Avīze DDD ("Deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija") ir pārlieku margināls izdevums, lai to pieminētu. Tomēr šoreiz runa ir par interviju ar nopietnu ekonomistu – Uldi Osi, ekonomikas zinātņu doktoru, profesoru, Latvijas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, bijušo finanšu ministru. Tēma – DDD senā sāpe par nepabeigtās "dekolonizācijas" sekām, proti, par krieviem, kuri nav pilnā skaitā izvesti uz Krieviju. Šoreiz – ar ekonomisku noslieci: vai "nepabeigtā dekolonizācija" tik nebremzē Latvijas attīstību?
Korespondents stāsta, ka bieži izskan apgalvojumi: dekolonizācija sagraus Latvijas ekonomiku. Vai patiešām "okupācijas seku likvidēšana, repatriējot uz etniskajām dzimtenēm tos, kuri Latvijā ieradās okupācijas laikā un viņu pēctečus, atstās negatīvu iespaidu uz Latvijas ekonomisko attīstību"? Varbūt tieši pretēji: dekolonizācijas neveikšana kavē Latvijas attīstību?
Ekonomists uzskata, ka runai jābūt par īstermiņa un ilgtermiņa sekām. "Pieņemsim, ka vakar beidzies dekolonizācijas process un pēdējais no okupācijas laikā iebraukušajiem un viņu pēctečiem Latviju ir atstājis. Jā, īstermiņā, efekts ekonomikā neapšaubāmi būtu negatīvs, pat ja pieņemam, ka strādājošo un pensionāru skaits samazinātos proporcionāli.
Problēmu radītu tas, ka samazinātos arī publiskā un privātā kapitāla atdeve, taču to uzturēšanas izmaksas samazinātos nedaudz. Vienkāršākais piemērs – ielu platība Rīgā un citās pilsētās paliktu iepriekšējā, bet sētnieku vai remontnieku, kas labo bojāto ielu segumu un komunikācijas, būtu mazāk. Līdzīgi ar asfaltētajiem ceļiem visā valsts teritorijā – to jau šobrīd ir relatīvi par daudz, salīdzinot ar kopējo iedzīvotāju skaitu valstī.
Tāpat arī atbrīvotos daļa dzīvojamā fonda un biroju platību, ražošanas ēkas, noliktavas utt., taču to uzturēšanas izmaksas būtiski nemainītos," stāsta ekonomists.
Latvija tādā situācijā jau ir bijusi
"Taču atcerēsimies, – skatot ilgāka laika griezumā, līdzīga situācija Latvijā bijusi vairākkārt. - aicina ekonomists. – Piemēram, Vidzeme abu Ziemeļu karu laikā (1655.–1661. gadā; 1700.–1721. gadā) bada un mēra dēļ bija smagi cietusi. Tomēr iedzīvotāju skaits no 218 tūkstošiem (1714. gadā) pieauga līdz 1,4 miljoniem (1905. gadā), tas ir, 190 gadu laikā vairāk nekā 6 reizes. Vidzeme bija Krievijas guberņa, taču tā bija sasniegusi ievērojamu ekonomisko potenciālu, sociālo un kultūras attīstību, kļūstot par latviešu inteliģences kalvi un auglīgu Latvijas valstiskuma ideju augsni. Vidzeme 20. gadsimta sākumā jau viena pati varētu kļūt par nelielu patstāvīgu valsti, bet intelektuālā ziņā izrādījās spējīga vilkt līdzi arī pārējās Latvijas zemes.
Tāpat arī 1914. gadā Latvijā bija 2,5 miljoni iedzīvotāju. Pirmajam Pasaules karam beidzoties, 1920. gadā to vairs bija tikai 1,5 miljoni. Zaudēti 40 procenti iedzīvotāju, kas bija deportēti uz Krievijas iekšieni līdz ar lielāko daļu rūpnieciskā kapitāla. Turklāt praktiski pilnībā bija zaudēts arī Krievijas iekšējais tirgus, kas Latvijas rūpniecībai līdz tam bija galvenais produkcijas noņēmējs. Taču pēc Nāciju Līgas datiem (1945) ekonomikas attīstības ziņā Latvijas rūpniecības izlaide 1938. gadā, salīdzinājumā ar 1913. gadu, bija jau 158%.
