https://sputniknewslv.com/20210516/Neviens-nav-aizmirsts-bralu-kapus-Jurmala-kopj-vieteja-skolniece-15673365.html
Neviens nav aizmirsts: brāļu kapus Jūrmalā kopj vietējā skolniece
Neviens nav aizmirsts: brāļu kapus Jūrmalā kopj vietējā skolniece
Sputnik Latvija
Dažs pavasarī rīko inventarizāciju skapī, bet skolniece Marija Doņņikova kopā ar tēti kopj brāļu kapus. Kāda īsti dzīvajiem daļa gar svešiem aizgājējiem? 16.05.2021, Sputnik Latvija
2021-05-16T11:38+0300
2021-05-16T11:38+0300
2021-05-16T09:29+0300
latvijā
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/05/09/15637910_0:0:2048:1159_1920x0_80_0_0_d4a75a11ceab30a665dde59fd15f355d.jpg
RĪGA, 16. maijs — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Latvijā ir pieņemts rūpēties par brāļu kapiem – mēs atceramies karu un tā upurus. Kāpēc es nolēmu pastāstīt par Mariju? Tā nu iznāca, ka mani talkā uzaicināja mans draugs, viņas tētis, bet daudz interesanta pastāstīja pati Marija. Turklāt ir ļoti patīkami apzināties, ka jauniešiem nav vienaldzīgas tavas vērtības.Šogad Maša kopā ar tēvu saved kārtībā brāļu kapus Priedainē. Jūrmalā ir pieci brāļu kapi, un Doņņikovi pieskata visus. Šie viņiem ir īpaši nozīmīgi – te apglabāts viņu vectēva un tēva draugs, frontinieks. Kapi nav lieli, te apglabāti tikai 44 cilvēki. Lielākā daļa kapakmeņu nes krievu vārdus un uzvārdus. Uz astoņiem uzraksts ir lakonisks: "Nezināms". Tie apkopti īpaši rūpīgi – Maša ir pacentusies. Viņa jau vairākus gadus pavada tēti talkās kapsētās. Nezināmie skolnieci ļoti skumdina."Tas ir tik netaisnīgi, viņi ziedoja savas dzīvības par mums, bet mēs pat viņu vārdus nezinām, - saka Maša, notraucot no kapa priežu skuju. – Es visu saprotu, karā bija daudz cilvēku, daudzi gāja bojā, dažiem pat kapa vieta nav tikusi. Bija labs puisis, karoja kā visi, bet neviens neatceras, kā viņu sauca. Tie, kas atcerējās, paši guļ zemē. Droši vien viņam mājās bija mamma, varbūt pat meitene gaidīja, nesagaidīja, bet viņš, nezināms, guļ šeit. Viņi pat nevarēja atbraukt šurp, pie viņa."Brāļu kapi Priedainē
Maša uzsmidzina uz plāksnītes līdzekli pret pelējumu un rūpīgi berž akmeni ar asu birstīti. Akmens pamazām zaudē aizmirstības netīrumus."Kad mēs ar tēti tīrījām citu kapsētu, Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku kapus, tur atgadījās baismīga lieta, - stāsta Maša un nopūž nepaklausīgu matu šķipsnu no vaiga. – Tur kapos apglabāti 80 strēlnieki un viena sirmgalve – māte. Karavīrus apglabāja ziemā, kad bija Ziemassvētku kaujas, un viņi visi krita. Bet vecenīte atbrauca pēc vairākiem gadiem, apciemot dēlu. Un viņa palika kapos. Nomira pie dēla kapa, viņu tikai no rīta atrada. Viņu apglabāja līdzās, tagad viņi guļ kopā. Ziniet, ļoti aizkustinoši. Burzmā mirušie aizmirstas. Līdz viņu vidū nonāk tas, bez kura dzīve vairs nav neko vērta. Viņa taču nekaroja, tā strēlnieka mamma. Taču iznāk, arī viņa ir kara upuris."Maša kopā ar tēti apkopj nezināmo karavīru apbedījumus Priedaines brāļu kapos
