22:26 23 Marts 2019
Tiešraide
  • USD1.1302
  • RUB72.7425
Vainagu un ziedu nolikšanas ceremonija pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem Pārdaugavā, 2019. gada 22. februāris

Tēvijas sardzē: 23. februāris ir svētki tiem, kas ir gatavs cīnīties

© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvijā
Saņemt īso saiti
77

Kas ir Tēvijas aizstāvju diena: dažās skolās meitenes joprojām apsveic puišus, taču pašas jau nezin ar ko.

RĪGA, 23. februāris – Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Piektdien, 22. februārī, Tēvijas aizstāvja dienas gaidās, notika svinīgas ziedu nolikšanas ceremonijas pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem Pārdaugavā, kā arī Garnizona kapos, kur ir apglabāti cīnītāji, kuri atdeva dzīvību par Rīgas atbrīvošanu. Ziedus nolika Krievijas un Baltkrievijas vēstniecību darbinieki, Latvijas Sociālistiskā partija un dažādu sabiedrisko organizāciju pārstāvji.

Ar visiem vējiem pūstos laukumos ilgi nekavējās. Apsveica viens otru svētkos, nolika ziedus, īsi parunājās un devās mājās. Daudzām veterānu organizācijā šajā dienā ir savi svētki, taču tas jau ir cits stāsts. Pie pieminekļa Atbrīvotājiem sapulcējās apmēram 70 cilvēki, Garnizona kapsētā vēl mazāk – pa desmit veterāniem pieminekļa kritušajiem Baltijas aviatoriem, veicot dienesta pienākumus un pieminekļa zemūdenei C-II.

Церемония возложения венков и цветов к памятнику Освободителям Риги в Пардаугаве, 22 февраля 2019 года
© Sputnik / Sergey Melkonov
Vainagu un ziedu nolikšanas ceremonija pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem Pārdaugavā, 2019. gada 22. februāris

23. februāris ir Tēvijas aizstāvju diena, padomju svētki, un mūsu skolās jau gandrīz netiek svinēti. Atsevišķās skolās meitenes apsveic zēnus, taču pašas jau nezina ar ko. Toties šajā dienā jau ierasti apsveikumus saņem padomju veterāni, kuri kaujās uzveikuši Hitlera armiju. Un arī tie vīrieši, kuri kaut arī nav karojuši, taču paguva nodienēt Padomju armijā, arī uzskata šo dienu par saviem svētkiem, un arī saņem tuvinieku apsveikumus.

Svētku gaidās Krievijas vēstnieks Jevgēņijs Lukjanovs pastāstīja Sputnik Latvija, kas tad tomēr svin 23. februāri, vai tie ir dzimuma svētki, un kā lai atšķir šajā dienā Tēvijas aizstāvi no okupanta.

Церемония возложения венков и цветов к памятникам героям-подводникам и лётчикам морской авиации на Гарнизонном кладбище в Риге
© Sputnik / Sergey Melkonov
Vainagu un ziedu nolikšanas ceremonija pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem Pārdaugavā, 2019. gada 22. februāris

"Tēvijas aizstāvis nav nedz sociāla, nedz arī dzimuma kategorija. Dzimteni aizstāv gan sievietes, gan vīrieši, ja viņi ir savas valsts pilsoņi un patrioti, kam mūsu vēsturē ir vairāki apliecinājumi. Iedalīšana vīriešos-sievietēs ir saistīta nevis ar ierobežojumiem, bet gan drīzāk ar daiļā dzimuma vēlmi apsveikt savus vīriešus, savus īstos un potenciālos aizstāvjus. Tā ir mūsu tradīcija: Padomju Savienībā, manā bērnībā, piemēram, zēnus, skolēnus, jauniešus un pieaugušus vīrus sievietes sveica šajos svētkos, kaut gan nav obligāti, ka visi viņi dienējuši armijā vai karojuši. Tas vienkārši ir plašāks jēdziens – Krievijā tauta un armija ir vienotas. Un tas nav tikai lozungs. Ja notiksies nelaime, dzimteni būs jāaizstāv visiem, un vairums tam ir viennozīmīgi gatavi, ko rādījusi vēsture. Katrā mājā – savi grabuļi. Tas, ka jums nav obligātās iesaukšanas, tas, ar visu cieņu sakot, ir jūsu likums un jūsu īpatnība. Tas, ka socioloģiskās aptaujas liecina, ka 40% iedzīvotāju kara gadījumā valstī grasās steigšus pamest dzimteni – tā arī ir daļa no šīs īpatnības," pateica Lukjanovs.

Kā atšķirt Tēvijas aizstāvi no okupanta

"Attiecībā uz jūsu otro jautājumu, tad, ja runājam kopumā, tad okupants un aizstāvis – ir pavisam dažādas parādības. Okupācija ir uzvaru nesošas agresijas vai kara sekas, jo agresors var uzsākt karu un pēc tam zaudēt un iegūt okupāciju. Aizstāvis nekad nav okupants. Viņš aizstāv savas mājas, savu ģimeni, savu kultūru un savu nākotni.

Taču, ja runājam par tiem cilvēkiem, kurus agrāk slavēja kā Tēvijas aizstāvjus, un tagad lamā kā okupantus, tad, protams, viss kļūst sarežģītāk… Tie "okupanti", kuri "iebruka" pilsētās un atstāja aiz sevis uzceltas skolas, teātrus, slimnīcas un rūpnīcas, – ir ļoti neparasta mūsu vēstures daļa…

Церемония возложения венков и цветов к памятнику Освободителям Риги в Пардаугаве, 22 февраля 2019 года
© Sputnik / Sergey Melkonov
Vainagu un ziedu nolikšanas ceremonija pie pieminekļa Rīgas atbrīvotājiem Pārdaugavā, 2019. gada 22. februāris

Krievijas Impērijas fenomens gadsimtu laikā bijis tajā, ka kolonijas bija lielāku metropoles rūpju priekšmets, nekā pati metropole, nekā pati valsti veidojošā impērijas tauta. Krievi vienmēr atdeva vairāk, nekā atstāja sev. Paņemiet Britu impēriju – salas joprojām jūtās ērti. Jo no savām kolonijām tās izspiedušas ne mazumu sulas. Varbūt tāpēc, ka tās bija aizjūras teritorijas. Krievija attīstījās kaimiņos. Mums gandrīz nebija aizjūras koloniju, izņemot Aļasku un Aleutu salas. Un tās pašas izrādījās nepieprasītas. Pat mazajai Kurzemei bija kolonijas, no  kurām tika izvesti vergi. Pat mazā Kurzeme apguva impērijas principu – metropole dzīvo uz koloniju rēķina, bet Krievija šajā nozīmē dzīvoja pavisam savādāk. Mēs tiecāmies nodrošināt maksimālu mūsu koloniju attīstības līmeni, lai cilvēki būtu apmierināti, un viss būtu mierīgi," atzīmēja Jevgēņijs Lukjanovs.

Galvenie temati