Arī Latvijai atdaloties no PSRS deviņdesmito gadu sākumā, līdz pat mākoņiem kāpa vaimanas, ka mēs, bez Krievijas palikuši, neizdzīvosim. Jā, dažus gadus tiešām nebija viegli, bet esam ne vien izdzīvojuši, bet, kaut arī ne bez problēmām, tomēr attīstāmies veiksmīgāk nekā pats "lielais brālis", par vairumu pārējo "brālīgo" nemaz nerunājot. Tādēļ nav pamata uzskatīt, ka dekolonizācijas veikšana varētu aizkavēt Latvijas attīstību, vismaz ilgtermiņā noteikti ne.
Drīzāk pretēji – pēc neatkarības atgūšanas neveiktā dekolonizācija ir bremzējusi Latvijas ekonomisko attīstību un turpina radīt ne mazums daudzslāņainu problēmu. Viena no galvenajām – liela daļa biznesa vides funkcionē, ja tā varētu teikt, Krievijas stilā, kas ir visai atšķirīgs no tā, kā saimnieciskie darījumi, biznesa ētika un uzņēmējdarbība kopumā tiek veikta Rietumos, lai gan arī tur tā ne tuvu nav ideāla," stāsta ekonomists.
Vai vainīgi krievi?
Korespondents painteresējās, iespējams padomiskā biznesa vide Latvijā nostiprinājusies tādēļ, ka procentuāli lielākā daļa ekonomikas ir nevis latviešu, bet okupācijas laikā iebraukušo un viņu pēcteču rokās?
"Tādas statistikas diemžēl nav," nožēlo Osis. "Katrā ziņā tas tiešām ir viens no galvenajiem faktoriem, kādēļ saimnieciskajā vidē Latvijā vēl ir tik daudz padomiska. Par laimi gan jāteic, ka situācija mainās – biznesā ienāk jauna paaudze, kuras liela daļa izglītību guvusi vai vismaz papildinājusies pārsvarā Rietumvalstīs. Arī ekonomiskās attiecības ar Krieviju gadu no gada sarūk. Piemēram, ārējās tirdzniecības jomā Krievijas daļa Latvijas eksportā tagad ir zem 10 procentiem, bet importā pat mazāk par 7 procentiem," viņš stāstīja.
"Taču ir cita problēma, – uzskata Osis. "Joprojām ievērojamā iedzīvotāju daļā saglabājas spēcīga Krievijas informatīvās telpas ietekme. Pat ja tā nav atklāti naidīga Latvijai (kas jau kļūst par retumu), tā ietekmē cilvēku domāšanu un rīcības motivāciju. Un tie nav tikai okupācijas laikā iebraukušie un viņu pēcteči, bet arī daļa latviešu.
Ar pirmajām kolonizācijas problēmām, turpināja profesors, Latvija saskārās jau pirmajos atjaunotās neatkarības gados. Runa ir par bankas Baltija, citu komercbanku, firmu un firmiņu krīzi, kur viss bizness balstījās uz "shēmošanām", divkāršām un trīskāršām grāmatvedībām (ja tās vispār varēja saukt par grāmatvedību), "jumta" attiecībām, izsitēju un šāvēju un spridzinātāju argumentiem strīdu kārtošanā un tamlīdzīgi. Faktiski šī biznesa vide kļuva par tādu kā valsti valstī, ar savu iekšējo ekonomisko un finanšu infrastruktūru, saitēm ārpus Latvijas, saviem mērķiem un biznesa likumiem. Arī vēl joprojām, ja šie likumi nonāk pretrunā ar Latvijas valsts likumiem, bez kautrēšanās tiek izvērsta kukuļošana vai izdomāti labi apmaksāti amati valsts vai pašvaldību struktūrās "vajadzīgiem" cilvēkiem. Vēl efektīvāk darbojas savlaicīga "profilakse" – tiek sponsorētas (pirktas) esošās vai veidotas jaunas partijas (viens no iemesliem, kādēļ Latvijā to ir tik daudz), bijušie augsta ranga funkcionāri un politiķi tiek pieņemti dažādos ietekmīgos amatos, būtībā arī nopirkti.
Viens no rezultātiem – piektā vai pat ceturtā daļa ekonomikas valstī ir ēnu ekonomika, kas nemaksā vai tikai daļēji maksā nodokļus, tāpēc saņem relatīvi lielākus ienākumus un rada lielāku tirgus pieprasījumu.
Tas, pēc ekonomista domām, izskaidro, kāpēc daudzas preču un pakalpojumu cenas Latvijā pat absolūtā izteiksmē nereti ir augstākas nekā Rietumeiropas valstīs, nemaz nerunājot par cenu un vidējo (oficiālo) algu līmeņu attiecību. Šeit darbojas parastie tirgus likumi: daļa, nodokļus nemaksājošo pircēju palielinātā pirktspēja rada augstāku cenu līmeni.