Sava vectēva Ivana Froloviča Doņņikova, tankista, kapu Maša kopā ar tēvu ik gadus uzkopj tikpat rūpīgi kā nezināmo kareivju kapus."Redziet, viņi taču te ir drošībā. Tā ir kopīgā atmiņa, kamēr to nenodzēsīs, lai arī kaps izskatās neglīti. Bet parastos kapos kaps nedrīkst būt aizlaists. Citādi tā vietā parādīsies cits. Tur neskaidros – tankists apglabāts vai lidotājs. Kara varonis vai civilais. Ja nekopj, tas nozīmē, nevienam nav vajadzīgs ne viņš, ne piemiņa par viņu. Esmu tādas lietas jau redzējusi – bija krūmiem aizaudzis piemineklis ar senu fotogrāfiju – vīrietis ar medaļām. Pēc tam fotogrāfija nokrita, krūmi pavisam aizsedza kapu, un tā vietā parādījās jauns kaps. Tagad tur vairs nav kara varonis, tur guļ cits cilvēks. Tas, kura piemiņa vēl nav izdzēsta."Skolniece Maša Doņņikova tīra plāksnītes Priedaines brāļu kapos
Šogad Maša ar tēti nolēmuši kapitāli atjaunot šos kapus. Ne tikai novākt skujas un saslaucīt atkritumus. Atjaunot arī zvaignes ar zeltainu krāsu, notīrīt plāksnītes. Tas jau ir pavisam cits darbs."Tas ir pārsteidzoši: esam pārcietuši tik briesmīgu karu, un daudzi neko neatceras, - Maša bija neizpratnē. – Tur taču daudzi ir cietuši. Pie mums Latvijā kara laikā gāja bojā katrs ceturtais. Cik bija cietušo – ne saskaitīt. Re, mūsu vecmāmiņu nacisti aizveda spaidu darbos. Vienkārši arestēja uz ielas, paziņoja, ka viņa tagad strādās reiha labā. Lika strādāt bez maksas un dzīvot barakās. Bet vectētiņš visu karu tankā izgāja. Viņam pat visa ģimene aizgāja brīvprātīgajos, gan tēvs, gan brāļi, pat māsa aizgāja sanitārajā bataljonā. Nevienu no viņiem neesmu redzējusi, tētis stāstīja. Taču es dažkārt iedomājos: ja šodien gadīsies tāda nelaime, vai daudzi mani klasesbiedri riskēs ar dzīvībām citu labā?" Uz brīdi Maša apklusa, tikai tīrīja nost sūnas no kārtējā nezināmā kapa."Re, šis te puisis, par ko viņš cīnījās? – Maša retoriski pavaicāja. – Jābūt taču iemeslam, kura dēļ viņš gāja nogalināt un mirt? Vai viņš ieraudzīja, kā deg viņa māja, kā viņa zemē saimnieko ienaidnieki? Vai viņš saprata, ka nevar palikt malā, tikai tad, kad ienaidnieki ieradās viņa dzimtajā pilsētā, vai gāja armijā uzreiz, negaidot, kapēc ienaidnieks sāks bumbot dzimtās vietas? Varbūt viņu iesauca, un viņš nemaz negribēja karot, varbūt viņš gribēja dzīvē paveikt kaut ko svarīgu un nepaspēja? Varbūt cilvēce ar viņa nāvi ir zaudējusi kaut ko svarīgu, nelabojamu? Vai tuvinieki viņu atcerējās pēc kara? Varbūt viņš aizgāja karot tāpēc, ka ienaidnieki noslepkavoja visu viņa ģimeni?"Brāļu kapi Priedainē
Kad ejam prom, kapi ir tīri un sakopti. Viss ir paveikts. Ap sirdi ir silti pēc padarītā labā darba. Tomēr skaidrs, ka tas nav uz visiem laikiem. Lai kapi vienmēr būtu kopti, jāstrādā katru gadu. Pēc 5-6 gadiem atkal vajadzēs notīrīt plāksnītes. Labi, ka ir tādi skolēni, kam tas šķiet svarīgi.
