaltas.

— Jautājums no Sputnik Polija lasītāja: kad atdosiet Krimu Ukrainai?

— Mēs neatņēmām Krimu Ukrainai, lai arī kādam ļoti gribētos to apgalvot. Poļu lasītājiem teikšu tā: pamēģiniet paskatīties uz jautājumu un nesniegt viennozīmīgu un ērtu vērtējumu. Saprotiet, ka Krima no Ukrainas aizgāja pati.

Krimas iedzīvotāji man stāstīja, ka pirms doties uz referendumu, daudzi no viņiem ģērbuši labākos "izejamos" tērpus, gājuši uz baznīcu un tikai pēc tam devušies balsot. Viņi saprata, ka visa šī notikuma iznākums nav zināms. Neviens nevarēja ielūkoties pāris mēnešus vai pusgadu tālā nākotnē. Ar ko tas viss beigsies? Ar karu? Neviens nezināja, kas gaida Krimas iedzīvotājus. Vai ieradīsies ukraiņu ekstrēmisti?

— Taču Krimas iedzīvotāji saprata, ka šajā dienā ir jāizdara izvēle?

— Un viņi savu lēmumu izpauda. Cilvēki pieņēma lēmumu, ņemot vērā viņiem svarīgus faktorus. Pirmkārt, tā bija vēsturiska izvēle, izvēle par viņu senčiem, kas dzīvojuši šajā teritorijā, cīnījušies par to un atdevuši savas dzīvības. Viņu lēmums apliecināja cieņu pret viņu ģimeņu vēsturi. Otrkārt, lēmums netika pieņemts par labu Ukrainai, kur notika nelikumīga varas maiņa, valdīja absolūts parvaldes haoss, bija jūtama ietekme no ārienes un totāla varas korumpētība. Treškārt, tas bija lēmums par labu savai un savu bērnu nākotnei.

— Kas jūs Krimā pārsteidza?

— Esmu ļoti daudz lasījusi par Krimu un skatījusies gan dokumentālas, gan mākslas filmas, kā arī lasījusi par pareizticīgās baznīcas vēsturi. Taču nedomāju, ka pirmais iespaids pēc izkāpšanas no lidmašīnas Simferopolē un dažiem kilometriem ceļā, tik ļoti atgādinās marsiešu hronikas. Satrieca slikti attīstītā infrastruktūra. Mēs taču dzīvojam XXI gadsimtā. Krimas pussala ir kūrorts, turklāt tā ir daļa no Eiropas kontinenta. Tagad es ļoti labi saprotu, kāpēc Krimas iedzīvotāji referendumā balsoja tā, nevis citādi, kāpēc viņi atteicās palikt Ukrainas teritorijā.

Daudzi eiropieši nesaprot, ka Krievija Krimu nav "savākusi", Krimas pussala pati "piecēlās un aizgāja" tāpat kā pabērns aiziet no ģimenes, kas viņu nekad nav pa īstam mīlējusi. Ukrainas valdības patvaļīgā rīcība smagi pārbaudīja Krimas iedzīvotāju ģenētisko kodu.

— Kādā brīfingā jūs parādījāties formas tērpā. Žurnālisti toreiz sacēla īstu traci…

— Jā, dzīvā interese mani patiešām pārsteidza. Reakcija bija tuva šokam, neskatoties uz to, ka formas tērpa pirmavoti meklējami cariskajā Krievijā. Mūsdienu formā tas eksistē ne vienu vien gadu desmitu. Forma pienākas pirmās un otrās klases ārkārtas un pilnvarotajiem vēstniekiem un Krievijas vēstniekiem. Krievijas diplomāti to uzvelk par godu nacionālajiem svētkiem un pieņemšanai uzturēšanās valstī vai audiencē pie valsts vadības, kurā vēstnieks ir akreditēts. Vēl vairāk, izstrādāts arī gaišs  diplomāta formas tērps. Pienbalti bēšais formas tērps paredzēts valstīm ar karstu klimatu.

Rangu saņēmu 2015. gada beigās, formas tērps tika pašūts 2016. gada sākumā. Pirmo reizi to uzvilku par godu Diplomātiskā dienesta darbinieka dienai. Tagad tas karājas skapī, gaida, kad pienāks piemērots brīdis to uzvilkt.

— Vai gatavojat pati?

— Pavāru man nav, sulaiņu arī ne. Esmu parasts cilvēks, ceļos agri un ēdu ātrās brokastis, kamēr visi vēl guļ. Kā jau visām māmiņām, man ir jāpaveic ierastie rīta darbiņi. Pēc tam skrienu uz darbu.

— Vai ir kāda iemīļotā zupa?

— Ir gan! Tā ir ķirbju zupa – tieši ķirbī. No ķirbja izņemam mīkstumu, izgriežam sēkliņas. Pēc tam sautējam ķirbi ar sviestu un garšvielām un pielejam kokosrieksta pienu. Uzvārām un sablendējam. Iznāk biezeņzupa. To ielejam ķirbī un galdā pasniedzam tādā dabiskā terīnē.

— Kas garšo no otrajiem ēdieniem?

— Es gatavoju gan zivi, gan gaļu. Nesen pagatavoju trusi. Izmantoju Austrumeiropas receptes – iemarinēju truša gaļu sarkanvīnā uz visu nakti, pēc tam sautēju. Man ļoti patīk gatavot.

— Jautājums no lasītājiem Čehijā: vai esat kādreiz domājusi par to, ka reiz varētu kļūt par valdības locekli, ārlietu ministru vai Krievijas vēstnieku ASV?

— Par šiem posteņiem nekad neesmu domājusi. To varu teikt pavisam godīgi un atklāti. Vēl vairāk, nekad neesmu domājusi arī par to, ka varētu kļūt par Krievijas ĀM Informācijas un preses departamenta direktori. Esmu reāliste, un man ir svarīgi labi paveikt savu sarbu šodien.

Man nav ne jausmas, ko nesīs rītdiena – tā ir īpaši svarīga problēma tiem, kas strādā informācijas jomā. Mūsu profesijā cilvēks var no rīta pamosties un saprast, ka noticis kaut kas tāds, kā dēļ viss līdz šim veiktais ir kļuvis nevajadzīgs un vairs nav aktuāls, un viss ir jāsāk no sākuma.

— Kādi ir bijuši lielākie panākumi jūsu dzīvē?

— Meitas piedzimšana – par to nav ne mazāko šaubu. Bērna dzimšana liek paskatīties uz dzīvi pavisam citādi. Bērns ar burvju atslēdziņu atver tevī slepenas durtiņas un jaunu pasauli.

Man šķiet, bērna audzināšana ir sarežģītākā lieta dzīvē. Nav nekā sarežģītāka par to. Tā ir lielākā atbildība dzīvē. Ir grūti būt ārstam un izdarīt operācijas. Nav viegli vadīt lidmašīnu. Taču bērna audzināšana uzliek kolosālu atbildību.

— Šķiet, uzdošu pēdējo jautājumu: vai jūs esat apmierināta ar savu dzīvi?

— Ja cilvēks saka, ka ir apmierināts, rodas šaubas par viņa vārdu patiesīgumu. Dzīve – tas ir stāsts ne tikai par baudu, bet arī par pārvarēšanu. Gadās tādi brīži, kad esmu ļoti neapmierināta, taču pēc tam viss izdodas, un es esmu ļoti apmierināta. Tāda ir dzīve. Pagaidām es to tikai pētu.

Galvenie temati