"Negribu apgalvot, ka visas šīs problēmas ir tikai un vienīgi nenotikušās dekolonizācijas sekas un ka, to veicot, viss problēmu mudžeklis tūlīt atrisinātos. Ekonomika, tāpat kā dzīve kopumā, ir daudz sarežģītāka. Taču nenoliedzami, ka sašķelta sabiedrība nozīmē arī sašķeltu ekonomiku, un tāda tā tad vairs nav efektīva. No tādas ekonomikas cilvēki bēg, un šī ir vēl viena dziļa Latvijas problēma," atzina Osis.
Korespondents uzstāja, ka ēnu ekonomikas lielais īpatsvars, nodokļu nemaksāšana tomēr ir nenotikušās dekolonizācijas sekas. Ja šie cilvēki (okupanti-kolonisti un viņu pēcteči) joprojām Latviju un latviešu tautu uzskata par kaut ko nevērtīgu, pakļaujamu un pat iznīcināmu, tad kādēļ maksāt nodokļus, kādēļ veicināt valsts ekonomiku?! Gluži pretēji: tiek kārtīgi "uzdzīvots" uz valsts rēķina, izmantojot veselības aprūpes sistēmu, sociālos pabalstus, infrastruktūru, transporta atvieglojumus, brīvpusdienas skolās, viņš uzskata.
"Tieši šis jau arī ir tas vēzis, kas sagrauj veselās šūnas, - apgalvo ekonomists. – Tas nāk vēl no padomju laikiem, kad iebraucēji cēla par mūsu pašu Latvijas naudu sev rūpnīcas, kur strādāt, būvēja dzīvojamos mikrorajonus, bet līdzšinējais fonds tika atstāts novārtā. Gandrīz nekas netika ieguldīts infrastruktūrā, niecīgas bija investīcijas veselības sistēmā, kaut gan imigranti to visu izmantoja."
"Nodedzināt" aiz sevis Maskavu
Osis sūkstījās, ka viņam joprojām bieži nākoties dzirdēt argumentus, ka PSRS laikā daudz kas sabūvēts un liela daļa bija centralizētās PSRS investīcijas. "Tā ir patiesība, taču tikai viena patiesības puse, - uzskata ekonomists. – Otra puse ir tā, ka nauda, kura nāca no centralizētā PSRS budžeta, patiesībā bija Latvijas nauda, kas pirms tam bija vienotajā savienības "obščakā" ieskaitīta. Turklāt lielākā apmērā, nekā no tā saņemta. Latvija, tāpat kā pārējās Baltijas valstis, PSRS sistēmā faktiski bija donori.
Osis atzīmēja, ka arī lielākā daļa latviešu sapratuši, ka tā nav viņu valsts – tad kādēļ par to būtu jārūpējas? Diemžēl šī domāšana un attieksme pret jau 30 gadus neatkarīgo Latvijas valsti arī daļā latviešu saglabājusies joprojām, un tās ir "nenotikušās dekolonizācijas sekas".
Žurnālists atgādināja, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās, veicot dekolonizāciju, varētu uz mirkli pasliktināt ekonomisko izaugsmi. Tomēr viņam griboties minēt Islandi vai pat Igauniju. Islande ir tik liela kā Latvija un Igaunija kopā, bet tur dzīvo tikai 300 tūkstoši iedzīvotāju. Vai viņiem slikta dzīve? Igaunija ir tikai nedaudz mazāka par Latviju, bet iedzīvotāji tieši par 700 tūkstošiem mazāk nekā Latvijā – vai igauņi slikti dzīvo?
Pēc ekonomista pārliecības, teritorijai patiešām nav lielas nozīmes. Galu galā, piemēram, Imantas sērijveida ēkas vai Moskačkas graustus varot vienkārši nojaukt un ierīkot tur parkus.
Intervijas noslēgumā žurnālists secināja: neskatoties uz īslaicīgiem finansiālajiem zaudējumiem, ja tiks likvidētas "okupācijas" sekas, tikšot radīti apstākļi, ka latviešu tauta neaiziet bojā un veido savu raksturu tādu, lai spētu būt atkal saimnieki savā zemē. Skan mazliet patētiski, atzina žurnālists, tomēr atgādināja piemērus no vēstures – kādus upurus citas valstis nesušas, lai nepakļautos ienaidniekam. "Krievi pat Maskavu nodedzināja!"
Osis viņam piekrita – tas esot labs piemērs: "Tieši ilgtermiņa mērķis jau bija arī krieviem, Maskavu dedzinot."