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
2021
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rosiya Segodnya“
latvijā
Neviens nav aizmirsts: brāļu kapus Jūrmalā kopj vietējā skolniece
Dažs pavasarī rīko inventarizāciju skapī, bet skolniece Marija Doņņikova kopā ar tēti kopj brāļu kapus. Kāda īsti dzīvajiem daļa gar svešiem aizgājējiem?
RĪGA, 16. maijs — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Latvijā ir pieņemts rūpēties par brāļu kapiem – mēs atceramies karu un tā upurus. Kāpēc es nolēmu pastāstīt par Mariju? Tā nu iznāca, ka mani talkā uzaicināja mans draugs, viņas tētis, bet daudz interesanta pastāstīja pati Marija. Turklāt ir ļoti patīkami apzināties, ka jauniešiem nav vienaldzīgas tavas vērtības.
Šogad Maša kopā ar tēvu saved kārtībā brāļu kapus Priedainē. Jūrmalā ir pieci brāļu kapi, un Doņņikovi pieskata visus. Šie viņiem ir īpaši nozīmīgi – te apglabāts viņu vectēva un tēva draugs, frontinieks.
Kapi nav lieli, te apglabāti tikai 44 cilvēki. Lielākā daļa kapakmeņu nes krievu vārdus un uzvārdus. Uz astoņiem uzraksts ir lakonisks: "Nezināms". Tie apkopti īpaši rūpīgi – Maša ir pacentusies. Viņa jau vairākus gadus pavada tēti talkās kapsētās. Nezināmie skolnieci ļoti skumdina.
"Tas ir tik netaisnīgi, viņi ziedoja savas dzīvības par mums, bet mēs pat viņu vārdus nezinām, - saka Maša, notraucot no kapa priežu skuju. – Es visu saprotu, karā bija daudz cilvēku, daudzi gāja bojā, dažiem pat kapa vieta nav tikusi. Bija labs puisis, karoja kā visi, bet neviens neatceras, kā viņu sauca. Tie, kas atcerējās, paši guļ zemē. Droši vien viņam mājās bija mamma, varbūt pat meitene gaidīja, nesagaidīja, bet viņš, nezināms, guļ šeit. Viņi pat nevarēja atbraukt šurp, pie viņa."
Maša uzsmidzina uz plāksnītes līdzekli pret pelējumu un rūpīgi berž akmeni ar asu birstīti. Akmens pamazām zaudē aizmirstības netīrumus.
"Kad mēs ar tēti tīrījām citu kapsētu, Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku kapus, tur atgadījās baismīga lieta, - stāsta Maša un nopūž nepaklausīgu matu šķipsnu no vaiga. – Tur kapos apglabāti 80 strēlnieki un viena sirmgalve – māte. Karavīrus apglabāja ziemā, kad bija Ziemassvētku kaujas, un viņi visi krita. Bet vecenīte atbrauca pēc vairākiem gadiem, apciemot dēlu. Un viņa palika kapos. Nomira pie dēla kapa, viņu tikai no rīta atrada. Viņu apglabāja līdzās, tagad viņi guļ kopā. Ziniet, ļoti aizkustinoši. Burzmā mirušie aizmirstas. Līdz viņu vidū nonāk tas, bez kura dzīve vairs nav neko vērta. Viņa taču nekaroja, tā strēlnieka mamma. Taču iznāk, arī viņa ir kara upuris."
Maša kopā ar tēti apkopj nezināmo karavīru apbedījumus Priedaines brāļu kapos
Sava vectēva Ivana Froloviča Doņņikova, tankista, kapu Maša kopā ar tēvu ik gadus uzkopj tikpat rūpīgi kā nezināmo kareivju kapus.
"Redziet, viņi taču te ir drošībā. Tā ir kopīgā atmiņa, kamēr to nenodzēsīs, lai arī kaps izskatās neglīti. Bet parastos kapos kaps nedrīkst būt aizlaists. Citādi tā vietā parādīsies cits. Tur neskaidros – tankists apglabāts vai lidotājs. Kara varonis vai civilais. Ja nekopj, tas nozīmē, nevienam nav vajadzīgs ne viņš, ne piemiņa par viņu. Esmu tādas lietas jau redzējusi – bija krūmiem aizaudzis piemineklis ar senu fotogrāfiju – vīrietis ar medaļām. Pēc tam fotogrāfija nokrita, krūmi pavisam aizsedza kapu, un tā vietā parādījās jauns kaps. Tagad tur vairs nav kara varonis, tur guļ cits cilvēks. Tas, kura piemiņa vēl nav izdzēsta."
Skolniece Maša Doņņikova tīra plāksnītes Priedaines brāļu kapos
Šogad Maša ar tēti nolēmuši kapitāli atjaunot šos kapus. Ne tikai novākt skujas un saslaucīt atkritumus. Atjaunot arī zvaignes ar zeltainu krāsu, notīrīt plāksnītes. Tas jau ir pavisam cits darbs.
"Tas ir pārsteidzoši: esam pārcietuši tik briesmīgu karu, un daudzi neko neatceras, - Maša bija neizpratnē. – Tur taču daudzi ir cietuši. Pie mums Latvijā kara laikā gāja bojā katrs ceturtais. Cik bija cietušo – ne saskaitīt. Re, mūsu vecmāmiņu nacisti aizveda spaidu darbos. Vienkārši arestēja uz ielas, paziņoja, ka viņa tagad strādās reiha labā. Lika strādāt bez maksas un dzīvot barakās. Bet vectētiņš visu karu tankā izgāja. Viņam pat visa ģimene aizgāja brīvprātīgajos, gan tēvs, gan brāļi, pat māsa aizgāja sanitārajā bataljonā. Nevienu no viņiem neesmu redzējusi, tētis stāstīja. Taču es dažkārt iedomājos: ja šodien gadīsies tāda nelaime, vai daudzi mani klasesbiedri riskēs ar dzīvībām citu labā?" Uz brīdi Maša apklusa, tikai tīrīja nost sūnas no kārtējā nezināmā kapa.
"Re, šis te puisis, par ko viņš cīnījās? – Maša retoriski pavaicāja. – Jābūt taču iemeslam, kura dēļ viņš gāja nogalināt un mirt? Vai viņš ieraudzīja, kā deg viņa māja, kā viņa zemē saimnieko ienaidnieki? Vai viņš saprata, ka nevar palikt malā, tikai tad, kad ienaidnieki ieradās viņa dzimtajā pilsētā, vai gāja armijā uzreiz, negaidot, kapēc ienaidnieks sāks bumbot dzimtās vietas? Varbūt viņu iesauca, un viņš nemaz negribēja karot, varbūt viņš gribēja dzīvē paveikt kaut ko svarīgu un nepaspēja? Varbūt cilvēce ar viņa nāvi ir zaudējusi kaut ko svarīgu, nelabojamu? Vai tuvinieki viņu atcerējās pēc kara? Varbūt viņš aizgāja karot tāpēc, ka ienaidnieki noslepkavoja visu viņa ģimeni?"
Kad ejam prom, kapi ir tīri un sakopti. Viss ir paveikts. Ap sirdi ir silti pēc padarītā labā darba. Tomēr skaidrs, ka tas nav uz visiem laikiem. Lai kapi vienmēr būtu kopti, jāstrādā katru gadu. Pēc 5-6 gadiem atkal vajadzēs notīrīt plāksnītes. Labi, ka ir tādi skolēni, kam tas šķiet svarīgi.
